Kultūra
Teātris un kino

“Kamēr pats esi paēdis, vari atļauties būt labs.” Saruna ar Artūru Dīci0


Artūrs Dīcis
Artūrs Dīcis
Foto: Karīna Miezāja

Dailes teātra aktieris ARTŪRS DĪCIS arvien neatlaidīgāk piesaka sevi dramaturģijā – trešdien, 22. maijā, Dailes teātra Mazajā zālē viņa lugas “Purva bērni” pirmizrāde. Dīča futūristiskā fikcija režisora Toma Treiņa vadībā aicinās ielūkoties, iespējams, mazliet šausminošā sabiedrības dzīves šķautnē.

Artūrs Dīcis pašlaik ir viens no interesantākajiem Dailes teātra jaunās paaudzes aktieriem. Dauzonis Čeburaška pusaudžu izrādē (“Planēta Nr. 85”) vai jauns cilvēks puritāņu morāli kutinošā stāstā par aizliegtu mīlestību (“Sapņotāji”) – šķiet, viņam bez piepūles padodas ne tikai smīdināt, bet arī pārsteidzoši suģestēt visu paaudžu skatītājus arī tajā žanrā, kur skaļi nesmejas.

Tomēr Dīča radošais nemiera gars izpausmi meklē ne tikai lomu rāmjos – jau vairākus gadus aktieris lugas raksta pats. Turklāt tik veiksmīgi, ka tās iestudē repertuāra teātros un piešķir godalgas.

Pagājušajā sezonā Nacionālajā teātrī iestudēto “Arī vaļiem ir bail” “Spēlmaņu nakts” žūrija novērtēja kā gada sasniegumu oriģināldramaturģijā. Arī viņa jaunākais darbs “Purva bērni”, autora dēvēts par šausmu filmu divos cēlienos, tiesības būt uz skatuves izcīnījis pirms diviem gadiem rīkotajā Dailes teātra oriģināldramaturģijas konkursā “Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās”.

Rakstīt lugas tu esot sācis, jo teātrī bijis brīvāks laiks. Šobrīd lomu nav kļuvis mazāk – tieši otrādi –, bet raksti jo­projām, šķiet, pat vairāk.

A. Dīcis: Neliegšos, tās abas lietas šobrīd līdzsvarojas grūti. Īpaši šajā sezonā – dzīves grafiks brīžiem ir bijis pavisam traks. Sakrita “Salemas raganas”, “Planēta Nr. 85”, “Sapņotāji” – no rīta aizej uz mēģinājumu, dienas vidū vēl raksti, vakarā – mēģinājums vai izrāde. Tad vēl jāatrod laiks ģimenei, mājām – jau gadu esam četratā. Kā smejies – iznāk jāt uz trim zirgiem reizē. Risks ir tajā, ka kādā brīdī var gadīties izvēlēties, ko gribi darīt vairāk, bet laika ir tik, cik ir, – tomēr tādas izvēles priekšā vēl neesmu nācis. Vispār šobrīd svarīgākais ir atrast laiku ģimenei.

Ģimeni, teātri un rakstīšanu varētu apvienot vienā lugā bērniem. Neesi par to domājis? Rūķu un zvēriņu lomas tev padodas.

Nē, šobrīd laikam vēl īsti neesmu gatavs rakstīt bērniem. Mans devums šajā žanrā pagaidām ir pašsacerēti stāstiņi pirms gulētiešanas. Negribu sabojāt jauko brīdi, kad sēdi pie gultiņas, esi pierunājis mazo cilvēku likties uz auss, un domu plūsma nāk – negribu reizē prātot, jā, šo gan vajadzētu pierakstīt. Vecākais dēls (divgadīgais Kārlis. – A. K.) gan noskatījās “Niķa un Riķa stiķus” (Artūrs Dīcis – rūķa Niķa lomā. – A. K.). Tas, ka viņš noturējās līdz beigām, šobrīd ir lielākais kompliments.

Joprojām raksti scenārijus seriāliem?

Šobrīd to rakstu Latvijā pirmajam viedtelevīzijas seriālam – nosaukuma gan vēl nav. Seriāli ir tāda atsevišķa sfēra, kur rakstīšana atšķiras no tā, kā rakstu teātrim. Visus notikumus jau ir izdomājis kāds cits, un es to visu tikai drusku atdzīvinu dialogos. Svarīgi, lai aktieri to visu var labi pateikt un izrunāt – līdz šim man teikts, ka maniem tekstiem neesot nekādas vainas.

Tas, ka pārzini aktiera profesiju, ir priekšrocība arī rakstniecībā.

Varbūt. Rakstu tīri “aktieriski” – galvā izspēlēju, izrunāju, lai teksts der lietošanai. Tomēr saprotu, kā lugas eksistē uz skatuves, un jau iepriekš zinu, ka aktierim vajadzēs saprast, ko viņš saka un kāpēc kaut ko saka. Esmu sevi pieķēris – ja rakstot sāku apšaubīt kādu vietu, neatrisinu laikus, tā kā pieļauju, ka “var taču arī tā”, tad, kā likums, par to jautājumi radīsies arī citiem. Galvenais – rakstot jāuzticas iekšējam filtram, to nedrīkst apklusināt.

Vai materiālu lugām arī laid caur “iekšējo filtru”, savu pieredzi?

Viens no maniem galvenajiem instrumentiem ir iztēle, kas, protams, jaucas kopā ar reālu dzīves pieredzi. Tie, kas noskatīties jauno izrādi “Purva bērni”, gan drīzāk sapratīs, ka tur no manas dzīves konkrēti nav nekā. Tomēr tur ir kaut kas no tā, kā jūtu cilvēkus, kā redzu viņu motivācijas.

Vai “Purva bērnus” var saukt par pasūtījuma darbu? Rakstīji to Dailes teātra konkursam “Austrumi ienāk Latvijā”.

Nebija tā, ka man šī tēma uzreiz iedeva baigo atspērienu. Ļāvu tai vienkārši raisīt domas – tajā brīdī bija aktuāla bēgļu tēma. Viņi tika “taisnīgi” sadalīti pa visu Eiropu, un arī Latvijai kādu drusciņu iedalīja. Mēs bijām tie “labi cilvēki”, nesūtījām viņus atpakaļ.

Tad ienāca prātā doma – kamēr pats esi paēdis, vari atļauties būt labs, morāls.

Bet kas notiek brīdī, kad tev pašam, piemēram, vairs nav ko ēst? Vispirms domāsi, kā izdzīvot pašam. Tas ir dzīvniecisks izdzīvošanas instinkts, no kā mums ir tendence atteikties – it kā tas neeksistētu. Novest cilvēku līdz dzīvnieka līmenim ir ļoti viegli – robeža, kas notur mūsu sabiedrību tādu, pie kādas esam pieraduši, ir ļoti trausla.

Mūsu stabilitāte balstās uz kaut kādu labklājību – principā uz to, ka citur kādam ir jādzīvo slikti, lai tu dzīvotu labi. Tas, ka esi piedzimis Eiropā, vietā ar senām tradīcijām, turīgā ģimenē – tajā vispār nav nekāda tava sasnieguma. Tie ir apstākļi, kuros tev rodas vara lemt, ko darīt ar citiem cilvēkiem.

Vēl Kārlis Markss savulaik ieteica nevienlīdzību aizstāt ar komunisma ideju.

Un mēs zinām, ka tas nenostrādāja, bet alternatīvas pašreizējam sabiedrības modelim īsti nav. Taču svarīgi ir vismaz apzināties, ka neesam īpaši, ka paši neesam kaut kā nopelnījuši to, ka dzīvojam labāk par citiem. Riskēšu apgalvot – apstākļi rada cilvēku.

Tās ir muļķības, ka jebkuros apstākļos cilvēks būs un paliks ētisks un morāls.

Pēc Pirmā pasaules kara cilvēki uzskatīja, ka nekas tāds otrreiz nenotiks, bet nepagāja ilgs laiks un nonāca līdz Otrajam pasaules karam, holokaustam, Staļina darbībām. Un vēl viena lieta – kā ir iespējams, ka karā iznīcina milzīgu daudzumu cilvēku, bet tikpat uzskata, ka tas ir pareizi? Mani interesē lietas, par kurām domājam – tas nav iespējams.

Kas ir izrādes nosaukumā minētais purvs?

Šis ir gadījums, kad kaut kas šķietami neiespējams kļūst iespējams. Mūsu gadījumā cilvēki ir nonākuši līdz tādai pozīcijai, ka tos, kas viņiem nepatīk, novieto kaut kur citur, kaut kādā zonā. Par viņiem parūpējas, bet novāc prom no acīm. Tas ir purvs – tiešā un pārnestā nozīmē.

Mēs katrs, iespējams, gribētu tādu “purvu”, kurā var nolikt visu to, kas ir nepatīkams.

Piemēram, kaimiņus, kas nenormāli “besī” – ja tikai būtu tāds rīks jeb vara, kas liek viņiem pārvākties, piemēram, uz Lietuvu. Mēs gribētu domāt – nu, nē, es neesmu tāds. Bet kaut kādā brīdī vadzis var lūzt. Zināmu varas pozīciju un apstākļu sakritībā mēs rīkojamies tā, kā nekad nebūtu iedomājušies.

Sabiedrības gludā virskārta un zemledus straumes ir tēma, par ko trīsdesmitgadnieku krīzes perspektīvā domā lugā “Arī vaļiem ir bail”. Tā ir tēma, kas urda?

Man šķiet, ka galvenais konflikts indivīdam šobrīd ir nenormāli sarežģītā sabiedrības struktūra. Tas ir kaut kas, kā pats izjūtu pasauli. Tu it kā vari dzīvot vienkārši – ja gribi, uzbūvē māju, ieliec logu, paskaties uz savu sievu un domā – tas ir cilvēks, kuru tu mīli –, un neko nejautā. Bet tieši tajos pašos apstākļos vari uzdot jautājumus, kuros visu apšaubi, un būt pavisam nelaimīgs.

Ja spēj pateikt, ka ir labi tagad, nomierināties – tā ir superkvalitāte.

Bet mūsu attīstītajā labklājības sabiedrībā par to var pavīpsnāt, sakot – tas ir cilvēks bez ambīcijām. Tagad cilvēki lielākoties negrib vienkārši iet uz arodskolu, iemācīties noderīgu prasmi, kas padodas. Sabiedrība prasa ko citu.

Tavas tagadējās aktiera ambīcijas atšķiras no tām, ar ko sāki studiju laikā?

Kad beidzām aktieru kursu, uzmetām uz papīra domas par to, kur katrs būsim pēc pieciem gadiem. Toreiz rakstīju, ka pilnīgi noteikti nestrādāšu teātrī – man būs kaut kas savs, varbūt teātris vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet pienāk brīdis, kad enerģiju, kas tev ir, iemācies lietot un saproti, ka tā ir vienkārši profesija. Protams, reizēm ienāk prātā doma, ka vajag kaut ko pamainīt.

Tu domā, ka vajag kaut ko mainīt?

Tas gadās brīžos, kad nav tādas lomas, kur būtu kaut kāds izaicinājums. Bet tad atkal viss saslēdzas un ir ārprātīgi interesants iestudējuma process. Teorētiski aktieris ir visizpildošākā profesija, bet man patīk parakties, pameklēt, kas ir tēlā.

Neesmu lecīgs aktieris, bet, ja jūtu, ka vajag, varu parādīt režisoram, kā būtu labāk.

Protams, ir lomas, kur vienīgais uzdevums ir ienākt īstajā brīdī un atnest kaut kādu informāciju.

Teo loma Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajos “Sapņotājos”, stāstā par nepieņemamu mīlestību, laikam ir viena no tām, kur tev bija daudz aktieriskas vaļas.

Tur ir daudz aspektu, kas man patīk. Izaicinājums bija nospēlēt mīlestību, neko īsti no tās uz skatuves nerādot. Brālis mīl māsu, bet tas, ko redz skatītājs, ir gandrīz tikai naids. Tāpēc, ka netiec galā ar emocijām un izlādē tās caur naidu, agresiju. Te ir tik neiespējama mīlestība, ka tai nav citas izejas kā uzsprāgt.

Mazās lomas ir tās, kas liek pārdomāt būšanu teātrī?

Ne gluži. Tajā brīdī pret lomu izturies kā pret profesiju – pienākums ir to izdarīt. Skaidrs, ka tāpēc rakstīšana man ir ļoti būtiska. Tagad domāju par prozu – tas ir visnepastarpinātākais veids, kā kādam vari kaut ko pateikt.

Rakstīsi romānu?

Nezinu, kā to lai nosauc. Gribētu pamēģināt uzrakstīt kaut ko, kas būtu ārpus skatuves. Iesākts jau ir.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Augusta jubilāri – Vija Artmane un Arvīds Krievs portālā filmas.lv
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Ar Latgales mākslinieku darbu izlasi izstādē “Ars Longa” svin Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas 60. jubileju
1 diena
VK
Vita Krauja
Kultūra
Brīvība Nika Matvejeva dziesmās. Saruna ar koncertuzveduma “Es rakstu tavu vārdu: Brīvība” režisoru Gundaru Silakaktiņu
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Ekonomika
VIDEO: Alga līdz pat 10 000 eiro mēnesī. Sludinājumos atklāj, cik strauji uzlekušas algas Latvijā
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Slimnīca nāk klajā ar izmeklēšanā secināto par smagi piekauto krāslavieti, kurš mira slimnīcā
5 stundas
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš sasniedz pusfinālu
4 minūtes
LE
LETA
Dabā
Latvijai tuvojas anticiklona centrs. Jaunākā laika prognoze svētdienai
2 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
Baltijas valstis 1939. gada “krēslas zonā”. Saruna ar vēsturnieku Kasparu Zelli 2
7 stundas