Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. janvāris, 2013
Drukāt

Nezodziet! Jūs filmē arī lauku veikalos

zagle4_82

Kocēnu novada Bērzaines pagasta lauksaimniekam Atim Kezikam veikals pagasta centrā pieder jau kopš 1993. gada. Tagad tas tur ir arī vienīgais. Gada apgrozījums – ap 
10 000 latu. Bijuši labāki laiki, tagad labi, ja veikals ir pa nullēm. Saimniekot un izdzīvot palīdz darbs pašvaldībā un kopīga zemnieku saimniecība ar dēlu Gati. Pēdējā laikā veikalā sāka pazust preces. 


Zaglīši gadījušies ik pa laikam. Pieķer, nokaunina, palaiž. Jebkuram veikalniekam tā tāda neizbēgama lieta. Bet šoreiz bija citādi. Pa alus skārdenei, sulas pakai, saldai mazalkoholiska dzēriena pudelītei, šokolādes tāfelītei, dezodorantam un tamlīdzīgām nelielām precēm sāka pazust regulāri. Ne par lielām summām, tomēr nepatīkami. Lai cik uzmanīgi pārdevēja vēroja, zagli tā arī neizdevās piefiksēt. Turklāt pircēji gandrīz visi vietējie, zināmi. Kuram tad kaut kas būtu lēcies? Zagli atrast neizdevās, arī ātri pārlūkojot videonovērošanas ierakstus. Jā, 160 m2 nelielajā veikalā ir uzstādītas četras videonovērošanas kameras, kas strādā bez pārtraukuma. Saimnieks Atis jau apzinājās, ka zog no pašapkalpošanās plauktiem. Ko darīt? Atkal nolikt visas preces aiz letes kā pagājušajā gadsimtā? Ļaudis jau pieraduši preces paņemt rokās, aptaustīt, pasmaržot.

 

Sirsnīgi un pārliecinoši
Zagle2_8

Tad pārdevējai radās intuitīvas aizdomas par divdesmitgadnieci Ilvu (vārds mainīts). Saimniekdēls Gatis piesēdās pie datora un sāka skatīties videoierakstus ar Ilvas viesošanos veikalā. Jau pirmajā pārskatāmajā dienā – 19. decembrī – Ilva bija rokā! Bija redzams, ka sieviete riņķoja pa veikalu, neuzkrītoši lika preces somā un nesamaksājusi aizgāja.

Gatis brauca Ilvu meklēt. Atrada pa ceļam pie drauga, pie kura bija nolēmusi iedzert nozagto aliņu.

“Ilva uzreiz atzinās, dievojās, ka zagusi pirmo reizi un nekad vairs to nedarīs. Noticēju, piedevu un palaidu vaļā. Zagusi, jo bērnam neesot bijis ko ēst,” stāsta Atis. Jā, bet kāpēc tad aliņš? Dēls Gatis tomēr nolēma patīt video vēl kādas dienas atpakaļ. Garlaicīga un laikietilpīga nodarbošanās tā sēdēt un stundām skatītie uz pircējiem. Tomēr atmaksājās. Šobrīd Gatis ir ticis atpakaļ līdz decembra sākumam un piefiksējis 13 reizes, kad Ilva zagusi. Nu vairs par piedošanu nevar būt runas un videomateriāli nodoti policijai, sākts kriminālprocess.

Šajās 13 reizēs Ilva nozagusi preces par 37 latiem. Pēc viena un tā paša scenārija. Ienāk (reizēm kopā ar bērnu) veikalā ar nelielu somiņu, paņem iepirkumu groziņu un dodas pie precēm. Izvēlas vajadzīgo un liek it kā grozā, bet patiesībā veikli ieslidina somiņā. Reizēm kaut ko ieliek arī grozā un nopērk, reizēm grozs paliek tukšs. Sirsnīgi uzsmaida, atsveicinās no pārdevējas un aiziet. Tas viss aizņem dažas minūtes. Nekādas vilcināšanās, aizdomīgu kustību un satraukuma. Maksimāla atbrīvotība. Pārliecība. Tik liela, ka kādu dienu Ilva veica pat trīs zagšanas reidus. Reiz nozaga preci, stāvot ar muguru kādu metru pret pārdevējas muguru, kura lika vitrīnā produktus. Liek preces somā tieši iepretim nenomaskētai kamerai.

Gatis uz Ilvu ir ļoti dusmīgs: “Jauns, fiziski un garīgi vesels cilvēks, bet zog! Lai nu kas, bet viņa jau nu gan varētu atrast darbu!” Savukārt Atis groza galvu: “Ja jau tiešām nav ko ēst, tad kāpēc nezog maizi, bet lētu alkoholu?” Starp citu, pārdevējas Daces Līces 12 darba gados maize neesot nočiepta ne reizi…

 

Paliek muļķa lomā

Ilva izdarīto nožēlo, bet stāsta, ka zagusi, jo bērna tēvs (kas gan nedzīvo Bērzainē) to licis darīt: “Viņš mani iebiedē. Ir ļoti slikts cilvēks.” Sīkāk neko komentēt Ilva gan nevēlas. Pagaidām nekur nestrādā.

Tātad jau divi zagšanas motīvi: trūkums un bailes.

“Ilva nevēlas sakārtot savu dzīvi. Mēs viņai esam palīdzējuši, bet beigās palikuši muļķa lomā,” saka Bērzaines pagasta sociālā darbiniece Anita Krūmiņa.

“Ar Ilvu iepazinos pirms pusotra gada, kad viņa atnāca uz šejieni dzīvot. Jaunā sieviete vēlējās mācīties par pārdevēju. Sarunājām, ka viņa var iestāties un pabeigt pamatskolu, kas nepieciešams, lai strādātu par pārdevēju. Bet Ilva dažādu neveiklu atrunu dēļ skolā neiestājās. Piešķīrām garantēto iztikas minimumu.

Tad Ilva gāja simtlatniekos – ar čaklumu neizcēlās, bet mēs pievērām acis. Piešķīrām 50 latu apkures pabalstu. Malku aizvedām, bet, lai dabūtu naudu, stāvējām bezmaz uz vakti pie pašvaldības kases, kad viņa nāca pēc naudas. Pēc tam Ilva vairs uz pašvaldību nav gājusi. Varēja, bet nav nokārtojusi trūcīgās statusu. Cilvēkam var palīdzēt tikai tad, ja viņš pats to grib un sadarbojas.”

Ja Ilva atmaksās veikalam nozagto preču vērtību, viņa var tikt sveikā ar piespiedu darbu sabiedrības labā. Ja neatmaksās – draud vismaz nosacīts cietumsods.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+