Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
6. februāris, 2013
Drukāt

Nils Muižnieks: Apzināti distancējos no Latvijas

Foto - Sandro Weltin/EPFoto - Sandro Weltin/EP

Janvāra beigās Nīderlandes pilsētā Hāgā notika konference “Cilvēktiesības nākotnē”, kurā uzstājās arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs, bijušais Latvijas sabiedrības integrācijas ministrs, pētnieks Nils Muižnieks. Žurnālistiem no Latvijas bija iespēja viņu iztaujāt.


 

– Kad aptuveni pirms gada stājāties amatā, nosaucāt trīs prioritātes komisāra amatā – cilvēktiesību ievērošana saistībā ar interneta un sociālo tīklu darbību, imigrantu tiesības un valstis, par kurām Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) saņem visvairāk sūdzību. Vai gada laikā šīs prioritātes mainījušās?

– Nav mainījušās, taču man ir skaidrāks, ko lietas labā varu darīt. Skaidrs, ka mediju brīvība ir ļoti svarīga un internets to savā ziņā veicina. Tajā pašā laikā, piemēram, “Google” un “Facebook” par mums savāc milzīga apjoma informāciju. Mēs pat nezinām, kāda un kāda apjoma informācija savākta. Nebūtu pieļaujams, ka šī informācija tiktu nekontrolēti izmantota. Tā ir ļoti sarežģīta tēma. Ja nezini interneta iespējas un dažādus terminus, par šo problēmu lāgā pat nav iespējams runāt. Tāpēc, lai labāk veiktos problēmu risināšana, maniem darbiniekiem būs apmācības tehnoloģiju jomā.

Skaidrs arī, ka strādāsim ar valstīm – un tādas atrodas gan Rietumos, gan Austrumos –, kur visbiežāk vērojami personu aizskārumi internetā. Visbiežāk šajā kontekstā kaut ko izņemt no tīmekļa personas lūdz Spānijā. Krievijā, Turcijā, Azerbaidžānā toties tiek aizskarta vārda brīvība internetā, pamatojoties uz aizsardzību pret terorismu.

Runājot par ECT, uzskatu par savu pienākumu visiem spēkiem tai palīdzēt, jo, ja šī tiesa nestrādā, tad Eiropas Padomes (EP) darbībai vispār nav jēgas. Ja man ir tiesas spriedums, varu valsts pārstāvjiem teikt: “Tās vairs nav nekādas rekomendācijas, bet gan tiesas spriedums. Kāpēc jūs neko nedarāt, lai to izpildītu?”

60 procenti no visām sūdzībām, ko saņem ECT, nāk no piecām valstīm – Krievijas, Ukrainas, Rumānijas, Turcijas un Itālijas. Nesen tieši biju Itālijā, kur analizējām viņu problēmas tiesu sistēmā. Drīzumā braukšu uz Krieviju, kur būs sarunas ar tieslietu ministru un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Arī Turcijā darbs jau iesākts – bijušas pāris tikšanās ar šīs valsts tieslietu ministru. Centīšos šīm valstīm palīdzēt, lai situācija uzlabotos un ECT vairs nesaņemtu tik daudz sūdzību no šīm valstīm.

– Arī Latvija diezgan bieži zaudē ECT tiesā. Kāpēc tā notiek, un kas Latvijā būtu uzlabojams, lai tā vairs nebūtu?

– Parasti par šādiem jautājumiem vispirms runāju ar valsts atbildīgajām amatpersonām un tikai pēc tam informēju presi. Kā komisārs oficiālā vizītē Latvijā vēl neesmu bijis un šajā gadā neplānoju ierasties, taču galvenās Latvijas problēmas visiem ir zināmas – apstākļi ieslodzījuma vietās un pārāk garie tiesu procesi, kā arī tiesnešu kļūdas, nepareizi interpretējot likumu un starptautiskās cilvēktiesību normas.

– Vai ECT, iztiesājot lietas, pret visām valstīm izturas vienādi? Vai standarti, kas tiek izvirzīti dažādām valstīm, tomēr atšķiras?

– Domāju, ka tiesa ļoti cenšas visām valstīm piemērot vienotus standartus. Ja tiesa tā nerīkotos, neviens to neņemtu nopietni. Taču ir lietas, par kurām ECT uzskata, ka nav tiesīga lemt un tās jāatstāj valsts ziņā. Parasti šāda attieksme ir pret jautājumiem, kas skar valsts valodu, kultūru. Piemēram, valsts valodas jautājumos Latvijā ECT nejaucas.

Jāņem gan vērā, ka attieksme pret cilvēktiesībām un to interpretācija nemitīgi mainās un tas, kas bija pieļaujams pirms 20 gadiem, tagad vairs nav pieņemams, jo cilvēku domāšana ir mainījusies.

Arī man jācenšas vienādi attiekties pret visām valstīm, citādi arī mani kā komisāru vairs neuztvers nopietni. Ja es visu laiku pavadītu tikai Krievijā vai Turcijā, ātri vien tiktu pasūtīts trīs mājas tālāk. Tas ir taktisks jautājums, bet ne tikai, jo cilvēktiesību problēmas ir visās EP dalībvalstīs, arī visbagātākajās. Atšķirībā no EDSO augstā komisāra, kas pievērsās tikai dažām valstīm, es strādāju ar visām valstīm.

– Vai tas, ka vēl gadu nebrauksiet oficiālā vizītē uz Latviju, nozīmē, ka uz pārējās Eiropas fona mūsu valstī cilvēktiesību jomā viss kārtībā?

– Ir noteikti principi, pēc kuriem izvēlos valstis, uz kurām braukt. Pirmkārt, skatos, kur EP cilvēktiesību komisārs nav bijis ilgāku laiku, un jāatzīst, ka visās trijās Baltijas valstīs sen nav būts. Tāpēc martā došos uz Igauniju. Uz Latviju droši vien braukšu nākamgad. Jāraugās arī ģeogrāfiski – nevaru visu laiku braukt uz vienu Eiropas reģionu. Tas – otrkārt. Treškārt, braucu tur, kur ir nopietnas, aktuālas cilvēktiesību problēmas. Tieši tāpēc tagad braukšu uz Grieķiju.

– Tomēr kā Latvija izskatās uz pārējo valstu fona?

– Man īsti nepatīk salīdzināt valstis un teikt, ka tur, lūk, situācija nopietnāka un tur toties ir labāk. Ja runājam par to, kas Latvijai raksturīgs, tad no ECT spriedumiem var redzēt, kādas valstij ir problēmas, un tās es jau pieminēju.

Nesen izteicos arī par bērnu nepilsoņu tiesībām. Nepilsoņi ir gan Latvijā, gan Igaunijā, un abās valstīs nepilsoņu bērniem ir tiesības piedzimstot iegūt valsts pilsonību. Taču realitātē Latvijā 9000 bērnu ir nepilsoņi, kamēr Igaunijā tikai 1000 bērnu.

– Jūsu nostāja ir, ka pilsonība Latvijā dzimušajiem būtu jāpiešķir automātiski, negaidot vecāku iesniegumu, kā tas ir patlaban. Vai Igaunijā, kuras statistika jums šķiet tīkamāka, pilsonību nepilsoņu bērniem piešķir automātiski?

– Nē, tur ir līdzīga kārtība kā Latvijā.

– Bet tad jau runa nav par valsts regulējumu, bet par vecāku attieksmi pret valsts pilsonības pieprasīšanu bērnam. Acīmredzot Igaunijā tā ir citāda nekā Latvijā.

– Domāju, ka ir dažādi iemesli, kāpēc nepilsoņi nereģistrē savus bērnus pilsonībā. Daļa, iespējams, joprojām nemaz nezina, ka viņiem ir tādas tiesības. Problēma ir arī tā, ka, lai bērns saņemtu pilsonību, nepieciešams abu vecāku iesniegums, taču bērna tēvs varbūt ir ārzemēs vai dzer, vai ir kāda cita problēma, kas liedz viņam parakstīt dokumentus. Citi varbūt jūtas aizskarti vai atsvešināti no valsts vai uzskata, ka bērnam jādod iespēja pašam izvēlēties, vai viņam vajag šo pilsonību.

Uzskatu, ka tā nav tik daudz vecāku atbildība, lai bērns saņemtu pilsonību, cik valsts atbildība. Valstij nevajadzētu pieļaut nepilsoņu skaita pieaugumu. Valstij jāaizstāv bērna intereses un jārīkojas bērna labā.

– Vai tas nebūs vecāku tiesību aizskārums, ja valsts izlems viņu vietā?

– Konvencija par bērnu tiesībām skaidri pasaka, ka visiem bērniem ir tiesības uz pilsonību un valstij jārīkojas labākajās bērna interesēs. Būt par nepilsoni nav labākās bērna intereses.

– Kādu paredzat krievvalodīgo nākotni Latvijā? Vai viņi asimilēsies vai arī turpinās uzturēt savu kopienu?

– Domāju, ka liela daļa nekad neasimilēsies. Neesmu vēl Latvijā saticis nevienu krievu, kurš būtu aizmirsis krievu valodu, tāpēc uzskatu, ka asimilācija, ja arī notiek, tad ļoti lēni un ļoti retos gadījumos. Cits jautājums, vai notiek integrācija, marginalizācija vai segregācija. Patiesībā viens un tas pats cilvēks var piedzīvot visu no minētā. Cilvēks, kurš ļoti labi integrējas, kāda iemesla pēc var pēkšņi sajusties ļoti atsvešināts un nevēlēties vairs piedalīties integrācijā.

Cerēt, ka Latvija nākotnē kļūs etniski viendabīga, ir diezgan nereāli. Tieši otrādi – Latvija kļūs daudzveidīgāka, jo nākamajos divdesmit gados pieredzēsim, ka visas Austrumeiropas valstis arī taps par imigrācijas valstīm. Čehijā, Polijā un Ungārijā tas jau notiek.

Ja Latvijas ekonomika attīstīsies un demokrātija nostiprināsies, Latvija kļūs par daudz pievilcīgāku vietu migrantiem. Labāk gribētu redzēt tādu Latviju, kurā iebrauc, nevis no kuras izbrauc, kaut tas, protams, radīs jaunas cilvēktiesību problēmas un izaicinājumus.

– Pat Vācijas kanclere Merkele atzinusi, ka multikulturālisms Eiropā cietis sakāvi.

– Jautājums, kā saprotam multikulturālismu. Ja to saprot kā faktu, ka sabiedrība ir daudzveidīga, tad tā ir sapratne. Otrs ir, ka katrai etniskai grupai arī palīdz uzturēt to savu savdabību. Domāju, ka Eiropā nav tādas valsts, kas šādā veidā gādātu par visām etniskajām grupām. Taču ir jāveicina interkulturālisms, kas nozīmē sakaru veidošanu starp dažādām etniskajām grupām, jo tikai tā var pārvarēt aizspriedumus.

– Vai, jūsuprāt, tā ir diskriminācija, ja Latvijā latviešu jaunieši nevar atrast darbu tāpēc, ka nemāk krievu valodu?

– Ja darba specifika prasa svešvalodu zināšanas, grūti to nosaukt par diskrimināciju. Bet, ja šī prasība ir nepamatota un darbā krievu valodas prasme nav vajadzīga, tad gan tā ir diskriminācija. Par diskrimināciju uz valodas pamata ir ļoti maz tiesu prakses gan valstīs, gan ECT. Patiesībā ļoti grūti noteikt šo robežu, kad ir diskriminācija uz valodas pamata un kad nav. Latvijā par to bijis maz diskusiju, tāpat kā par to, cik pamatotas ir latviešu valodas prasmes prasība – kādā profesijā kādā līmenī šī valodas prasme tiešām nepieciešama.

– Kā ekonomiskā krīze ietekmējusi cilvēktiesību ievērošanu gan Latvijā, gan citās valstīs?

– Krīze ietekmē sociālekonomiskās tiesības, turklāt daži cieš vairāk nekā citi. Piemēram, gados veci cilvēki, invalīdi, romi, migranti cieš vairāk. Taču visvairāk cieš bērni un jaunieši. Kā redzams, tieši jauniešu bezdarbs kļuvis ļoti augsts. Vizītē Portugālē redzēju, ka krīzes iespaidā atdzimst vēl kāda problēma, kas jau bija ļoti ierobežota, – bērnu nodarbinātība lauksaimniecībā un citur. Attiecībā uz veciem cilvēkiem Portugālē redzēju, ka ģimenes savus padzīvojušos pensionārus izņem no aprūpes institūcijām, lai varētu dzīvot no viņu pensijām. Diemžēl bija daudz informācijas, ka vecie cilvēki ģimenēs netiek aprūpēti, pat cieš no vardarbības.

Krīze skar arī pieeju tiesām, jo ļoti daudzās valstīs, arī Latvijā, nopietni apgriezti juridiskās palīdzības budžeti, līdz ar to aizkavējas lietu izšķiršana tiesās.

– Cik bieži uz Latviju braucat privāti un vai ļoti sekojat līdzi Latvijā notiekošajam?

– Uz Latviju braucu katru otro mēnesi – satikt draugus, atpūsties. Makšķerēšanas sezonā braucu biežāk. Braucot no Krievijas, piestāju Latvijā un ceru, ka tā darīšu arī pēc Igaunijas vizītes. Esot Latvijā, satieku arī Latvijas amatpersonas, izstāstu, kas notiek EP. Sākumā, pēc amata ieņemšanas, es apzināti atgāju no Latvijas diskusijām, lai mani neuztvertu tikai kā komisāru no Latvijas. Tagad jūtos pierādījis, ka esmu Eiropas cilvēktiesību komisārs, un jūtu vēlmi aktīvāk sekot Latvijā notiekošajam. Ceru, ka turpmāk no manis dzirdēsiet vairāk.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+