Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. februāris, 2012
Drukāt

Pamēģiniet reāli risināt klaiņojošu suņu problēmu – velnu redzēsiet!…

suni_leta

Pasaules literatūrā un kino ir daudz emocionālu, brīnišķīgu stāstu par suņiem. Klasiķa Džeka Londona Baltais Ilknis, mūsu pašu Vladimira Kaijaka Sātans, Antona Čehova Kaštanka, zviedru mazās salinieces Čorvenas draugs Bocmanis, Austrālijas seriāla varone Lesija, Baltais Bims ar melno ausi smeldzīgajā Krievijas filmā, par Komisāru Reksi un skumji lamzacīgo Bēthovenu nemaz nerunājot.

 

Tāpat britu veterinārārsta Džeimsa Heriota stāstos iemūžinātie krancīši un dažādu sugu aristokrāti, uzskatīti par ģimenes locekļiem, varētu būt uzticības un krietnuma piemērs daudziem cilvēkiem.

Acīmredzot šo paraugu iespaidā joprojām apziņu stindzina informācija, ka pagājušajā mēnesī Šampēterī suņi saplosījuši sētnieci. Drīz būs mēnesis kopš briesmīgā notikuma mūsu par visnotaļ civilizētu uzskatītās valsts galvaspilsētā, ko nereti mīlam godāt par mazo Parīzi, bet joprojām bez atbildes paliek jautājums: sievieti aprīt gatava bija klaidoņu banda vai rūpnieciskas teritorijas četrkājainie sargi, kā cenšas apgalvot daži dzīvnieku aizstāvji? Baisi jebkurā gadījumā, jo ekspertīze liecina: nelaimīgā nebija mirusi, kad suņi norāva skalpu. Un ļoti gribētos ātrāk saņemt no policijas ziņu, ka viss potenciālo cilvēkēdāju bars iznīcināts neatkarīgi no piederības. Jo, reiz slepkavību izmēģinājuši, šie suņi to noteikti atkārtos. Bet, lai tādā briesmīgā nāvē nekad vairs nevienam nebūtu jāmirst, notikumam jākļūst par atskaites punktu cilvēku un dzīvnieku attiecību regulēšanai likumos noteiktajā kārtībā.

Zinu, ka policijai trūkst resursu, jo sevišķi laukos, taču reizi par visām reizēm jābeidz piekāpties tiem par dzīvnieku aizsargiem sevi nosaukušiem liekuļiem, kas jebkurā diskusijā visus pārkliedz ar demagoģisko apgalvojumu, ka sunītis nekad bez iemesla neuzbrūk un vainīgs pats trīsreiz sakostais pastnieks. Arī Šampētera traģēdijas komentāros visvairāk mulsina dažu par ekspertiem dēvētais viedoklis, attaisnojot cilvēku saplosījušos: iespējams, sievietei esot bijušas kādas veselības problēmas, un suņi juta, ka var uzvarēt, tāpēc uzbruka. Savāds secinājums, lai neteiktu vairāk. Tā kā gandrīz katram gados vecākam cilvēkam ir kāda kaite, tad pats būs vainīgs, pa zobam gadījies. Un bez uzpurņa skrienoša “bocmaņa” sabaidītam bērnam taču vajadzēja zināt, ka bēgot sunim nedrīkst griezt muguru, un… Jā.

 

Nevēlos būt pārprasta – viennozīmīgi nosodu cietsirdību pret ikvienu mājdzīvnieku, taču pārspīlēta jebkura lopiņa cilvēciskošana acīmredzami mežģī jau tā ļogano cilvēka atbildības mēru par pieradināto dzīvnieku. Dīvainā kārtā, laikam jau pateicoties minēto skaļajām klaigām, mājas mīluļu kārtā tiek iecelti arī vien skaļi riet protoši četrkājainie, kas dienām klīst bez pieskatīšanas.

 

Ja tāds trāpās dzīvnieku ķērāju tīklos vai uzbrūkot tiek nošauts, parādās sirdi plosoši notikušā apraksti, ko papildina saimnieka vaimanas: ak, necilvēki, ak, varmākas, atņēma mums draugu. Tūdaļ uzrodas piebalsotāji, un – kā nesen sacīja kāds policists – pamēģiniet reāli risināt nepieskatītu un klaiņojošu suņu problēmu, velnu redzēsiet!… Pie Lielajiem kapiem galvaspilsētā dzīvojot, vairāk nekā trīsdesmit gados neesmu varējusi saprast, kā latviskā nelaiķu pēdējās atdusas vietu kopšanas tradīcija sadzīvo ar suņu kakināšanu šajā apbedījumu laukā.

Zinu, ka suns tiešām var kļūt par ģimenes locekli, labu draugu, glābēju nelaimē, pastaigu un pat sarunu biedru. Taču visas šīs labās īpašības atklājas un noslīpējas ar saimnieka gādību. Savā vaļā palaists dzīvnieks atgriežas pie plēsoņu tikumiem un saliedējas ar tādiem pašiem, lai – to netieši apgalvo pat viņu aizstāvji – uzbruktu ikvienam, kurā oža sazīmē vārgāku un pieveicamu. Un, kā redzam, tā ir baisa realitāte.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+