Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. aprīlis, 2013
Drukāt

Nezūdamības likums jeb mazliet aprīļa smaida


ReklāmfotoReklāmfoto

Galerijā “Istaba” līdz 27. aprīlim skatāma Ivara Miķelsona personālizstāde “Metāla rotaļas ar dzīvnieku ekskrementiem”.

 

Likumsakarīgi vai nejauši, bet teju pēdās aiz mākslinieka Aivara Vilipsōna jaunākās personālizstādes “Why ne?” galerijā “Istaba” skatāma tēlnieka Ivara Miķelsona personālizstāde “Metāla rotaļas ar dzīvnieku ekskrementiem”. Abi mākslinieki jau sen pa dzīvi iet blakus – Lietišķās mākslas vidusskolas tēlniecības nodaļa, Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļa. Viņiem esot līdzīga dzīves uztvere, joki, vērtības un šoreiz arī personālizstādes seko viena aiz otras.

Tēlnieka I. Miķelsona personālizstādes “Metāla rotaļas ar dzīvnieku ekskrementiem” ideja daļēji piederīga 1. aprīļa jokam, uz kā balstoties tēlnieks radījis veselu sēriju mākslas darbu – estētiski baudāmas skulptūras, piešķirot vieglajam jokam citu dimensiju.

Mākslinieks skaidro: “Manā profesionālajā darbībā jākausē dažādi metāli skulptūru atliešanai, un šajā procesā reizēm uzrodas kādi nejauši “blakusprodukti” – notecējumi, šļakatas. Paskatījos uz tiem radoši un ieraudzīju līdzības ar kādiem citiem dabas radītiem izstrādājumiem…”

Tā nu nezūdamības likums ir pārvērties mākslas darbos, kurus ar vieglu aprīļa smaidu varam uztvert kā mākslinieka personībai piemītošo ironisko skatu uz dzīvi.

I. Miķelsons tuvāk pazīstams šaurākam cienītāju lokam, jo lielāko tiesu piedalījies kopizstādēs, dažādos projektos, simpozijos un dažādos “skulptūrprocesos”. Pēc akadēmijas absolvēšanas 1990. gadā I. Miķelsons veic dažādus pasūtījuma darbus – balvas, vaska figūras, piemiņas zīmes, dārza skulptūras, dekoratīvus objektus interjeros; ekspozīciju iekārtojumus muzejos.

Mākslinieks izveidojies par vienu no labākajiem bronzas lējējiem, kas, laikam ritot, atradis savu stilu un skaidri sapratis, ka grib veidot cilvēkus, nevis dzelžus. Tēlnieka varonis ir traģisks, dzīves izmocīts, skumji ironisks tēls. “Visa dzīve ir vienas mokas. Mokāmies, mokāmies, tad daži laimes brīži un atkal mokāmies,” saka mākslinieks.

Viņš savus tēlus liec, lauž, stiepj, liek saviem varoņiem ieņemt visneparastākās un vissarežģītākās pozas. Pozas izteiksme ļauj lasīt “stāstus”, paver tās dzīļu dzīles, kurās tiekam mesti un atkal izrauti saules gaismā. Atnāk doma, kustība un nosaukums pēc tam. Un, kad atnāk, trāpīgi atslēdz durvis uz mākslas darba sapratni.

I. Miķelsona darba materiāls ir bronza un koks, izmēģināts alumīnijs, liets čuguns, bet, kā teicis mākslinieks, nekas nevar līdzināties bronzai.

Mākslinieka daiļradē īpaša vieta ir arī ironijai un sarkasmam, kur viņš, vienlaicīgi spēlējoties ar vieglumu savās formās, izstāsta sociālkritiskus stāstus, piemēram, par Aivaru Lembergu, izveidojot čuguna hūti un nosaucot šo darbu “Aivar, Tev hūte sarūsējusi”, vai arī skumjš blūzs “Melody for rain – worm”, dzīves vētru pluinītais cilvēks spēlē melodijas slieciņai – jūtīgi, smeldzīgi, bet ar smaidu. Šobrīd mākslinieks strādā pie sava dizaina durvju rokturu līnijas izveides un, ielūkojoties viņa mājas lapā, var redzēt pirmo šīs līnijas veikumu bronzā ar intriģējošu nosaukumu “Durvis uz paradīzi… Durvis uz elli”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+