Pasaulē
Eiropa

Pavlo Kļimkins: Absurdais stāsts par “krievu Krimu”0


Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins.
Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins.
Foto: LETA/Zane Bitere

Autors – Pavlo Kļimkins, Ukrainas ārlietu ministrs

Aprit piektā gadadiena, kopš Krievija okupēja Krimas pussalu. 2014. gada februārī Maskava pirmo reizi pēckara Eiropas vēsturē konfiscēja citas suverēnas valsts teritorijas daļu, tādējādi destabilizējot Eiropas un globālo drošības sistēmu.

Toreiz pasaule praktiski vienprātīgi nosodīja Krievijas veikto Krimas aneksiju un kopš tā laika nav mainījusi savu nostāju, lai gan Kremlis bija pārliecināts, ka Krimu Krievijai drīz piedos, līdzīgi kā tas notika ar Gruziju 2008. gadā.

Pasaules vadošie politiķi, analītiķi un juristi piekrīt, ka Maskava ir nopietni pārkāpusi starptautiskās tiesības, un neviens neapšauba, ka no juridiskā skatpunkta Krima pieder Ukrainai. Un tas, protams, ir ļoti labi. Bet tajā pašā laikā daudzi pasaulē uzskata, ka “tīri cilvēciski” Putina rīcību var saprast, jo, izejot no tā, ko viņi kaut kur ir dzirdējuši, “Krima vienmēr piederēja Krievijai”.

Ir grūti atrast absurdāku un mazāk pamatotu mītu, bet tajā pašā laikā tas spēja dziļi iesakņoties visā pasaulē un iekļūt starptautisko masu apziņā.

Acīmredzot tam par iemeslu kļuva Krievijas propaganda, kura sāka lēnām izplatīt šo nepatieso informāciju uzreiz pēc “miermīlīgā” PSRS sabrukuma, kad par karu vēl neviens nerunāja.

Bet, kad karš jau sākās, “neoficiāla” starptautiskā apziņa jau bija sagatavota un apstrādāta.

Šajā rakstā es vēlos iepazīstināt lasītājus ar vēsturiskiem faktiem, kas atspēko šo mītu. Šo faktu patiesību jūs varat pārbaudīt, piemēram, “Vikipēdijā” vai citos objektīvos avotos.

Tātad, kā izskatās fakti.

Krimas tatāri ir Krimas autohtoni iedzīvotāji, kuriem kādreiz bija sava valsts Krimas haniste. Turklāt tā bija spēcīga un augstas kultūras musulmaņu valsts. Runājot par krieviem, viņu pussalā vienkārši nebija, izņemot karagūstekņus. 18. gadsimta sākumā, pateicoties Pētera Lielā reformām, Maskavija kļuva par Krievijas impēriju, ieguva spēku un iekaroja kaimiņu Eiropas valstis. Igauniju un Latviju Krievija iekaroja 1721. gadā, Lietuvu un Polijas daļu, tostarp Varšavu – 1795. gadā, Somiju – 1809. gadā. Šodien visas šīs valstis ir suverēnas, ANO, Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis (izņemot Somiju).

Un ir maz ticams, ka kādam pagriezīsies mēle pateikt, ka šīs valstis “vienmēr piederēja Krievijai”.

Krimas haniste tika iekļauta Maskavijas iekaroto valstu sarakstā 1783. gadā. No vēsturiskā skatpunkta tas ir salīdzinoši nesen. Tādējādi runāt par to, ka Krima no seniem laikiem piederēja Krievijai, ir absurds! Tā ir vienkārši viena no valstīm, viena no tautām, kuru Krievijas impērija pakļāva, pielietojot ieročus un spēku.

Vienīgā atšķirība starp Krimu un citām iepriekš minētajām valstīm ir tā, ka pēc Krievijas impērijas sabrukuma 1917. gadā Krimas tatāri nespēja atgūt savu neatkarību. Krimu, tāpat kā Ukrainu, ieņēma boļševiki, un tās palika tajā pašā Krievijas impērijas sastāvā, bet jau ar PSRS nosaukumu.

Atrodoties Padomju Savienības sastāvā, Krimai “paveicās” pat mazāk nekā Ukrainai. Ukraina kļuva par “savienības republiku” ar valsts suverenitātes formālajām iezīmēm, bet Krimai 1921. gadā Maskavas boļševiki piešķīra tikai autonomijas statusu, turklāt Krievijas, nevis Ukrainas Republikas sastāvā. Šāds Kremļa lēmums nepārprotami bija pretrunā ar objektīvu realitāti, jo Krimas pussala ģeogrāfiski ir daļa no Ukrainas teritorijas un ar Krieviju tai nav teritoriāla savienojuma.

Administratīvā piederība Krievijai, ņemot vērā to, ka teritoriāli Krima bija piesaistīta Ukrainai, ļoti sarežģīja pussalas ekonomisko attīstību, jo visas pussalas piegādes praktiski pilnībā bija veiktas no Ukrainas.

Situāciju laboja pati Maskava, kas beidzot bija spiesta atzīt ģeogrāfiskās un ģeoekonomiskās realitātes.

1954. gadā Kremlis iniciēja Krimas nodošanu Ukrainas Republikai. (Tolaik Kremlis nevarēja pat iedomāties, ka Ukraina reiz kļūs par neatkarīgu valsti, tāpēc Krimu, tāpat kā visu Ukrainu, PSRS vadība joprojām uzskatīja par Krievijas sastāvdaļām).

Es gribētu atsevišķi uzsvērt, ka Krimas nodošana tika veikta, pilnībā ievērojot PSRS likumus un procedūras. Kārtējais krievu mīts par to, ka Krimu Ukrainai nelikumīgi uzdāvināja “stulbais” Hruščovs, ir vulgārs izdomājums. 1954. gadā Hruščovam vēl nebija pietiekami daudz varas tādai rīcībai.

Lūk, te mēs nonācām pie izpratnes par to, ko patiesībā nozīmē sauklis “Krima vienmēr piederēja Krievijai”. Izrādās, ka runa nav pat par pusotru gadsimtu Krievijas impērijas sastāvā (1783–1917), jo tādējādi šādas pretenzijas varētu attiecināt uz pārējām bijušajām kolonijām, kas mūsdienās ir neatkarīgas valstis. Par izšķirošo tiek uzskatīta piederība Krievijas Padomju Republikai no 1921. līdz 1954. gadam, kas ir tikai 33 gadu nesenā vēsture!

Šķiet, kopš Padomju Savienības sabrukuma Krievijas vadītājus kaitināja vien doma par notikumiem 1954. gadā – ja tas nenotiktu, tad Krima būtu palikusi Krievijas sastāvā. Tajā pašā laikā viņi nebija aizdomājušies par to, ka, ja ne 1921. gads, Krima būtu Ukrainas sastāvā, un, ja ne 1783. gads, tā vispār būtu neatkarīga valsts ar 0% Krievijas iedzīvotāju.

2014. gadā imperiālistiskā bezkaunība sasniedza savu virsotni – Kremlis atklāti un noziedzīgi okupēja Krimu, pārkāpjot starptautiskās tiesības, vēsturisko loģiku un taisnīguma principus.

Kā anekdoti es pieminēšu vēl vienu krievu mītu par Krimu, kuru 2014. gadā izplatīja pats Krievijas prezidents.

Viņš paziņoja:”Krimai ir sakrāla nozīme, jo tieši tur atrodas krievu tautas garīguma un nācijas tapšanas avoti.” Pēc viņa teiktā, Krimā tika kristīts Kijevas Krievzemes kņazs Volodimirs, kurš vēlāk kristīja visu Kijevas Krievzemi.

Jā, Kņazs Volodimirs tiešām tika kristīts 988. gadā Krimā (vismaz hronika tā vēsta), un tajā pašā gadā viņš kristīja savu valsti. Bet viņš bija Kijevas, nevis Maskavas kņazs, viņš kristīja Kijevas Krievzemi, nevis Krieviju. Kas attiecas uz Maskavu, Krieviju un Krievijas etnisko grupu, tajā laikā viņi vienkārši vēl nepastāvēja. Mežos, kur vēlāk būs Maskava, dominēja somugru ciltis, kuras tikai dažus gadsimtus vēlāk asimilēja slāvi, un viņi kļuva par mūsdienu Krievijas nācijas kodolu.

Kārtējais absurds! Tomēr pat šāda vēsturiska viltus ziņa mūsdienās aprit starptautiskajā informatīvajā telpā. Arī šoreiz tiek uzskatīts, ka neviens nepārbaudīs faktus “Vikipēdijā”.

Diemžēl mīts par “krievu Krimu” tika veidots ne tikai no propagandas, viltus ziņām un vēsturiskiem viltojumiem.

1944. gada maijā Maskava veica liela mēroga noziedzīgu operāciju, kuras mērķis bija pilnībā atbrīvot Krimu no pamatiedzīvotājiem un aizstāt tos ar etniskajiem krieviem.

Staļinistiskais režīms apsūdzēja visu Krimas tatāru tautu sadarbībā ar nacistiem, kuri okupēja Krimu 1941.–1944. gadā. 191 tūkstotis Krimas tatāru, tostarp zīdaiņi, divu dienu laikā tika izvesti uz PSRS attāliem Āzijas reģioniem. Par to, ka Kremlim vajadzēja tikai etnisko tīrīšanu un apsūdzība par nodevību ir tikai iemesls, liecina fakts, ka trimdā tika izsūtīti arī deviņi tūkstoši Krimas tatāru ģimenes, kuru vīri tajā laikā cīnījās pret nacistiem Sarkanās armijas sastāvā.

Turklāt, izņemot tatārus, bija izsūtītas citas etniskās grupas – grieķi, bulgāri un armēņi, kuri gadsimtiem ilgi dzīvoja pussalā un īsti nebija apsūdzēti nodevībā. Pussalā palika tikai slāvi – vietējie krievi un ukraiņi.

Izsūtīšanai sekoja masveida cilvēku pārvietošana no Krievijas laukiem uz Krimu.

Viņi apmetās palikušajās 80 000 tukšajās mājās, kurās agrāk dzīvoja vietējie iedzīvotāji. Šodien šo krievu kolonistu pēcnācēji veido Krimas iedzīvotāju sastāvdaļu, kas atbalsta Krievijas veikto Krimas aneksiju un uz kuru gribu tik ļoti atsaucas Kremlis.

Maskavā līdz pēdējam kavēja Krimas tatāru atgriešanos dzimtenē. Viņu masveida repatriācija sākās jau neatkarīgas Ukrainas laikā. Tieši Ukraina pati uzņēmās visus izdevumus un rūpes par tatāru tautas atgriešanos. Līdz 2013. gadam savā dzimtenē atgriezās 266 tūkstoši tatāru, kas izveidoja 13,7% no kopējā pussalas iedzīvotāju skaita.

Krievu okupācija 2014. gadā kļuva par Krimas tatāru nacionālo katastrofu.

Viņi izbēga no gulaga, bet gulags atkal ieradās pie viņiem dzimtajā zemē. Tāpēc praktiski visa Krimas tatāru tauta atrodas opozīcijā pret Krievijas iebrucējiem un paliek uzticīga Ukrainai. Šodien Krimas tatāri kļuva par galvenajiem vajāšanas un represiju upuriem. Gandrīz 25 tūkstoši tatāru atkal bija spiesti pamest Krimu un emigrēt uz kontinentālo Ukrainu. Kremlis aizliedza Medžilisu, nacionālo Krimas tatāru parlamentu.

Tatāru mediji, izglītība, kultūra un reliģija tiek vajāti, desmitiem patriotu tiek iemesti cietumā. 2018. gada decembrī okupanti arestēja Krimas tatāru publisko personu Edemu Bekirovu, kurš vēlējās apciemot savu 78 gadus veco māti, kura dzīvo Krimā. Bekirovs ir invalīds, viņam ir smaga diabēta stadija, amputēta kāja un četri šunti uz sirds pēc pagājušā gada infarkta. Uzturēšanās apcietinājumā bez nepieciešamās medicīniskās palīdzības un medicīniskās aprūpes būtībā ir nāvessods.

Bet, neraugoties uz to, Krievijas “taisnīgums” viņu tur ieslodzījumā. Viņu apsūdz par to, ka viņš esot atvedis 15 kilogramu smagu sprāgstvielu maisu, lai gan viņa veselība neļauj pacelt pat divus kilogramus. Absurdās apsūdzības, netaisnīgās juridiskās tirānijas īstenošana liecina par to, ka Krievijas represiju mašīna mēģina iebiedēt un demoralizēt Krimas tatārus.
Es vēlos uzsvērt, ka par represiju upuriem kļuva ne tikai Krimas tatāri.

Visa pasaule jau pazīst nelikumīgi ieslodzītā kinorežisora, etniskā krieva un patiesā Ukrainas patriota Oļega Sencova vārdu, kurš atklāti protestēja pret Krimas aneksiju.

Volodimirs Baluhs, etniskais ukrainis, ir apcietināts par to, ka viņš pacēla Ukrainas karogu virs savām mājām okupētajā Krimā. Kā jūs varat redzēt, godīgi un drosmīgi Krimas iedzīvotāji, neatkarīgi no valstspiederības, protestē pret to, ka krievu iebrucēji brutāli ieņēma viņu zemi. ANO un citas starptautiskas organizācijas vairākkārt nosodīja Maskavu par cilvēktiesību un nacionālo tiesību pārkāpumiem pussalā. Bet es esmu pārliecināts, ka starptautiskajai sabiedrībai ir jācenšas trīs reizes palielināt centienus atbrīvot visus politiski ieslodzītos.

Kā redzams, pašreizējais noziegums pret Krimas tatāru iedzīvotājiem ir tiešs 1944. gada nozieguma turpinājums, kas pasaules vēsturē ienāca ar nosaukumu “deportācija”. Šo definīciju mūsdienās izmanto visi zinātnieki, politiķi un žurnālisti. Tomēr šis briesmīgais termins, kas faktiski ir politisks “eifēmisms”, rāda nepareizu, mīkstinātu realitātes tēlu. Fakti liecina, ka tikai pirmajos četros trimdas gados bargo dzīves apstākļu dēļ aizgāja bojā 46,2 procenti Krimas tatāru.

Tā nebija tikai deportācija, tas bija īsts genocīds.

Pateicoties jēdziena noklusēšanai, Krimas tatāru genocīds pazuda no cilvēces atmiņas, kā savulaik pazuda Ukrainas tautas Golodomors. Ir jāatzīst, ka tā ir viena no padomju varas lielām uzvarām.

Saistītie raksti

Ņemot vērā augstāk minētos faktus, var secināt, ka Maskavai vienmēr bija vajadzīgs mīts par to, ka “Krima vienmēr piederēja Krievijai”, lai saglabātu Krimas tatāru genocīda rezultātus un krievu kolonistu iemitināšanu Krimas tatāru zemē. Tas ir viens no galvenajiem pašreizējās Krimas aneksijas mērķiem. Līdz ar to Krimas deokupācijai un tās atgriešanai Ukrainas sastāvā ir svarīga loma ne tikai no politiskajiem un juridiskajiem aspektiem, tai ir arī spēcīgi morāli pamati.

Starptautiskajai kopienai nedrīkst pieļaut, ka vismaz viens genocīds tiktu attaisnots, lai tie, kas to nodarīja, būtu sasnieguši savu mērķi pat pēc daudziem gadu desmitiem.

LA.lv