Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Partiju reitingi un politika 10


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto LETA

Tās sabiedrības daļas, kas vispār interesējas par politiku, attieksmē pret partijām bieži vērojama pretruna. No vienas puses, tā sauktajām lielajām (Latvijas kontekstā) partijām pārmet iesūnošanu un jaunu ideju trūkumu; no otras puses, tā sauktās sīkpartijas tiek kritizētas par balsojuma sadrumstalošanu, turklāt tās, kuru reitingi aptaujās nesasniedz 4 – 5 procentu līmeni, vispār uzlūko ar neizpratni vai aizkaitinājumu.

Neapšaubu, ka ikvienas politiskās partijas mērķim vajadzētu būt nonākšanai parlamentā un, vēl labāk, valdošajā koalīcijā. Tomēr šis aspekts vēl neizsmeļ visu politiskā darba lauku. Politika ir ne tikai vara, bet arī idejas un vērtības. Attiecīgi mazliet idealizētā modelī tas, ka kādas partijas reitings nesasniedz 5% robežu, nozīmē tikai to, ka sabiedrībā noteiktu ideju un vērtību kopumu atbalsta mazāk par pieciem procentiem. Savukārt tad mēs varam sākt vingrināties asprātībā, mēģinot apkopot datus par to, kādi vēl priekšstati konkrētajā populācijā tiek akceptēti līdzīgā proporcijā. Vai pat lielākā. Un tad nu jāteic, ka lielāks pamats pieres raukšanai ir tas, ka, piemēram, 10 – 15% sabiedrības turas pie kādiem ļoti ekstravagantiem priekšstatiem par vēsturi vai medicīnu, nevis tas, ka 2 – 3 procenti gatavi atdot savu balsi par kādu “nesaprotamu” politisko partiju. Līdzīgi ir citās demokrātijās. Tas, ka, piemēram, zaļo kandidāts ASV prezidenta vēlēšanās ieguva tikai 1,06% balsu, nenozīmē, ka pirms 16 gadiem dibinātā partija ir apsmiekla objekts; spāņu “falangisti” vēlēšanās piedalās kopš 1977. gada, lai gan atbalsts nepārsniedz 1%. Tātad acīmredzot to balsstiesīgo īpatsvars, kuri atbalsta šīs izteikti labējās grupas priekšstatus par lietu vēlamo kārtību, ir tāds un ne vairāk, bet – nu, un?

Protams, realitāte nav gluži tāda kā iepriekš iezīmētā argumentu konstrukcija, jo tā sauktās sīkpartijas bieži pastāv ne tik daudz tādēļ, ka tām ir precīzi definētu, no citām atšķirīgu ideju kopums, bet pateicoties konkrētu cilvēku ambīciju un līdzīgiem subjektīviem faktoriem (piemēram, cīņa par piekļuvi resursiem vienas partijas iekšienē). Un gan jau starp tiem, kuri aptaujās pauž šādām partijām atbalstu, netrūkst tādu, kuri ir nevis labi informēti par sīkpartijas programmu, bet kuriem vienkārši uz nerviem krīt pie varas esošās partijas. Tā ir būtiska atšķirība: ja kāds gatavs balsot par partiju “x” nevis tādēļ, ka tā patīk, bet tādēļ, ka citas nepatīk vēl vairāk. Un šī, protams, nav izcili konstruktīva attieksme no vēlētāju puses.

Jā, tā sauktās sīkpartijas saskalda balsis un tas kopumā nav pozitīvi, bet vai tā sauktajām lielajām partijām nav vispirms jāuzdod jautājums sev, vai viņu pašu darbība nav veicinājusi to, ka noteikts vēlētāju īpatsvars ir tik neapzinīgi, ka gatavi savu balsojumu izmest vējā. Protams, parocīgāk ir vainot šos vēlētājus kaprīzumā, Laimes lāča gaidīšanā utt. Tomēr tikpat labi var spriest tā: ja kopumā Latvijā ir četras piecas “lielās” partijas, tātad nav gluži tikai divas un izvēle vismaz teorētiski ir pietiekama, tad acīmredzot šīs četras piecas kaut ko dara tā, ka daļa vēlētāju lūko pēc sestās, septītās, astotās versijas. Vai vispār neiet vēlēt. Citiem vārdiem sakot, a) tā saukto sīkpartiju pastāvēšana nav nekas nejēdzīgs, jo gadās, ka tās tiešām pārstāv kādas grupas (iespējams, nelielas, bet arī tādām ir tiesības savus uzskatus vismaz paust publiski), b) to pastāvēšana var signalizēt par nepilnībām lielo partiju darbā.

Jebkurā gadījumā vīzdegunīga attieksme ir nevietā, lai gan es labi apzinos problēmas, kādas var rasties, šādā garā turpinot, ar koalīcijas izveidi pēc nākamās Saeimas vēlēšanām, līdz kurām atlicis mazāk par gadu. Bet – kurš ir teicis, ka parlamentārā demokrātija nav viena ķēpīga un nereti kaitinoša padarīšana?

LA.lv