Pasaka bērniem un pieaugušajiem 0
Grāmatas bērniem mēdz būt dažādas – draiskulīgas, nopietnas, noslēpumainas, nedaudz šausmīgas… Personīgi man vissvarīgāk šķiet, lai tās būtu labestīgas, un tieši tāds ir Dinas Sabitovas debijas romāns bērniem “Cirks lādītē”, par kuru viņa saņēma Krievijas nacionālo prēmiju bērnu literatūrā “Ilgotais sapnis” (“Zavetnaja mečta”).
Cirks “Karuselli” nonāk grūtā stāvoklī, jo to pēkšņi pamet klauns Pē. Labi, viņš nevienam nepatika un arī aizgāja neglīti, pat paņemot līdzi svaigi uzšūto klauna tērpu, tomēr – kā lai cirks iztiek bez klauna? “Lietā tā, ka cirks principā var iztikt bez visa kā: bez žonglieriem, bez burvju māksliniekiem, bez akrobātiem un pat (pie šīs domas direktora kungs viegli nobālēja, taču godīgi izprātoja to līdz galam) – pat bez paša direktora kunga. Cirks nevarēja iztikt vienīgi bez dzīvniekiem un klauna.”
Dinas Sabitovas grāmatā ir visi elementi, kas iederas kārtīgā pasakā: uzņēmīgs bārabērns, saprātīgi runājoši (un pat rakstoši) dzīvnieki, princese, turklāt ne šāda tāda, bet īsta, brīnumaini priekšmeti – lādīte, kas ļauj mazdrusciņ ielūkoties nākotnē, un stikla lodīte, kurā var pazust maza, nelaimīga meitenīte. Ir pat bezcerīgi iemīlējusies jaunkundze.
Turklāt, kā pienākas labai pasaku grāmatai, tajā ir vairāki līmeņi – viens, kuru uztvers un kurš aizraus bērnus, un otrs, kurā autore ironiski piemiedz ar aci pieaugušajiem. Ko vērta vien epizode ar cirka suņiem Bļodiņu un Kiceņku, kas dodas uz pili, lai izzinātu, kādēļ princese atcēlusi visas izklaides! Lai iekļūtu pilī, Bļodiņa vārtu sardzei ar mīlas romānu rokās stāsta par grāmatu, ko it kā lasa viņas saimniece, klauns Lādīte. Kad Kiceņka vēlāk brīnās, kā Bļodiņa zina grāmatas nosaukumu, kaut gan Lādīte neko tādu patiesībā nelasa, Bļodiņa atbild: “Es pateicu to tā – uz dullo – esmu dzirdējusi, ka visas šīs grāmatas ir pilnīgi vienādas, un tā sanāca. Varēju pateikt arī “Kaisle un ledus” – pilnīgi droši, ka tāds romāns ir jau sacerēts.”
Taču zem pasakas ļoti klātesoša ir dzīve ar visdažādākajām ikdienas lietām, kārdinājumiem, sāpēm, pārbaudījumiem, ar kuriem šādā vai tādā formā nākas saskarties ikvienam. Kad Kiceņka stāv pie veikala “Sunīša paradīze” skatloga un nevar izšķirties, vai skaistāks sārtais atlass ar balto mežģīni, zilais samts ar sudraba pavedienu vai mēļš krepdešīns, skaidri zinot, ka nevar nopirkt ne vienu, ne otru, ne trešo… Kad karaliene, kura ļoti mīl meitu, prot savu mīlestību parādīt, tikai nemitīgi atgādinot, ka viņai jābūt vislabākajai. Kad policijas priekšnieka vietnieka trīs gadus vecā meitiņa dilst acu priekšā un viņš nezina, kā palīdzēt… Autore šīm epizodēm pieskaras vienlaikus rotaļīgi un ļoti nopietni, nevairoties parādīt, ka, jā, dzīvē ir gan sāpes, gan sarežģītas izvēles. Tieši tas, šķiet, grāmatu padara tik satraucošu, jo nezini, kādu ceļu tās tēli izvēlēsies, kā viņiem izdosies.
Taču pasakas žanrs pieprasa arī laimīgas beigas, turklāt 21. gadsimtā ir svarīgi, lai tās nebūtu pārsaldinātas. Nedrīkst atklāt, kā beidzas grāmata, taču tik daudz gan var pateikt, ka tā piepilda dažu varoņu sirds dziļākās vēlmes (tādēļ saņemtā balva šķiet īpaši atbilstoša), bet citi saņem pelnītu – nē, sodu ne, bet mācību gan.
Fragments no Dinas Sabitovas romāna bērniem “Cirks lādītē” (izdevniecība “Lauku Avīze”)
Lādīte nolika grozu ar traukiem pļaviņas vidū, taisni Hopam zem kājām, kurš tieši tajā vietā žonglēja ar divpadsmit riņķiem.
– Sveiks, Hop, – teica Lādīte. – Jūs taču tā sauc, vai ne? Jūs brīnišķīgi žonglējat. Mani sauc Lādīte. Vai iemācīsiet mani mētāt divpadsmit riņķus?
Hops paraustīja plecus:
– Ar laiku, ja vēlaties. Sāksim ar trim, un tad jau…
– Sāksim ar vienpadsmit, – viņu pārtrauca Lādīte, – tāpēc, ka mētāt desmit es jau protu. Tagad aiznesiet tos traukus tur, kur tie parasti stāv, citādi, ja tos atstāsim te, vaļējā grozā, tie atkal būs netīri. Esmu pārliecināta, ka jums tos negribētos tūliņ pārmazgāt. Pilnīgi pietiek ar to, ka, ļoti iespējams, jūsu kārta tos mazgāt būs pēc vakariņām.
Pēc tam Lādīte devās tiešā ceļā pie Kazimiras.
– Kazimiras jaunkundze? Ļoti priecājos ar jums iepazīties, sauciet mani par Lādīti. Mariks tik daudz par jums stāstīja. Nu, pietiekami daudz tajās četrās minūtēs, kurās viņš stāstīja par sevi un cirku. Tas ir mans suns, viņu sauc Bļodiņa. Vai jūsu Kiceņka palīdzēs viņai te iejusties?
Kazimira steidzīgi pamāja ar galvu, nopētot savādo viešņu.
– Es gribētu parunāt ar direktora kungu. Par klauniem. – Lādīte pārlaida skatienu pļaviņai. – Man laikam jāiet tur – uz pirmo furgonu?
Sakārtojusi uz pleca strīpaino mugursomiņu, viņa devās norādītajā virzienā.
– Kas tā tāda, Marik? – apstulbusi jautāju Kazimira.
– Kas viņa tāda? – visi cits caur citu taujāja (pāris minūšu laikā apkārt bija sapulcējušies pilnīgi visi cirka ļaudis).
– Tas ir mūsu jaunais klauns, – atbildēja Mariks.
– Tā jau es domāju, – svinīgi noteica Kazimira. – Izskatās, ka mēs esam glābti.
Nepacietīgās gaidās aizritēja vēl minūtes desmit.
Visbeidzot uz furgona lieveņa parādījās starojošs direktora kungs, bet viņam aiz muguras stāvēja smaidīgā Lādīte.
– Mani dārgie! – teica direktora kungs. – Es gribu jums pavēstīt, ka mēs esam glābti! Kā arī vēlos jūs iepazīstināt ar mūsu Evu, no šī brīža – klaunu Lādīti. Urā!
– Urā! – visi sāka kliegt un aplaudēt.
Lādīte ar acīm uzmeklēja savu suni, bet direktora kungs žigli piemetināja:
– Un vēl, protams, vēlos jūs iepazīstināt ar mūsu jauno suni Bļodiņu. Kiceņka, bērniņ, tagad tev būs, ar ko parunāt par savām suņu lietām.
Lādīte, kas bija stāvējusi direktoram aiz muguras, iznāca priekšā un paklanījās.
– Par godu tam, ka esat uzņēmuši mani savā trupā, es gribētu nospēlēt jums uz flautas vienu dziesmiņu, – viņa sacīja.
– Jā, lūdzu! Lūdzu! – skatītāji sauca: visiem gribējās iedrošināt jauno trupas dalībnieci.
Lādīte, meklējot flautu, uzsita sev pa kabatām. Dažas nākamās minūtes viņa bāza roku te vienā, te otrā kabatā, vilka ārā zīmuļus un nazīšus, kaut kādus kociņus, tālskati un atkal zīmuļus. Viņas sejas izteiksme kļuva arvien raižpilnāka, viņa neizpratnes pilna aplūkoja te vienu, te atkal citu priekšmetu un, piepūtusi vaigus un nosārtusi, pat mēģināja uzspēlēt uz zīmuļa un tālskata.
Lai arī skatītāji sākumā centās valdīties, domājot, ka meklēšana notiek pa īstam, drīz vien visi jau smējās, skatoties, kā klauns Lādīte meklē savu flautu.
Viņa no Johansona krūškabatas izvilka pīpi, taču, izpētījusi to, atmeta ar roku un apsēdās zālē, izmisumā aizklājot acis.
Bļodiņa piegāja pie Lādītes, izvilka no pēdējās kabatas flautu un piebakstīja ar purnu saimnieces rokai. “Ej prom,” zaudējusi cerību, Lādīte klusējot ar rokas vēzienu padzina suni. Taču Bļodiņa bija uzstājīga. Lādīte atvēra acis un, ieraudzījusi savu flautu, sāka starot.
Un lūk, beidzot no atrastās flautas atskanēja viegla, gaiša un mazmazdrusciņ skumja melodija. Kazimira ielūkojās biedru sejās un slepus izberzēja acis.
Visiem bija skaidrs, ka nu cirkā “Karuselli” parādījies īsts klauns.
