Pabalsts aizvilinās no laukiem 0
Kritikas krustugunīs nonākusi Labklājības ministrijas (LM) iecere ieviest reģionālās mobilitātes atbalsta pasākumus, no nākamā gada ilgstošajiem bezdarbniekiem piedāvājot transporta vai pārcelšanās pabalstus. Tas nozīmē īpašus pabalstus tiem bezdarbniekiem, kuri būtu ar mieru pārcelties uz turieni, kur vieglāk dabūt darbu.
Pašlaik tiek izstrādāti Ministru kabineta noteikumu grozījumi, lai precizētu jaunās pabalstu sistēmas īstenošanas kārtību.
Labklājības ministrijas darba tirgus nodaļas vadītāja Ilze Zvīdriņa neslēpj vilšanos, ka medijos izskanējusī reģionālās mobilitātes atbalsta pasākumu interpretācija izrādījusies tik vienpusēja, liekot saprast, ka valsts teju vai spiestā kārtā liks bezdarbniekiem pārcelties no ekonomiski neaktīvas zonas tuvāk darba vietām. I. Zvīdriņa skaidro, ka ideja ir atbalstīt cilvēkus, kuri ilgi ir bez darba un kuri nevar to atrast savā pagastā, taču citur vakances ir. Tas nenozīmē, ka visiem būtu jādodas strādāt uz Rīgu vai citām pilsētām, brīvas darba vietas parādās arī novadu centros un pat nelielās apdzīvotās vietās, bet līdz tām ir jānokļūst. Tieši sociālie darbinieki vairākkārt norādījuši, ka cilvēkiem darba gaitu sākumā vajadzīgs atbalsts, piemēram, apmaksājot transporta izdevumus, sedzot mājokļa īres maksu vai pārcelšanās izmaksas.
LM uzskata, ka reģionālās mobilitātes trūkums pašlaik ir vienīgais izteiktais strukturālā bezdarba risks Latvijā, jo īpaši ņemot vērā, ka arī nākotnē investīcijas, tajā skaitā – ārvalstu, koncentrēsies ap ekonomiskajiem centriem.
Īstenojot šo pasākumu, ilgstoši nestrādājošos bezdarbniekus un cilvēkus, kas ir zaudējuši cerības atrast darbu, varētu tuvināt ekonomiskajai aktivitātei un virzīt uz brīvajām darba vietām.
Uz jautājumu, kāda ir citu valstu pieredze, LM darba politikas nodaļas vadītāja teic, ka arī citur bezdarbnieki tiek mudināti būt mobiliem, tas ir, ne tikai virzībā no vienas profesijas uz citu, bet arī reģionu līmenī – no apvidiem, kuros valda liels bezdarbs, uz nodarbinātības ziņā labvēlīgākiem novadiem. Tam pamatā ir ekonomiskā loģika, jo arī ārvalstu investīcijas tiek ieguldītas tur, kur pietiekamā daudzumā ir nepieciešamais darbaspēks.
“Zinot, ka tajā pašā laikā turpinās iedzīvotāju emigrācija uz Angliju, Īriju, lai meklētu darbu un nodrošinātu iztikas iespējas, jājautā – kāpēc tik daudz kritikas tad, kad aicinām darīt to pašu, bet tikai Latvijas robežās?” retoriski vaicā LM pārstāve. Pasākuma galvenā ideja taču ir atbalstīt bezdarbniekus, atkārto I. Zvīdriņa.
Šaubās, vai pietiks naudas
“Labklājības ministrijai nepietiks naudas, lai visiem samaksātu transporta pabalstu vai pārcelšanās naudu. Tā ir visīstākā priekšvēlēšanu kampaņa, jo pēc gada būs pašvaldību vēlēšanas,” skeptiski ministrijas iecerēto atbalstu ilgstošajiem bezdarbniekiem vērtē 36 gadus vecais Benedikts no Elejas. Šobrīd viņš ir viens no tiem, kas ik nedēļu mēro 70 km tālu ceļu no savas dzīvesvietas uz Ķekavu, kur atradis darbu celtniecībā.
“Es labprāt strādātu Elejā, bet ļoti svarīgs ir atalgojums. Es nevēlos par smagu un atbildīgu darbu saņemt tikai minimālo darba algu 200 latus, gribu pelnīt vairāk. Naudas dēļ esmu ar mieru pieciest dažas neērtības.
Kāpēc cilvēki masveidā dodas uz Angliju, Īriju, lai gan darbu par 80 vai 100 latiem Latvijā var atrast. Zemnieku saimniecībās, piemēram. Taču visi grib dzīvot labi, tas nozīmē, vajag mobilos telefonus, mūsdienīgus televizorus, automašīnas. Un vai tas ir nosodāmi?”
Benedikts noraida Labklājības ministrijas iecerēto reģionālās mobilitātes atbalsta pasākumus. “Sen laiks atbildīgajām iestādēm, tādām kā Valsts darba inspekcija un Valsts ieņēmumu dienests, izvērtēt, vai darba samaksa daudzos uzņēmumos atbilst darba slodzei un kā šos abus aspektus samērot. Citādi gados jaunākie turpinās demonstrēt mobilitāti – visi būs prom ārzemēs, jo par minimālo algu strādāt negrib,” viņš spriež.
Būtu kā atspēriens
Turpretī Elejas pagasta sociālā darbiniece Marita Grantiņa par jauno ministrijas ieceri ir gandarīta. “Mēs daudzkārt esam runājuši par to, ka bezdarbniekam, jo sevišķi ilgstošajam, nav tādu iekrājumu, lai varētu izbraukāt uz darba vietu, kamēr nav saņemta pirmā alga. Ja nav naudas transporta biļetei, cilvēks pat nemēģina meklēt darbu kaut kur tālāk no savas dzīvesvietas. Jelgava ir mums tuvākā pilsēta, atrodas 27 km attālumā, bet autobusa biļete turp un atpakaļ maksā līdz divarpus latiem, mēnesī tie jau ir apmēram 50 lati. Bezdarbnieks, saņemot transporta pabalstu (to iecerēts maksāt trīs mēnešus), varētu būt ieinteresēts izmantot šo iespēju. Tas būtu kā atspēriens, lai izkļūtu no bezdarba situācijas un sāktu sevi nodrošināt paša spēkiem,” uzskata M. Grantiņa, piebilstot – tādā gadījumā, ja ilgstošais bezdarbnieks patiešām vēlas strādāt.
Tomēr ne mazums ir cilvēku ar pieticīgām vajadzībām. Vairākas sievietes pirmspensijas vecumā, tāpat māmiņas ar jaunākā skolas vecuma bērniem noraida iespēju ārpus Elejas meklēt labāk apmaksātu darbu. Viņas esot pieradušas iztikt ar apmēram 100 latiem mēnesī, ko oficiāli nopelna tuvējās zemnieku saimniecībās.
Jādomā par atbalstu laukiem
Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Rēzeknes filiāles vadītāja Ināra Šindarjova bilst, ka pagaidām, kamēr oficiālie dokumenti ir izstrādes stadijā, nav iespējams objektīvi izvērtēt piedāvātos pasākumus. Taču transporta pabalsts noteikti ir atbalstāms piedāvājums. Arī citi NVA darbinieki ne reizi vien minējuši, ka bezdarbniekam sākotnēji – darba pirmajos mēnešos – šāda palīdzība ir ļoti būtiska..
Vai iedzīvotāji būs ar mieru darba dēļ pārcelties no paaudzēs iekoptajām dzīvesvietām tuvāk centriem, pat uz citiem novadiem tālu prom no dzimtajiem pagastiem? Par to spriest esot pāragri, lai gan jaunatnei mobilitātes trūkumu pārmest nevar. Toties gados vecākiem cilvēkiem tas diez vai būs pieņemami.
“Mēs, latvieši, tomēr esam ar noturīgu savu māju sajūtu. Man šķiet, ka vairāk vajadzētu atbalstīt laukus, veidot tur jaunas darba vietas, lai arī tos, kuri strādā ārzemēs, varētu aicināt atpakaļ,” pārliecināta I. Šindarjova.
Uzziņa * Transporta vai pārcelšanās pabalstu izmaksu iecerēts sākt 2013. gadā. Uz šādu finansiālu atbalstu varētu pretendēt Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēts bezdarbnieks, kas ilgi nevar atrast darbu. Atbalsta sniegšana iecerēta divās daļās: darbu uzsākot un pēc četriem mēnešiem (pēc pārbaudes laika izturēšanas). Optimālais finansiālā pabalsta apmērs pašreiz vēl tiek vērtēts. Paredzēts, ka bezdarbnieks šāda veida atbalstu varētu saņemt ne biežāk kā reizi trijos gados. * Projektu sākotnēji finansēs no valsts budžeta, nākotnē, iespējams, piesaistot Eiropas fondu līdzfinansējumu. |
Viedoklis
Edvīns Bartkevičs, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēža vietnieks, Ogres novada domes priekšsēdētājs: “Iespējams, kādam bezdarbniekam Labklājības ministrijas jaunievedums arī sniegs atbalstu, bet tas būs ļoti dārgs process. Jāņem vērā, ka pārcelsies ne tikai ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, bet arī viņu ģimenes, bērni. Jaunajā dzīvesvietā būs jāgādā dzīvokļi, bērnudārzs, skola, bet iepriekšējā dzīvesvieta paliks tukša. Latvijas lauki tādējādi kļūtu arvien tukšāki.
Kāpēc tik daudz jauniešu, arī gados vecākie cilvēki izvēlas doties uz Angliju, Īriju? Viņi turp dodas, lai nopelnītu iztikas līdzekļus. Bet mēs bezdarbniekiem dodam pabalstus, nevis darbu. Kārļa Ulmaņa laikā nevienam pabalstus nepiešķīra, iedeva lāpstu un ķerru, lūk, strādā un pelni sev iztiku.
Būtu tikai normāli, ja cilvēki no vietām, kur darba nav, ar sabiedrisko transportu aizbrauc uz vietu, kur darbs ir, un vakarā atgriežas mājās. Jārisina arī jautājums par sociālo uzņēmumu dibināšanu, kooperējoties valstij un pašvaldībām, kā arī, iespējams, privātajiem uzņēmējiem. Šie uzņēmumi pašvaldībās nodrošinātu darba vietas, kuru mums tik ļoti trūkst. Diemžēl likumdošana šobrīd aizliedz dibināt šādus uzņēmumus, bet citās valstīs tas notiek ļoti sekmīgi. Tas, manuprāt, būtu efektīvāk par iecerēto iedzīvotāju pārcelšanu.”
