Mobilā versija
-0.3°C
Auseklis, Gaisma
Ceturtdiena, 14. decembris, 2017
29. decembris, 2016
Drukāt

Par VDK nolūkiem skaidrības nebija. Saruna ar atmodas laiku Rīgas milicijas priekšnieku (29)

Foto - Viesturs SprūdeFoto - Viesturs Sprūde

Iespējams, ja atmodas laiku Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieks VIKTORS BUGAJS būtu ar pielaidīgāku, diplomātiskāku raksturu, latviešu sabiedrības vairākums viņa personību uztvertu ne ar tik lielu atturību. Taču viņš ir radis savas domas, lai kādas tās būtu, pateikt atklāti. Teiksim, ka no tiem, kas pirms pārdesmit gadiem sevi rādījuši kā lielus nacionālistus, viņam “vēmiens nāk”, ka vairākums par līdzdalību barikāžu notikumos augstus valsts apbalvojumus saņēmušo Iekšlietu ministrijas darbinieku, viņaprāt, nemaz nav tos pelnījuši. “90% šeit zālē sēdošo nav to notikumu DALĪBNIEKI. Tikai laikabiedri. Un nesakiet “mēs”, pasakiet, ko “es” toreiz izdarīju!” 2011. gadā sarīkotajā barikāžu atceres konferencē Bugajs paziņoja auditorijai: “Man saka: tu te tikai aiz skaudības visādas cūcības muldi. Bet es tiešām nesaprotu, kā var dzīvot melos,” tagad teic pensionētais pulkvedis. Bugajs var patikt vai nepatikt, taču pat tie, kas viņu labāk redz ejot nekā nākot, atzīst viņa nopelnus izšķirošajos brīžos, kad Rīgas milicija saglabāja lojalitāti 4. maijā atjaunotajai Latvijas Republikai vai vismaz izturējās neitrāli. Laikos, kad Rīgas pilsētas Milicijas pārvaldē 90% bija nelatvieši, miliču masveida pāriešana OMON pusē bija pat ļoti iespējama. Toreiz Bugajs, runājot šiem ļaudīm, tā teikt, saprotamā valodā, ar savu autoritāti to nepieļāva. “Laika periodā no 1986. līdz 1991. gadam, lielā mērā pateicoties viņa prasmīgajai milicijas vadībai sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, izdevās izvairīties no karastāvokļa izsludināšanas Rīgas pilsētā, ko mēģināja panākt militārpersonas un interfrontes darbinieki. No 1991. gada janvāra līdz augustam, neņemot vērā to, ka reāli tiek apdraudēta dzīvība, viņš veica pretdarbību OMON prettiesiskajai rīcībai,” 1997. gadā par viņu liecināja bijušais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis.

Baranovičos Baltkrievijā 1943. gadā dzimušais Viktors Bugajs Latvijā palika pēc dienesta PSRS stratēģisko raķešu karaspēka bāzē Vaiņodē. Latvijas PSR iekšlietu sistēmā sāka strādāt 1967. gadā pēc Rīgas milicijas skolas beigšanas. Šerpais raksturs, runāšana pretim priekšniecībai jau padomju milicijas laikos Bugaju karjerā mētāja no Latvijas PSR OBHSS (milicijas struktūra, kas nodarbojās ar ekonomiskajiem noziegumiem padomju izpratnē) priekšnieka vietnieka posteņa līdz parastam operatīvajam pilnvarotajam stacijā “Rīga preču II” un draudiem izsūtīt “trimdā” uz Taškentu vai Tuvu. Noprotams, ka tad arī veidojies mana sarunu biedra niknums pret VDK: “Pie mums uz Rīgu pie OBHSS VDK kā “pastiprinājumu” atsūtīja tādu Baueru. Es viņam pateicu, ka viņš mums ir kā smiltis gultnī. Viņš uzrakstīja ziņojumu uz Maskavu. Pavisam uzrakstīja par mani visām iespējamajām instancēm vairāk nekā 120 anonīmu sūdzību.” Tomēr neprofesionālismu Bugajam neviens pārmest nevar. 1986. gadā ar Latvijas kompartijas centrālkomitejas rekomendāciju viņu nozīmēja par Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieku, bet no 1989. gada – par priekšnieku. Lai arī pensionārs, pulkvedis Bugajs ir pulkvedis Bugajs – ne uz visiem jautājumiem viņš atbild: “Jau tā jums te pārāk daudz stāstu.” Un viņam piemīt savs, kā pats saka, “īpatnējs” skats uz 1987. – 1991. gada notikumiem.

Kāpēc izvēlējāties strādāt milicijā, institūcijā, kuras prestižs toreiz Latvijā bija ļoti zems?

Jūs maldāties. Latviešu vidū, jā, tā bija. Latvieši labprātāk audzēja puķes, cienīja kabineta stila darbus – bija inženieri, projektētāji, mākslinieki. Taču vēl jānodala latgalieši. Tajā periodā vairākums latviešu, kas bija pie varas, patiesībā bija latgalieši. Viņi bija sociāli aktīvāki, rosīgāki. Jau kopš senās Grieķijas un Romas prakse rāda, ka vietējie ļoti maz iet kārtības uzraugos. Īpaši lielās pilsētās. Jo viņiem tas skaitās neprestiži. Vergs, kas atbildīgs par kārtību, var iesist kungam ar nūju, bet kungs kungam ne, jo tas skaitītos apvainojums. Tāpēc jau ņēma galvenokārt tādus, kuri varēja arī nekā nesaprast no vietējiem apstākļiem. Daudzi milicijā nāca strādāt no dienvidu republikām tāpēc, ka pie viņiem iekļūt skolā, pēc tam dabūt kādu amatu kļuva pārāk dārgi. Viņi visi bija Latvijas teritorijā dienējuši PSRS armijā. Turklāt milicijā deva dienesta dzīvokļus. Te viņi varēja mierīgi iestāties milicijas skolā, sākt no ierindnieka un kāpt augšup. Bet, cik zinu, bija tikai viens armēnis, kurš tika līdz iecirkņa priekšniekam. Ķengaragā. Augstāk viņi parasti nekāpa un brauca mājās. Īpaši jau 1987./1988. gadā, kad saprata, ka būs izmaiņas. Dienvidnieki bija labi izpildītāji. Viņus varēja piecelt jebkurā diennakts laikā, viņi nekad nekurnēja. Un ja vēl paslavēsi vai apbalvosi! 1984./1985. gadā Maskava no visas PSRS atsūtīja šurp 18 cilvēkus priekšnieku amatiem Rīgā. Bija rīkojums piešķirt dzīvokļus. Es sapulcē toreiz skaidri pateicu: šie cilvēki Latvijā neiedzīvosies, jo tikai mēs, kas kopā ar latviešiem strādājuši un skolā gājuši, zināsim, kā mierā un saticībā sadzīvot. Kā lai uzticas cilvēkiem, kas komandēti no citurienes? Perspektīvos taču neviens prom nesūta! Mani tad padzina no tribīnes. Pēc tam čekista Bauera sūdzību dēļ nometa arī no Latvijas PSRS OBHSS priekšnieka vietnieka amata. Gribēja nosūtīt uz Taškentu, tad uz Tuvu. Bet nekādu nacionālo domstarpību milicijā nebija. Visi zinājām, ka “ceļam komunismu”. Pēc 1987. gada 14. jūnija un 23. augusta notikumiem Rīgas milicijas pārvaldē steidzami izveidoja operatīvās reaģēšanas grupu, kurā savukārt bija gandrīz tikai milicijas virsnieki latvieši – Rītiņš, Jakars, Valcis, Lukašūns. Tie bija cilvēki jau kapteiņa, majora pakāpēs. Līdz majoram varēja uzkalpoties tikai vismaz 10 gadu laikā. Jā, mācības milicijas skolā Rīgā notika tikai krievu valodā, bet latvieši bija.

 

1987. gadā sāka mainīties spēles noteikumi. Jūs jau bijāt Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks.

Vispirms bija “perestroika”, kooperācija… Darba kļuva vairāk. Kad sākās pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa, mēs uzreiz nezinājām, ko un kā darīt. Bija komanda aplenkt pieminekli un nevienu pie tā nelaist. Par sabiedrisko kārtību toreiz atbildīgais bija otrs priekšnieka vietnieks Nikolajs Gončarenko. 14. jūnijā un vēlāk apķēdējumu organizējām tā, lai latviešu miliči formās tajā nestāvētu. Jo forma protestētājos radīja antipātijas. Ja vēl dzirdēja, ka milicijas formā ģērbtais runā latviski, uzreiz pievērsās viņam, meta ar monētām un tādā garā. Ja bija krievs, vienkārši neieredzēja un neizprata. Es Gončarenko toreiz pie pieminekļa teicu: “Nikolaj, tu te esi pats laimīgākais cilvēks, jo tu nesaproti, par ko viņi runā.” (Smejas.) Bet man tolaik ļoti palīdzēja, ka latviešu valodu saprotu, taču varu izlikties, ka ne.

Pēc 23. augusta mani izsauca uz centrālkomiteju. Sāka lamāt. Pajautāju viņiem: “Es visu nakti strādāju, un kur jūs visi bijāt? Kur jūsu politiski izglītojošais darbs?” Savu darbu uzskatīju par izpildītu tikai tad, ja viss notika klusu, mierīgi, bez starpgadījumiem. Lai patrokšņo, patrokšņo un izklīst.

Pievienot komentāru

Komentāri (29)

  1. Te gan jāpiebilst, ka kara stāvoklis Rīgā nebūtu izsludināts, bet vismaz Latvijā, vai visticamāk Baltijas kara apgabala teritorijā. To būtu noteikusi tā laika konstitūcija. Un tas nozīmētu, ka kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins būtu galvenā persona, bet visi citi tikai izpildītāji. To jau janvāra notikumos gribēja izprovocēt. Ar vienu sitienu būtu trīs mušas nosituši. Bet neizdevās. Vēlāk augusta notikumi parādīja, ka mēs šodien tālu no tiem laikiem esošie “varoņi” tad būtu bijuši zemāki par zāli un klusāki par ūdeni. Tajā laikā mēs vairums to nesapratām un bijām bērnišķīgi naivi.

  2. Es pazīstu Viktoru Bugaju vēl no tiem tālajiem 80-90 gadiem. Varu apliecināt ka viņš
    bija un redzu tāds palicis ļoti sakarīgs cilvēks. Baueru arī pazīstu-mēsls ir un paliek mēsls. Zinu
    tikai vienu cilvēku kurš tajā naktī Iekšlietu ministrijā ar omonu varēja zvanīt . Viņu zin visa Latvija.
    Viņs arī zin ka mēs zinām. Lai Dievs viņam soģis.

  3. Man bija tas gods piedalīties rakstā pieminētā konferencē un redzēt tās pašapmierinātās sejas,kuras skaitīja ka atgūtā neatkarība ir viņu nopels. Kad palasa Saeimas sēdes stenogrammu,kura risināja jautājumu par pilsonības piešķiršanu Viktoram tad, tur var rakstā nenosaukto vēl dzīvo esošo personu
    vārdi un balsošanas rezultāti.

  4. Kurš cīnītājs te sāks lielīties ar sasniegto? Prātiņ, nāc mājās:”…. Milzīgās ekonomiskās emigrācijas un zemās dzimstības dēļ Latvija jau ir zaudējusi apmēram pusmiljonu iedzīvotāju. Pēdējos divdesmit gados mirušo skaits jaundzimušo skaitu pārsniedzis par apmēram 270 tūkstošiem, bet no valsts aizceļojuši vismaz tikpat daudz. Nomācošā daudzumā tieši jaunie cilvēki.” Otto Ozols: Latviskās tuvredzības pazudinošie korķi (Delfi)

    • Kolorado vatņiks atkal “aizmirsa” pieminēt, ka 90% no tiem aizbraukušajiem ir padomju okupanti un viņu pēcteči. Kolorado vatņikam galvenais ir ar saviem meliem censties sēt negatīvismu par Latvijas valsti.

  5. Komentāros savākušies vieni interfrontisti un nekaunīgi gvelž savu demagoģiju. Vateņi iedomājas, ka neviens nezina, kas toreiz notika un kā padomju okupācijas milicis pavēlēja arestēt Latvijas patriotus un draudēja.
    Ja tā turpināsies, tad drīz padomju okupanti un pārējie interfrontisti drīz sāks stāstīt, ka viņi “cīnījās par Latvijas neatkarību”.

    • Black lives matter – nu ja, pat demokrātijas citadelē ASV patriotiem jārespektē likums – kaut gan afro-amerikāņus turpārāk bieži atšauj bez kādas garas diskutēšanas par cilvēktiesībām.

      • Vatņikam kad nav ko teikt, šis sāk savu pastulbo, jau sen novecojušo kremļa plānprātiņu propagandu par nēģeriem un “pūstošo kapitālismu”.

  6. Latvijas patriots, ar sirdsapzinu, ar stipru mugurkaulu, tani laika stradaju centrale un savienoju sarunas ar MK un Iekslietu ministriju. No Bugaja nekad nedzirdeju rupjus izteicienus.Ari es loti daudz zinu,varbut butu labi visu atklat ka toreiz viss notika, zinu ka ir tadi kuri to neveletos!!! Lai Jums veseliba vel ilgus gadus!!!! Ari man tikai Landsbergis ir izteicis pateicibu ka ta laika Seima spikers. So dokumentu glabaju ka ,Esmu krievu izcelsmes latviete.Uzskatu viens otrs latvietis savas dzimtenes laba nav izdarijis neko , man ir daudz ko pastastit par 1991.13.01.___1991.19.08.

  7. viš pelnījis ordeni no Latvijas valsts

    • Nez kāpēc vecītis nepiemin naudas vagona lietu, kurā repšiks & co nozaga valsts naudiņu…, tur to visu atbalstīja arī intevējamā persona.

  8. Visu cieņu!
    Goda vīrs

  9. Presē sāk slavināt padomju okupantus un sāk gvelzt visādus melus. Sāk stāstīt, ka interfronte ir bijuši patrioti, bet patrioti – “buržuāziskie nacionālisti”. Viss tiek apgriezts otrādāk. Okupantu struktūru darbiniekiem, kuri nodarbojās ar represijām pret latviešu tautu ir jāsēž būrī, nevis jāsniedz intervijas.

  10. Kas ir "latviska Latvija"? Atbildēt

    Viktor. Kā toreizējie nacionālisti, tā šodienas abu krāsu ekstrēmie nacionālisti taisa postu Latvijai un neļauj augt un attīstīties, ne vieniem, ne otriem nav sapratnes, ka jādzīvo savai zemei, nevis jākalpo Lielajam BRĀLIM, kurš nekad nebūs draugs, nekad, izņemot, ja tajā izveidotos kaut kas no demokrātijas, bet to tajā valstī, manuprāt, nav bijis iespējams izveidot, jo valsts sastāv no daudzām gadsimtos pakļautām tautām un valstīm. Bet ne tas galvenais.

    Arī mūsu nacionālais brālis no NA aizvien nav sapratis, ka jārīkojas diplomātiski un valstiski, viss jādara, lai patiesi mēs visi Latvijā justos kā latvieši, kā jāsadzīvo tautām (es te nevērtēju Saskaņu, kuras viņu ekstrēmā daļa musinās tautas, pārmācīt nav iespējams, kamēr Lielais brālis cīnās par Latvijas politisku ietekmēšanu un pakļaušanu), ka nacionālisti no NA joprojām nav kļuvuši par valsts politisko kodolu, nav sapratuši, kas ir “latviska Latvija”, ka tā nav latviešu valoda (tā, protams, dod kopības sajūtu un kopējo sadzīvošanu), bet latviska Latvija ir tautu miers, kopīga izpratne, kopīga pārvaldīšana, ja grib saprast, pareiza kopīga attieksme par ražošanu un nodokļu maksāšanu, kopīga virzība uz korupcijas novēršanu utt.

    Tāpat Saskaņai joprojām nav vēlmes izprast, ka okupācijas elementu, tās privilēģiju atjaunošanas tendences, krievu valodas kā viena no svarīgajiem okupācijas ieročiem, instrumenta atjaunošana ir nacionālā naida kurināšana, vai viņi to saprot, bet pakļaujas sava BRĀĻA ietekmei. Ar krievu valodu manipulē, bīda uz āru, visur uzbāžas un kaitina citas tautības.
    Tā ir otrā tā saucamā, Latvijas nelaime, ko pavada kriminālais vārds „krievvalodīgie”, tas ir Latvijas dalīšana latviešvalodīgajos un krievvalodīgajos, kur krieviem patīk paplašināt savu loku ar visām citām tautībām, kamēr daudzas no tām ar vārdu „krievvalodīgie” faktiski tiek pazemoti (Ukrainas okupācija, Gruzijas kari un tatāru un ukraiņu pazemošana Krimā utt).
    Agrāk, krievu laikos visas PS tautas pasaulē dēvēja par krieviem, tagad mums jāsaprot, ka Viktors Bugajs ir latvietis, mēs Latvijā saucamies visi latvieši. Ja latvietis saka „latvieši” – jāsaprot visi Latvijas iedzīvotāji.

  11. Vecis, bet mēs pret viņiem …..

  12. Ko paveleja to darija. Paveletu saut, sautu.

  13. Viktor. Otrs iemesls, ka ekstrēmistiem līdzi skrien liela tautas daļa, kurai nav sava viedokļa vai tas ir informācijas trūkuma, nozombētības dēļ, jo bija okupācija, Sibīrija, netaisnību vairāk kā 1905.gadā. Tā krājušās tautā gadu desmitiem, bez tam miera laikā krievu privilēģijas, blats un korupcija bija brālis. Es cietu krievu laikā, ko jau pieminēju, līdz kamēr iestājos KP pēc Blonska piezīmes, ka es esot aizdomīga persona, kurš no 100 kolēģiem viens pats nav KP. Domāja citi, ka es varbūt stukačs, bet es domāju, ka Blonskim varēt būt zināms, ka jau esmu paņēmts uz izsekošanu VDK.Bija nāves bailes, jo biju ļoti nelojāls okupācijai, bet aizktālāti. Arī šajā laikā saņēmu represijas, neizteiktas, bet smagas, jo nepakļāvos muļķībām dažādos līmeņos. Turpmāk vēl.

  14. Varbūt tomēr ir vērts visu pateikt līdz galam un nosaukt visus uzvārdus!Nav taču vairs ko zaudēt!

    • Piekrītu. Ja pašos pamatos ir meli un noklusēšana, tad jebkura turpmākā darbība apaug ar meliem. Daudzu gadu garumā. Vēl arvien tiek slēpta patiesība par 1991. gada notikumiem un to īstajiem “režisoriem”. Juris Podnieks, laikam, bija kaut ko noskaidrojis, bet ……..

  15. fORS’ VECIS

  16. Viktor, mēs strādājām kopā, tuvu, viens otru labi pazinām. PALDIES Tev par attieksmi., savu mītnes zemi. Tu vienmēr esi bijis taisna kā pret sevi, tā pret Latviju.Ta, ka tu esi lamāts un lādēts, neatzīts biji, tas, varētu teikt, vērtējams individuāli. Šie Latvijai naidīgie spēki latviešu personā nodarīja ļaunu un milzīgu postu nevienam vien latvietim, visai Latvijai. Un tas bija darīts divu iemeslu dēļ: pirmais un galvenais, lai slēptu savu čekistisko pagātni, no bailēm, ka viņus tauta var nomētāt akmeņiem. Šī iemesla dēl viņi turpina kaitēt arī šodien, izrādot, it kā viņi ir VDK ienaidni, visa krieviskā un okupācijas ļaunuma ienaidnieki – tas viss, lai slēptos un glābtu savu prestižu un lai neatsegtu viņu īsto seju krievu laikos. Viņu posts Lavijai nav aprakstāms vienā grāmatā, pat ne trīs sējumos. Viktor, runājot par mūsu sfēru, jāsaka, ka visas noziedzīgās tīrīšanas tiesībsargājošas iestādēs ir neizsakāmas, notika pēckronštates matrožu sirdsapziņas metodēm, rupji, nepatiesi un ar naidu, kuram nav izskaidrojuma vai tas varētu būt garš. Tu, tava darbība man ir bijusi simpātiska visu laiku, no 1967.gada un visu netakarības atgūšanas laiku, kas nav tikusi novērtēta ne toreiz, ne tagad. Man bija liegts ceļš uz amatiem milicijā, no nebiju kompartijā, kaut virzīja neskaitāmas reizes. Suvorovs, ministrijā okupācijas sargs, lika priekšā kāju.

  17. Bugajs bija kārtīgs ments šī vārda labākajā nozīmē. Par tādiem policistiem uzņemtas franču kriminālfilmas. Lai viņam laba veselība!

  18. Paldies par toreizējo pozīciju. Bet par Latvijas valsts attieksmi…Nedomājiet par to! Daudziem tā iespļāvusi sejā.

  19. Vīrs, kam mugurkauls, kas strādājis un dzīvojis pēc aicinājuma un sirdsapziņas, ar tādu varētu lepoties jebkura tauta, sabiedrība un valsts.

    • Lai katram latvietim būtu tāda nostāja. Un komentēt drīkstētu tikai tie, kuriem tajā laikā bija saprātīgs vecums un nekādā ziņā tie, kuri vēl bija bērna prātā, vai vēl nebija dzimuši. Un Bugajs bija goda vīrs, pateicoties kuram bija tik maz izlijušo asiņu.

Draugiem Facebook Twitter Google+