Pats noteicējs un darītājs. Konkursa “Sējējs – 2013” laureāts Artūrs Tjušs 0
Konkursā “Sējējs – 2013” par jauno veiksmīgo zemnieku atzītais Rēzeknes novada Lūznavas pagasta zemnieku saimniecības “Meža Grumuži” īpašnieks Artūrs Tjušs atzīst, ka viņam 200 hektāru zemes un 70 hektāru meža apsaimniekošana rada brīvības izjūtu. Jo, strādājot savā saimniecībā, vari būt noteicējs pār to, ko un kā dari.
Attīstības līkloči
Artūrs Tjušs neslēpj prieku un gandarījumu par saņemto novērtējumu. Tas liecinot, ka viņa zemnieku saimniecība ir uz pareizā ceļa un saimniekošana padodas. – Neesmu ekstraverts cilvēks, tāds, kas visu laiku grib ar kaut ko lielīties. Kopā ar ģimeni darām to, ko darām, – kopjam zemi, neprātodami, ka par to vajadzētu atzinību. Ja darbu cenšas paveikt godprātīgi, rezultāts neizpaliks, – prātīgi spriež staltais lūznavietis. – Pieteikties šim konkursam mani mudināja Lauku atbalsta dienests. Redz, to jaunu zemnieku nemaz nav tik daudz. Katrā ziņā viņu ir mazāk nekā pretendentu uz balvu nominācijā “Lauku attīstības projekts”, jo retais šodien nav rakstījis projektu, lai kaut ko modernizētu savā saimniecībā.
Kādas sajūtas pārņem, kad tiec aicināts uz “Sējēja” balvu pasniegšanas sarīkojumu, Artūrs Tjušs varēja iepazīt pirms dažiem gadiem, kad nominēto vidū vecāki, kas izveidojuši un iekopuši zemnieku saimniecību “Laukmaņi”. Abi ir Breša laika zemnieki, nodarbojušies gan ar lopkopību, gan ar graudkopību. Izturējuši daudzus pārmaiņu vējus un grūtības, norūdījušies paši un pratuši dēlu izaudzināt par kārtīgu saimnieku. Artūrs gan teic, ka vecāki viņam neesot mācījuši – tas jādara tā vai šitā, bet strādājuši plecu pie pleca kopā ar bērniem – dēlu un meitu, darot to, kas nu kurā sezonā jāpaveic. To gan viņš piemin, ka vecāki radinājuši iesākto vienmēr pabeigt, nevis pamest pusdarītu. – “Laukmaņos” vispirms apsaimniekojām 50 hektārus zemes, vēlāk – simts. Audzējām labību, turējām arī govis un cūkas, – vienlaik kādreizējā kolhoza fermā nobarojām līdz 300 cūkām gadā, – stāsta Artūrs un piemetina, ka par lopiem rūpējušies visi, par dārzu un to, kas liekams galdā, vairāk gādājušas ģimenes sievietes, bet viņa un tēva pārziņā bijusi aršana, sēšana un ražas novākšana.
Taču 2000. gadā gājis tik smagi, ka radusies doma mest plinti krūmos vai arī zemi apstādīt ar mežu. Īsti nav redzējuši nākotni lauksaimniecībai. Tehnika bijusi veca, fermai jumts – caurs, bet naudas, lai iegādātos jaunu traktoru un salabotu jumtu, trūcis. Divdesmit vai vairāk tūkstoši latu par traktoru – tā zemniekam tolaik šķitusi prātam neaptverama summa! Mainījušies arī noteikumi gaļas tirgošanā, cūkas un citus lopus drīkstēja kaut tikai sertificētās kautuvēs. Tas nozīmēja papildu izdevumus, jo nu vajadzējis mērot ceļu uz attālajām kautuvēm.
Uzelpot varējuši un uz nākotni raudzīties cerīgāk, kad Latvijas lauki sākuši saņemt Eiropas atbalstu no strukturālā fonda SAPARD. Tad “Laukmaņi” rakstījuši pirmo projektu saimniecības vēsturē, lai varētu nopirkt jaunu traktoru. 50 % no nepieciešamās summas sedzis SAPARD, 25 % ieguldījuši no sava kapitāla – iekrāto naudu par pārdotajām cūkām, bet 25% aizņēmušies bankā. Šāda rīcība Tjušiem šķitusi milzīga uzdrošināšanās un risks. – Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, situācija zemniekiem uzlabojās, jo sākām saņemt vienoto platību maksājumus. Tas bija ne tikai kā atspēriena dēlītis, lai varētu turpināt sekmīgi saimniekot, bet arī radīja drošības izjūtu. Šie maksājumi stabilizēja finanšu plūsmu, jo ir regulārs ienākums zemnieku saimniecības budžetā, ko neiespaido ne slikti laika apstākļi, ne citas kataklizmas.
Daudzpusīga izglītība
Tā kā Artūrs neesot izjutis vēlmi rauties prom no laukiem, bet gan tajos palikt un saimniekot, likumsakarīga šķitusi izvēle mācīties Lūznavas lauksaimniecības tehnikumā. To beidza 1996. gadā, iegūstot pamatīgas zināšanas agronomijā, lopkopībā un mehanizācijā. Izglītošanos turpināja Lauksaimniecības universitātē Mežsaimniecības fakultātē. – Kas tad laukos ir vēl bez zemes? Mežs. Un gandrīz katrai zemnieku saimniecībai pieder kāds meža gabals, tāpēc zināšanas, kā to uzturēt kārtībā, vienmēr noder, – savu izvēli pamato jaunais vīrietis. Tagad viņš ekspluatējot abas iegūtās izglītības. Vasarā kopj rapšu un labības laukus, bet ziemā sniedz mežsaimniecības pakalpojumus: veic meža inventarizāciju, vērtē augošu mežu, kā arī dara daudz ko citu. Ar mežizstrādi nodarbojas lielākoties savā saimniecībā, tikai reizēm kādam piepalīdz, ja ir vajadzība.
Artūrs neslēpj, ka mežs (īpašumā ir vairāk nekā 70 ha) paglābj, kad nepieciešama nauda, lai līdzfinansētu kādas jaunas tehnikas vienības iegādi. To it īpaši novērtējis, 2009. gadā izveidojot pats savu zemnieku saimniecību “Meža Grumuži”. Uz šādu soli Artūru Tjušu atkal pamudinājusi Eiropa – šoreiz ar projektu “Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem”. Viņš atklāj, ka atbalsta intensitāte bijusi ļoti liela (jaunajam zemniekam valsts un Eiropas Savienība uzdāvinot 40 000 eiro!), tāpēc šķitis grēks atteikties no tik kārdinoša materiālā burkāna. – Pirmais, ko nopirku, bija liela un laba sējmašīna “Amazone”, dziļirdinātājs un diski. Traktors – jauns “Belarus” – man jau kalpoja. Iesāku ar 50 hektāru apsaimniekošanu, nu jau sējplatības aizņem 150 hektārus, bet pavisam manā pārziņā ir 200 hektāru. Daļu nomāju un, kad viens iespējams, zemi pērku. Šovasar atpirku pat no ārzemnieka.
Artūrs izstāsta, ka pagastā daudzi apkopj savus 20 – 30 hektārus zemes, izaudzē graudus savām vajadzībām un pārdošanai, tur kādu lopu, bieži vien arī strādā algotu darbu. – Manuprāt, tas ir normāls lauku dzīves modelis – mazās un vidējās zemnieku saimniecības noteikti jāsaglabā, nevis jāorientējas tikai uz lielsaimniecībām, kurās iztiek ar pāris trim strādniekiem. Jo citādi kas tad laukos dzīvos? Uzskatu, ka Latvijā galvenais resurss ir cilvēki un zeme, ko Dievs mums devis. Mūsu pienākums ir to pienācīgi apsaimniekot un gūt maksimālo labumu. Kad tas izdarīts un labi darbojas, var attīstīt visas “mākoņu” idejas.
Izvēlas graudkopību
Pamatkultūras, ko audzē z/s “Meža Grumuži”, ir rapsis, kvieši, mieži un auzas. Graudaugu sēklu pērk gan Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacijā, gan no citiem vietējiem šķirnes sēklu audzētājiem. Izvēlas vairākas reģiona augsnei un klimatiskajiem apstākļiem piemērotas graudaugu šķirnes un tad paliek pie piemērotākās. Piemēram, no ziemas kviešu šķirnēm tā izrādījusies Priekuļos selekcionētā ‘Fredis’. Pērn “Meža Grumužiem” bijusi laba kviešu raža – pāri par piecām tonnām no hektāra, šogad – ap trim tonnām. – Mūsu kalniņos tas ir labs rādītājs, – vērtējoši saka jaunais zemnieks un atzīst, ka ar rapša audzēšanu tik labi neveicoties. – Rapsis ir uzņēmīgs pret slimībām, arī kaitēkļiem tas patīk. Šo kultūru sēju 50 hektāru platībā. Lai ievērotu augu seku, tagad sēšu mazāk.
Laba sadarbība esot izveidojusies lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību “Latraps”. Tur iegādājoties rapšu sēklu, augu aizsardzības līdzekļus, minerālmēslus, kā arī nododot graudus un rapsi uzglabāšanai un pārdošanai. – Tas, ka esmu šī kooperatīva biedrs, ir vēl viens no stabilizējošiem faktoriem, kas ļauj manai zemnieku saimniecībai droši attīstīties. Ievēroju lojalitāti, neskrienu pie konkurentiem ikreiz, kad par kaut ko maksā kādu santīmu vai latu vairāk. Nu jau ir otrs gads, kad “Latraps” maksā dividendes – aptuveni miljonu ir sadalījuši zemnieku saimniecībām.
Lai varētu attīstīties un modernizēties, Artūrs aktīvi apmeklējot dažādus Lauku atbalsta dienesta un Lauku konsultāciju centra organizētus seminārus, regulāri braucot uz lauksaimniecības tehnikas izstādēm un arī pie citiem zemniekiem, kad tiekot organizēti šādi braucieni. – Tie ir ļoti svētīgi, jo redzi, kādu risinājumu vienā vai otrā jautājumā radis konkrētais zemnieks. Vēl var uzklausīt atsauksmes par tehniku – kura kalpo labi, bet kurai ir problēmas ar dilstošo detaļu nomaiņu, jo tās izrādās ļoti dārgas.
Kad rudenī lauku darbi apdarīti, atliek vairāk laika atpūtai. Artūrs gan nosaka – nodarbju maiņa jau arī sagādājot atpūtu, taču piemetina, ka labprāt kopā ar dzīvesbiedri Māru apmeklējot dažādus kultūras pasākumus Rēzeknē, Daugavpilī vai Rīgā, kurp dodoties baudīt teātra un operas izrādes. – Saimniekot savā saimniecībā – tā ir brīvība. Pats esi noteicējs pār to, ko dari. Tā ir laba izjūta. Daudzi, sastopoties ar brīvību, apjūk, nespēj sevi organizēt darbam. Arī man savu reizi gribas paslinkot, bet līdz šim visu, kas bijis jāizdara, esmu paveicis. Acīmredzot māku apieties ar brīvību.
