Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
13. februāris, 2012
Drukāt

Pārmet politisku impotenci

jaunzemegrende_leta

Ja vairāk naudas ieguldīsim kultūrā, arī integrācijā mums veiksies labāk. Šādu viedokli pauda lielākā daļa radošo personību, kas piektdien tikās Kultūras ministrijā, lai spriestu, ko darīt sabiedrības saliedēšanas labā.


Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende pieļāva, ka līdz situācijai, kad referendumā jāaizstāv latviešu valodas tiesības būt vienīgajai valsts valodai, mēs esam nonākuši tāpēc, ka “kādā brīdī savā ceļā kaut ko neizdarījām vai ne tā izdarījām”. Taču neesot jēgas pārdzīvot par to, kas izdarīts nepareizi; jādomā par konkrētiem darbiem, kas būtu jāizdara, lai “mēs nekad vairs neapšaubītu vissvētāko, kas mums ir”.

Ministres padomniece sabiedrības integrācijas jautājumos Sarmīte Ēlerte teica, ka saistībā ar referendumu daudz tiek runāts par sajūtām – kāds jūtas nesaklausīts, vēl kāds aizvainots. “Radoši cilvēki spēj sajūtas, kas ir sabiedrībā, ietvert vārdos,” tā S. Ēlerte skaidroja iemeslu, kāpēc par integrācijas uzlabošanu aicināti runāt tieši kultūras cilvēki.

 

Politiķi vainīgi!

“Referendums ir mākslīgi radīta problēma, bet jūs, partijas nomenklatūras darbinieces, neesat bez vainas šajā ziņā,” pikti ministrei un padomniecei norādīja kinorežisors Jānis Streičs. “Mēs esam ideoloģiskas agresijas upuri, kam esam pakļāvušies.” J. Streičs uzskata – ir jānosaka kultūras minimums, kas valstij vajadzīgs un tiktu arī attiecīgi atbalstīts. Kultūra veicinātu sabiedrības integrāciju un nostiprinātu latviešu pašapziņu. Tam piekrita vairākums uzaicināto.

 

“Krievija vienmēr gribēs apēst Latviju. Tas ir skaidrs. Tikai ar augsti attīstītu kultūru un izglītību no tā var izbēgt,” teica režisors Mihails Gruzdovs.

 

“Mani ļoti nervozē un nomāc šis laiks,” atzinās gleznotāja Džemma Skulme. “Viss, kas panākts neatkarības atgūšanas laikā, tagad tiek apšaubīts. Tā ir politiķu vaina, ka vispār šāds jautājums tiek likts uz galda. Latvietis ir aplaimots par katru krievu, kas iemācās latviešu valodu, par katru krievu, kurš ienāk mūsu mākslā. Par kādu atstumšanu vispār var būt runa? Cittautiešiem būtu jājūtas līdzvērtīgiem.”

Arī M. Gruzdovs etniskās situācijas eskalācijā vainoja politiķus: “Kad vajadzēja atņemt pensionāriem pensijas, valstij bija drosme. Bet, kad vajadzēja apturēt referendumu, drosmes pietrūka. Tā ir politiskā impotence.”

 

Arī krievi sašķelti

Tēlnieks Gļebs Panteļējevs uzskata – integrācijai par labu nāktu tas, ja krievi piedalītos valstisku lēmumu pieņemšanā. Taču referenduma organizēšana nav labākais ceļš, lai to panāktu. Šobrīd tiek šķelti ne tikai latvieši un krievi, bet arī krievi savā starpā, jo “krievi nav vienveidīga un amorfa masa”. Gaidāmo referendumu viņš sauc par provokāciju un “lāča pakalpojumu arī pašiem krieviem”. “Tiek deklarēts, ka referendums notiek tāpēc, ka krievu cilvēki grib lielāku ietekmi lēmumu pieņemšanā, bet šī akcija ir panākusi pretējo, jo sašķeltiem krieviem ir mazāka ietekme,” teica tēlnieks.

Pēc diskusijas vaicāju, par ko referendumā balsos pats G. Panteļējevs. Viņš atbildēja: lai cik grūti būtu balsot pret savu dzimto krievu valodu, viņš referendumā balsos pret otru valstu valodu.

 

“Cenšos šo situāciju uztvert tā, ka balsoju par latviešu valodu, nevis pret krievu valodu,” viņš paskaidroja. Tēlnieks arī minēja, ka viens no lielākajiem viņa dzīves mērķiem ir saliedēt latviešus un krievus.

 

Dzejnieks Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētājs Sergejs Timofejevs toties teica, ka nevajag uz referendumu skatīties tikai kā uz uzbrukumu latviešu valodai. Esot jāmeklē kompromisi ar krievvalodīgajiem. Viņaprāt, “varētu būt sfēras, kur vairāk tiktu lietota krievu valoda.”

“Par otru valsts valodu nav pat vērts spriest, tomēr krievu valodu nevar pielīdzināt svešvalodai. Krievu valodai ir kaut drusku jāatgriežas Latvijas skolās, lai jaunie cilvēki varētu izlasīt arī krievu avīzi, uzzināt citu viedokli,” uzskata S. Timofejevs. Ja sabiedrības informatīvās telpas nebūtu nošķirtas, būtu arī vieglāk sadzīvot. Arī režisore Māra Ķimele teica, ka latviešiem tomēr jāmācās krievu valoda, lai nepazūd savstarpējā saikne.

S. Ēlerte iebilda, ka savstarpējā saikne tomēr būtu jāveido latviešu valodai, un piemetināja, ka krievu valoda kā izvēles priekšmets jau tiek mācīta skolās, bet S. Timofejevs sūrojās, ka bieži sastopoties ar jauniem cilvēkiem, kuri nerunā krieviski. M. Gruzdovs bilda, ka krievu valoda skolās esot jāmāca pat obligāti.

 

Titrēt teātra izrādes

Tāpat kultūras ļaudis atzina, ka jādomā par to, kā vismaz kultūras telpā apvienot cittautiešus un latviešus. Būtu, piemēram, jāpanāk, lai uz latviešu teātros iestudētajiem krievu dramaturģijas izcilajiem darbiem nāktu arī krievu skatītājs.

Ž. Jaunzeme-Grende teica, ka, iespējams, nepieciešams valsts atbalsts, lai izrāžu laikā nodrošinātu titrus krievu valodā. Tad tie cittautieši, kuri nav droši, ka pilnībā saprot latviski, tomēr atnāktu uz latviešu teātri. Tāpat iespējams veidot bilingvālas izrādes.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+