Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
1. jūnijs, 2012
Drukāt

Nedaudz maģijas lai klāt

Foto - Daiga KalniņaFoto - Daiga Kalniņa

Augšanas prieks, smaržu reibums un dzīvības spēks uzvedis gadu virsotnē, lai vieglāk ieraudzīt, ka tumsa var būt arī liega un skumjas dzidras.

 

No tramīguma domām jāprot atteikties – lai neatņem enerģiju. Arī no skumjām un sērām. Cilvēces bēdu leja nav ne pārskatāma, ne izsmeļama. Jāmēģina tajā nenoslīkt, lai spētu izturēt devīto vilni, kas skar paša dzīvi. Tāds laikam paredzēts katram.

Zinātnieks Džons Vīlers izteicis brīnišķīgu domu: ja mēs iemācītos pārprogrammēt pagātni, padarot tīkamus sāpīgos notikumus, kas iespaidojuši turpmāko dzīvi, tagadnes un nākotnes problēmas tiktu atrisinātas. Kāpēc to nedarām, bet svaidāmies pārmetumos par neizmantotajām iespējām rīkoties citādi? Tāpēc, ka pārāk cieši turamies priekšstatā, ka laiks ir sastindzis, bet cilvēks savu dabu nemaina. Tā nav! Laiks ir kustīgs, var izmest lokus un atkal atgriezties – kā tas notiek pirms miršanas, kad pēkšņi iespējams visu dzīves gājumu ieraudzīt vienkopus. Bet tā var notikt arī tad, ja ir patiesa vēlēšanās dzīvot citādi. Nemainās tikai tas, kuram nav ideālu. Tiklīdz tādi parādās – brīnišķīga iedomu vīzija, iztēles programma –, cilvēks kļūst citāds, labāks, cenšas atbrīvoties no tām rakstura īpašībām, kas traucē šos ideālus īstenot.

 

Kāda mantra mani allaž noskaņo uz meditatīvām pārdomām: viens visā, viss vienā. Jo vairāk par šo vārdu salikumu domāju, jo dziļāks, pilnīgāks un radošāks tas liekas. Atklājot, cik aptverošs jebkurā izpausmē ir vismazākā savienojums ar vislielāko. Cilvēks Visumā ir tikai niecīgs puteklis, bet kādu bezgalīgi plašu izvēles lauku makrokosms viņam piedāvā!

Atbildēt par domu kvalitāti, mācēt tās sijāt – šīm nav satvara, no tām atsakos – bieži ir sarežģītāk un grūtāk, nekā to aptveram.

 

Esam tas, ko ielaižam savā apziņā. Laikā, kad pasaule ieslēgusi informatīvo pašiznīcināšanās programmu, katram jāatrod kāda smalka, bet vienlaikus nesarežģīta formula, lai glābtos no negatīvisma okeāna, kas bango visapkārt. Zināt un saprast, kas notiek, bet plūsmu, kas aizrauj līdzi, stingri regulēt. Kā? Atrodot īsu, kodolīgu vārdu, kas negāciju pavedienu pārcērt. Tiklīdz doma kļūst par smagu un vairs neesi spējīgs noturēties uz labsajūtas takas, momentā liec pretī šo ātri izrunājamo vārdu vai teicienu. Lai tumsa atkrīt un atkal vari orientēties. Tēvreizes skaitīšanai tad var nebūt laika. Zinu cilvēku, kuram tādās reizēs pietiek stingri pateikt: murgi, nost!

Tomēr labāk šo vārdu citiem neatklāt, citādi tas var zaudēt spēku. Nedaudz maģijas lai ir klāt. Noslēpuma, ko zina tikai gars, dvēsele un prāts.

 

Visspēcīgākā programmēšana (un pārprogrammēšana) notiek tad, ja doma kopā ar redzes tēlu. Vizualizācija ir neaptverami jaudīgs sevis un pasaules pārveidošanas spēks, kas ir katra rīcībā. Jāmācās to trenēt. Sākot ar mazumiņu, visikdienišķākajām lietām. Vispirms – lai pārliecinātos, ka tas darbojas. Pēcāk – lai izmantotu pēc iespējas gudrāk.

 

Izgaršot vasaras vidu, saulgriežus, kad viss dzīvais tiecas pretī gaismas kulminācijai! Bet ko darīt, ja līdzās jaušamas skumjas, ka pilnzieda mirklis neapturami slīd prom kā smiltis caur pirkstiem – pretī gaitai, kas ved lejup?

No tādām skumjām nav jāizvairās, ja tās ir kopā ar pateicību par iespēju šo mirkli piedzīvot. Izjust dabas dāvinājumu tieši patlaban saņemties sauli un gaismu, lai spētu iziet cauri līdz jauniem saulgriežiem. Kur spēks un pateicība, tur graujošām skumjām un bailēm nav vietas.

 

No Visuma nevar izkāpt kā no tram-
vaja – tas vienmēr ir mūsos un ap mums. Ja to zina, kā var ienākt prātā sevi nicināt, pazemināt, izniekot? Pelt un nonievāt Visuma kodolu, Dieva sēklu sevī pat tad, ja dzīvē nācies paklupt? Tomēr labi, ja spējam par kļūdām atvainoties tam mūžīgajam dzīvības gēnam, kas mūsos, lai turpmāk rīkotos uzmanīgāk.

Taču atvainošanās – līdz Ādamam un Ievai, nevis tikai piedod man manus grēkus. Ar piedod sanāk diezgan viltīga vārdu spēle – piedod, dod klāt, papildini. Tas ir pavisam kas cits nekā atvaino – atlaid vainu no manis prom, atvaino mani gan par kļūdām, kuras apzinos, gan tām, kuras apziņai paslīdējušas garām.

Atvainojoties nav par katru cenu jāiet pie tā, ar kuru konflikts iznācis. Pietiek iekšēji atvainoties, lūgšanas veidā. Arī tad dusmas un rūgtums atlaižas. Smagums nost. Var teikt: pateicos, ka gars brīvs, domas skaidras, spēks iet uz priekšu.

 

Nekur nevajag spiesties ar varu, mēģinot tikt pie kārotā acumirklī un par katru cenu. Mērķis panākams rotaļīgi, viegli, ar rāmu paļaušanos, taču iztēlē iedomāto skatot jau kā rokās paņemtu guvumu. Paiet nedēļa, un nekas nemainās? Nevajag satraukties – pienāks diena, kad meklētais negaidīti iekritīs gandrīz vai rokās.

Atceroties, ka mazās lietas vienmēr cieši saistītas ar lielajām – brīnišķais, augstais, pat dievišķais ir ieraugāms arī sīkās ikdienas norisēs. Jo viss ir kopā un tepat līdzās.

Taču ne tikai apliecinošais – arī iznīcinošais.

Kad māte, uztraucoties par bērnu, iztēlē nenogurusi apsver briesmu iespējas, viņa veido ārkārtīgi spēcīgu negatīvo programmu, ko bieži vien vairs nevar apturēt. Tāpēc visu laiku jātrenējas ne vien spējai vizualizēt vēlamo, bet arī pārslēgt ārdošās domas. Atgādinot sev: baidoties ražoju un izplatu negatīvo enerģiju, ar ko var nodarīt lielu ļaunumu.

 

Trīs vaļi: atvainoties, iztēloties, pateikties. Ja šī zelta vērtā triāde apgūta, var labi iztikt, lai kādiem brikšņiem jālaužas cauri. Īpaši vēl apzinoties, ka šajā ceļā ne mirkli neesam vieni. Ar mums arī tie, kuru ikdienas solī līdzās vairs nav. Bet smalkajā pasaulē, aiz plāna aizkara, ko nevajag kustināt, viņi ir. Un pāri šai trauslajai šķirtnei visu laiku notiek varenākā un maigākā Visuma spēka – mīlestības enerģijas – apmaiņa.

 

Vienalga, kā to saucam – par kvantu plūsmu, torsionu laukiem vai Akašas hroniku, jāatceras, ka bez ikdienišķā ir arī virslaika un ārpustelpas matrica, kurā tiek ierakstīts viss, kas ar mums bijis un būs. Jo smalkāk, intensīvāk un koncentrētāk, vienlaikus neuzbāzīgāk tiecamies pēc savienojuma ar šo dievišķo informācijas lauku, jo pārliecinošāk tas mums atbild. Mākslas darbā. Zinātnes atklājumā. Skatienā, kura priekšā nolaižas sitienam pacelta roka. Pieskārienā, kuram gribas atbildēt ar glāstu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+