Latvijā
Sabiedrība

Nereģistrēta kopdzīve – egoisms vai neapdomība? 22


Aiva Šillere ar ģimeni: visa pamatā – cieņa vienam pret otru.
Aiva Šillere ar ģimeni: visa pamatā – cieņa vienam pret otru.
Aiva Šillere ar ģimeni: visa pamatā – cieņa vienam pret otru.

Agrāk oficiāli nereģistrēta kopdzīve tika nosodīta un uzskatīta par netikumu, taču tie laiki jau sen aizgājuši. Mūsdienās cilvēki nereti izvēlas nereģistrēt savas attiecības, uzskatot laulības par novecojušu un nevajadzīgu institūciju – kāpēc precēties un tērēt naudu, ja var dzīvot kopā tāpat. Moderns vai tomēr vieglprātīgs mūsdienu uzskats?

 

Savienībai ir nozīme

Augusts ir viens kārtīgs kāzu mēnesis – mans feisbuka konts ir pilns ar draugu un paziņu kāzu fotogrāfijām, taču kopējā laulību reģistrēšanas statistika Latvijā joprojām ir bēdīga. Modernajā sabiedrībā attieksme pret laulībām ir mainījusies, to pierāda pētījums par laulību nereģistrēšanas problemātiku, kas tika veidots Pārresoru koordinācijas centram ar mērķi apzināt laulības nereģistrēšanas iemeslus. Pētījuma autori ir Aivita Putniņa, Kristīne Dupate, Ilze Mileiko un Māris Brants. Tajā secināts, ka ģimenes modelis Latvijā mainās ļoti pārliecinoši, nereģistrētai kopdzīvei kļūstot par populāru un atzītu ģimenes formu. Lai veidotu ģimeni, laulības vairs nav priekšnoteikums – nereti ir sastopami attiecību modeļi, kuri funkcionē līdzīgi kā laulības – pārim ir bērni, tiek sniegts savstarpējs emocionālais un materiālais atbalsts, apmaksāti veselības un izglītības izdevumi, vienīgā atšķirība – tā nav oficiāli reģistrēta laulība. Tā dzīvot ir daudz vienkāršāk nekā rīkot dārgas kāzas, vēl jo vairāk, ja mūsdienās laulībām vairs nav tik lielas vērtības. Taču ir arī pāri, kuri domā citādi. Agnesei un Ģirtam ir nedaudz pāri trīsdesmit, un viņi šovasar svinēja savu kāzu otro gadadienu. Abiem ir trīs gadus vecs dēlēns. Agnese stāsta: “Man bija ļoti svarīgi būt savienībā, un vīrs mani bildināja, kad dēlam bija seši mēneši – kāpēc tika izvēlēts tieši šis brīdis, jāprasa viņam pašam. Vienīgais, ko bijām izrunājuši, – precību iemesls nebūs tas, ka esmu stāvoklī, tāpēc bildinājums tika atlikts uz brīdi, kad vīrs pats to izlems.” Agnese uzskata, ka sabiedrībai kopumā ir mainījusies izpratne par attiecībām un laulībām: “Mūsdienās cilvēki daudz vieglāk padodas pie pirmajām grūtībām. Agrāk nebija tādas iespējas padoties, izšķirties un aiziet – kaut vai praktisku apsvērumu dēļ. Cilvēki bija piedzīvojuši daudz lielākas grūtības, lai saprastu, kas ir nenozīmīgi kašķi.”

Līdzīgi uzskata arī 22 gadus vecā Saila Plociņa, kura laulības ostā iestūrēja jau 21 gada vecumā: “Iepriekš biju droša, ka apprecēšos tikai tad, kad būšu sasniegusi 30 gadu vecumu, bet ir lietas, kurās nemaz nevajag censties atrast loģiku – piemēram, mīlestībā. Viens no faktoriem, kādēļ cilvēki neprecas, ir finanses – kāzas ir dārgs prieks. Otrs faktors varētu būt pieradums, kas ir noslāpējis pārliecību, ka kāzas ir pareizais lēmums. Internets sagrauj daudzas vērtības – cilvēki cenšas izskatīties labāki, skaistāki, seksīgāki, atbilst kaut kādiem noteiktiem standartiem. Brīvajiem uzrunāt citus, jaunus cilvēkus ir daudz vienkāršāk, nekā tas bija mūsu vecāku laikos. Daudzi jaunieši nevēlas pāragri apstāties, jo iespēju ir tik daudz – cilvēki ir tik atvērti, tik dažādi. Viens otram pēc bezgalīgajām sarakstēm feisbukā apnīk, un tiek meklēts nākamais sirdsāķītis. Es jūtos atvieglota, ka vairs neesmu starp tiem brīvajiem, jo pat simtiem pielūdzēju neatspēko to vienu, ar kuru esi gatavs iepazīstināt savu ģimeni. Mans vīrs nebija pirms tam iedomātais sapņu princis, bet viņš bija citāds – pasākumā, kurā iepazināmies, man ļoti sāpēja kājas, un viņš man piedāvāja savus apavus – Romeo cienīga rīcība.” Sailai ir ko teikt tiem pāriem, kuri uzskata, ka laulības neko nemainīs: “Mainās pilnīgi viss. Es vienmēr smejos, ka nevienas augstpapēžu kurpes sievietei neliks justies tik sievišķīgai un seksīgai kā gredzens pirkstā. Precējāmies uzreiz, kā pieteicās mūsu dēliņš, bet, pat ja es nebūtu stāvoklī, mēs tāpat būtu uzsākuši nopietnas attiecības – es zināju, ka viņš vēlas, lai esmu viņa sieva, nevis vienkārši gultas biedrene. Mēs abi bijām vienisprātis, ka ģimene ir jāveido oficiāli.”

 

Nedroši, bet dzīvo

Pretēji Sailai 23 gadus vecā Inta Legzdiņa nealkst pēc gredzentiņa pirkstā: “Nav tā, ka čīkstu pēc briljanta gredzena, un pagaidām savās attiecībās jūtos ļoti droši. Mēs dzīvojam kopā trīs gadus, mums ir kopīgs budžets, kopīgi apmaksājam visus rēķinus un nedomāju, ka ar kaut ko atšķiramies no precēta pāra. Laulību apliecība mūsu ikdienas dzīvē neko nemainītu, un vienīgā atšķirība ir tā, ka mums ir dažādi uzvārdi.” Inta skaidro, ka attiecībām ir jāattīstās – sākumā taureņi vēderā, vēlāk kopdzīve, kāzas, bērni. Pāris šobrīd atrodas posmā ar nosaukumu “kopdzīve”, un nesteidzas ar ielēkšanu nākamajā: “Šobrīd mūsu prioritāte nav kāzas, taču kaut kad noteikti apprecēsimies. Precību iemesls būs viens – abi gribam vienādu uzvārdu. Un, protams, ja domājam par juridisko pusi – mans draugs ir ugunsdzēsējs un nekad nevar zināt, kas notiks, un nelaimes gadījumā mani varētu pat nelaist viņam klāt slimnīcā, bet par tādām lietām es cenšos nedomāt.” Inta piemin, ka šobrīd abu prioritāte drīzāk būtu nekustamā īpašuma iegāde, bet tomēr atzīst, ka jāņem vērā un jāizvērtē riski, iegādājoties īpašumu situācijā, kad kopdzīve ir nereģistrēta.

Viena no pētījuma par nereģistrēto laulību problemātiku autorēm Aivita Putniņa “Mājas Viesim” stāsta, ka, veicot padziļinātās intervijas ar nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošiem pāriem, noskaidrots: “Ģimenes drošību pāri saprot kā attiecību stabilitāti, nevis mantisku nodrošināšanos. No 12 intervētajiem pāriem puse atzina, ka laulība nesniedz nekādu drošību attiecībās un ka tas ir nevajadzīgi. Turklāt, ja sāk domāt par mantiskajām lietām, mantas sadali, attiecības kļūstot apdraudētas. Pāri uzskata, ka laulību nepieciešamība un kaut kāda juridiska drošība ir tāda kā mākslīga un sadomāta problēma. Tomēr 24% no respondentiem atzīst, ka nereģistrētā kopdzīvē jūtas nedroši, domājot par savu nākotni. Nedrošību visbiežāk izjūt sievietes, sakot – lai arī pieņem nereģistrēto kopdzīvi, tomēr jūtas nekomfortabli.” To apstiprina arī Aiva Šillere, kura ir divgadīga dēliņa māte un jau trīs gadus dzīvo kopā ar savu draugu un bērna tēvu: “Es neuzskatu, ka laulības ir novecojušas un nemodernas, bet, protams, ka ir cilvēki, kuri tā domā. Man pašai šķiet, ka, stājoties laulībā, attiecības būtu drošākas un harmoniskākas, jo tad nevar vienkārši paņemt mantas un aiziet, nevar no visa tik viegli atteikties – laulība ir atbildība. Man attiecības uzreiz liktos nopietnākas, un, katru reizi ieraugot gredzentiņu pirkstā, būtu atmiņas par lielisko kāzu dienu. Tā jau liekas, ka mūsu attiecības no laulātu pāru attiecībām daudz neatšķiras, tikai nevaram oficiāli viens otru saukt par vīru un sievu. Tomēr zinu, ka mums nav vajadzīgi oficiāli laulību papīri, lai cilvēcīgi nokārtotu tādas lietas kā mantas dalīšana, ja reiz tas būtu nepieciešams. Esmu pārliecināta, ja mēs šķirtos, draugs par mani un dēlu gādātu tieši tāpat kā tagad kaut vai tikai tāpēc, ka esmu viņa dēla mamma un mūsu starpā valda savstarpēja cieņa.” Abi jaunieši ir pārrunājuši precību tēmu, taču Aivas draugs vēl nejūtas pilnībā gatavs: “Viņaprāt, tas ir liels solis, kam vajag nopietni gatavoties un ir nepieciešama finansiāla stabilitāte. Viņš vēlas, lai kāzu diena ir visādā ziņā lieliska. Mums ir arī slikta pieredze no abu pušu vecākiem, kas liek nedaudz apdomāties par nopietno soli, bet paliekam pie tā: ja ir atrasts īstais, viss izdosies. Mūsdienās, manuprāt, cilvēki vairāk ir tendēti uz privāto dzīvi, karjeru, bet ne ģimeni. Kā kļūst grūti, viss tiek pamests, bet neviens jau neteica, ka būs viegli, un bez sliktajiem brīžiem mēs nesajustu labos.”

Ne velti daži nereģistrētajā kopdzīvē iesaistītie cilvēki jūt nedrošību – pastāv daudzi riski, par kuriem attiecībās iesaistītie neaizdomājas, līdz tas skar viņus pašus. Pētījumā izskaidrots, ka mantisko attiecību risināšana nereģistrētu attiecību gadījumā biežāk ir balstīta attiecībās un cilvēku savstarpējā godaprātā, jo nav oficiāla veida, kā mantas dalīšanu organizēt, un nereti šķiroties rodas grūtības sadalīt mantu, jo iemīlēšanās periods ir aizmirsies. Riskus un problēmas uzsver arī ģimenes tiesību juriste Ieva Brante: “Spilgtākais piemērs nereģistrētas kopdzīves problemātikai bija Zolitūdes traģēdija – šis notikums izgaismoja jautājumu par šādas kopdzīves riskiem un problēmām, un pat gadu desmitiem ilgi kopā dzīvojušie palika bez mājām, bez mantas, lai gan it kā viss bija tieši tāpat kā laulātiem pāriem – mantiskie jautājumi ir viena no kopdzīves sāpīgākajām problēmām. Nelaulātais no sava mirušā dzīvesbiedra pēc likuma neko nemanto un viņam nav tiesību apstrīdēt testamentu vai mantojuma līgumu, saskaņā ar kuru manto cita persona.” Juriste vērš uzmanību uz laulību priekšrocībām: “Šķirto laulību skaits ir pietiekami augsts un būtu muļķīgi uzskatīt, ka nereģistrētās attiecības ir stiprākas par oficiāli reģistrētajām – laulību šķiršanas gadījumā būtu vieglāk sākt dzīvi no jauna, jo cilvēkam, kurš iepriekš bijis laulāts, pieder vismaz kaut kāda daļa no laulībā iegūtās mantas, taču nereģistrētu attiecību gadījumā kādam var nepalikt nekas. Laulātajiem priekšrocība ir ne tikai šķiršanās gadījumā, bet arī mantojuma jautājumos – nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošām personām tiesību uz mantojumu nav.” Ik pa laikam uzpeld runas par laulības reģistrēšanas iespēju pie notāra, tāpēc jautāju Ievai, kādēļ tā netika ieviesta, jo potenciāli varētu paaugstināt oficiāli reģistrēto attiecību skaitu: ne kurš katrs vēlas un var atļauties grandiozas kāzas. Ieva Brante: “Laulību reģistrēšanas process nav sarežģīts, arī reģistrēšanas maksa nav augsta. Te drīzāk ir runa par pāra vēlmi reģistrēt vai nereģistrēt savas attiecības. Pat ja laulības varētu reģistrēt ar pastnieka starpniecību, ja pāris to nevēlas, tad nevēlas un viss. Es uzskatu, ka cilvēki, kuri izvēlas nereģistrēto kopdzīvi, vienkārši neaizdomājas trīs soļus tālāk, tieši tāpat kā reti kurš aizdomājas par vecumdienām un pensiju.”

Galerijas nosaukums


Attiecības pavada egoisms?

Mūsdienās nereti prioritāte ir pašrealizācija, psiholoģiskā brīvība, individuālisms, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki negrib vai baidās pāragri uzsākt nopietnas attiecības, skaidro geštaltterapeite Agnese Spuriņa: “Mūsdienās cilvēki aizvien biežāk akcentu liek uz dzīves baudīšanu, un, lai gan šis akcents ir brīnišķīgs, tas degradē un atstāj novārtā tādas svarīgas īpašības kā iedziļināšanās, koncentrēšanās un pacietība. Un šīs īpašības, agri vai vēlu, pēc iemīlēšanās perioda būs nepieciešamas nopietnās attiecībās un laulībā. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ daudzi pāri šķiras piecus gadus pēc stāšanās laulībā – grūtības adaptēties ģimenes sistēmai un pieņemt jaunu lomu.” Agnese uzskata, ka ļaunāk par dzīvošanu nereģistrētā kopdzīvē, kurā cilvēki apzinās, ko vēlas, un pieņem savus lēmumus, nevis pielāgojas sabiedrības stereotipiem un normām, ir nepārdomāta stāšanās laulībā: “Ja partneri, kas vēl nav sasnieguši zināmu iekšējo briedumu, pieņem spontānu lēmumu apprecēties, jo “tā dara”, jo ir sapnis par skaisto, balto kleitu, bet pēc laulības reģistrēšanas konstatē, ka laulības fakts vai dokuments pats par sevi neko nenodrošina, izrādās, atbildība par attiecībām joprojām ir pašu rokās, tad ticamākais noslēgums ir traģisks – vilšanās, šķiršanās un, ja pārim ir bērni, arī viņu pārdzīvojumi.” Geštaltterapeite izskaidro jauniešu vēlmi dzīvot nereģistrētās attiecībās vai nestāties attiecībās vispār: “Pieņemu, ka daļa mūsdienu jauniešu tiešā vai netiešā veidā ir saskārušies ar mūsu sabiedrības šķirto laulību statistiku – vai nu paši piedzīvojuši vecāku šķiršanos un dzīvi pēc tās, vai saskārušies ar draugu, radu pieredzi. Domāju, tas nepaliek bez sekām un rada bailes: bailes solīt, pieņemt lēmumu, kļūdīties, zaudēt neatkarību, šķirties vai tikt pamestam, bailes no pārmaiņām un neziņas. Un tad nereti dzirdam šos pretjautājumus: ko mainīs laulība? Kāda jēga?” Agnese piekrīt pētnieku un sabiedrības novērojumiem par laulību svarīguma mazināšanos, uzsverot atšķirību starp sievietes un vīrieša vēlmēm – sievietes, lai gan piekrīt dzīvot kopā, nereģistrējot attiecības, tomēr nav pilnībā apmierinātas ar situāciju: “Kopumā valda tendence, ka jauni pāri laulības reģistrēšanai piešķir arvien mazāku nozīmi. Tomēr joprojām pastāv atšķirības starp sievietes un vīrieša vēlmēm – sievietes motīvi jau sākotnēji ir bioloģiski noteikti: uzdevums radīt drošus apstākļus saviem pēcnācējiem.” Juriste Ieva Brante komentē bērna dzimšanu un audzināšanu nereģistrētā kopdzīvē, skaidrojot, ka bērnu dzīvē juridiski nekas nemainās – ir vecāki oficiāli reģistrējuši attiecības vai nav: atbilstoši Eiropas Konvencijai par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, – nav svarīgi, vai bērns ir vai nav dzimis laulībā, vecākiem ir vienāds pienākums uzturēt un gādāt par bērnu.” Tomēr, lai arī kādu attiecību modeli izvēlas bērna vecāki, geštaltterapeite Agnese Spuriņa piebilst, “ka bērniem ir ļoti svarīgs vecāku laulības rituāls. Ieguvums – drošības sajūta”.

Nevienam priekšā nepateiksi, ko darīt un kā darīt labāk, katram sava dzīve, iemesli un dzīves fons, kuru neredzam, tomēr jāatzīst, ka laulība nav tikai garīga kopības sajūta vai papīrs, tai komplektā nāk sava veida drošība, pat ja visi striķi trūkst.

 

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv