Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Pārvarēt paralīzi 2

Foto – AFP/LETA

“Gadu desmitus pēc tam, kad mēs sekmīgi – tā mums likās – aizliedzām ķīmiskos un bioloģiskos ieročus, pasaule neko nedara, vērodama, kā to lietošana kļūst par normu Sīrijā,” nesen sacīja Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais cilvēktiesību komisārs Zeids Raads al Huseins, kura izteikumi sakarā ar ķīmisko uzbrukumu Dumas pilsētā bija ieturēti oficiālai amatpersonai neierasti skarbos toņos. Nespēja ietekmēt notiekošo un kaut vai veikt pienācīgu izmeklēšanu, viņš sacīja, “noved pie šī pretīgā ieroča kārtējā izmantošanas gadījuma un grauj pasaules kārtības pamatus. Bet kā reaģē starptautiskā sabiedrībā? Tukši vārdi, vāri nosodījumi un veto tiesību paralizēta Drošības padome”.

Precīzs apgalvojums – jau nākamajā dienā Sīrijai veltīto rezolūcijas projektu bloķēšanas seriāls ANO Drošības padomē turpinājās… Tiesa, ANO sūtītie Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (OPCW – Organisation for the Prohibition of Chemical Weapons) eksperti Sīrijā ieradās, bet diez vai viņu slēdzieni ko būtiski mainīs. Un arī ķīmisko uzbrukumu sodošie Rietumu lielvalstu gaisa triecieni diemžēl maz ko vairs vērš par labu šajā karā, kas izdzēsis četrsimt tūkstošus cilvēku dzīvību un sen pārkāpis visas sarkanās līnijas.

Kopš 2011. gada tapuši neskaitāmi ziņojumi, ir secināts, ka ķīmiskie ieroči lietoti vismaz 35 reizes un lielākoties tos esot izmantojis Asada režīma karaspēks. Piemēram, pērn Idlibas provincē laists darbā zarīns vai tā analogs, un tas bija uzbrukums, kam piemīt kara nozieguma pazīmes. Bet tamlīdzīgi atzinumi tika izdarīti arī iepriekš.

OPCW ir dibināta 1997. gadā, lai uzraudzītu, kā dalībvalstis īsteno “Konvenciju par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un lietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu”. Gandrīz visu ANO locekļu parakstītais dokuments, starp citu, aizliedz iesaistīties militārajās operācijās ķīmiskos ieročus izmantojošas valsts pusē. Formāli Sīrija pievienojās Konvencijai 2013. gada septembrī (OPCW togad ieguva Nobela miera prēmiju), bet Damaskas nolūks acīmredzot bija mazliet apslāpēt pret to vērsto starptautisko spiedienu un sašutumu. Tādējādi, ja Asada režīms saistības neievēro, tad atbildība par to būtu jāuzņemas arī viņu politiski un militāri stutējošajai Krievijai un tāpat Irānai. Taču Maskava uzstāj, ka apsūdzībām nav pierādījumu, un drūmā apņēmībā liek lietā savu veto. Kaut gan dažādu liecību par civiliedzīvotāju masveida indēšanu netrūkst. Jo šajos uzbrukumos visvairāk cieš civiliedzīvotāji, un to nevar attaisnot ar cīņu pret teroristiem vai jebkādu citu cīņu.

Pastāv vienprātīgs viedoklis, ka ķīmiskie ieroči ir pagātnes nasta, no kuras jāatsvabinās. Tāpēc tika pieņemta jau minētā Konvencija un izveidota OPCW, kuras speciālistiem ierādītais rutīnas darbs pārsvarā saistījās ar ieroču krājumu uzskaiti, likvidācijas tehnoloģijām, kā arī pārbaudēm gluži parastās ķīmisko preparātu ražotnēs (piemēram, AS “Grindex”).

Neviens gan, šķiet, nebija pārāk naivs, lai nesaprastu, ka dažās slepeno dienestu laboratorijās ir saglabāti attiecīgo vielu paraugi, rūpīgi pasargāti no kontroles. Kālab? Daļēju atbildi sniedz notikumi ne vien Sīrijā, bet arī Solsberi. Ķīmiskie uzbrukumi rada hibrīdkara uzkurināšanai noderīgu efektu, turklāt nozieguma pasūtītāji vienmēr var pateikt – bet jūs pierādiet!

Apvienotā Karaliste tāpēc vērsās OPCW, kas savukārt ir apstiprinājusi Londonas aizdomas par indes izcelsmi. Sasaukta arī ANO Drošības padome. Tā joprojām ir paralizēta. Tomēr starptautiskās sabiedrības domājošā daļa sāk no šā stāvokļa izkļūt.

LA.lv