Uncategorized

Peļņa sākas no simts kazām. Pieredzē dalās Z/s “Bērzi” Vandzenes pagastā 4

Kristīne Piliena mudina jaunos lauksaimniekus pievērsties tieši kazkopībai, kas ir perspektīva nozare un ļauj strādāt ar peļņu. Foto – Valdis Semjonovs

Ar kazām Pilieni sāka nodarboties 1998. gadā, kad nopirka pirmos divus kazlēniņus. Pirms tam “Bērzu” saimnieku galvenais rūpals bija cūkkopība, kad tika turētas 14 sivēnmātes un pārdošanai tika piedāvāti gan sivēni, gan realizēta cūkgaļa. “Tolaik tas bija izdzīvošanas bizness,” atceras saimniece. Tā kā Kristīnes dzīvesbiedrs Armands Piliens ļoti vēlējies saimniecībā kādu ragulopu, nolēmuši iegādāties kazas. Sākotnēji gan neviens nav paredzējis, ka šī nodarbošanās kļūs par nopietnu biznesu. Tagad “Bērzu” ganāmpulks Vandzenes pagastā ganās jau 6 ha platībā, bet ziemas lopbarība tiek sagatavota nomātos 12 ha, kas atrodas astoņus kilometrus no saimniecības. Pamazām “Bērzu” saimnieki pievērsušies arī lauku tūrismam.

Attīstās soli pa solim

Kristīne ir diplomēta zoo­tehniķe un lauki saimniecei vienmēr bijuši tuvi. Pievēršanās lauku tūrismam arī bijusi tikai likumsakarīga. Šogad aprit 12 gadi, kad “Bērzu” saimnieki gatavojas uzņemt lauku ceļotājus savā saimniecībā pasākuma “Atvērtās dienas laukos” laikā 14. maijā. Sākotnēji cilvēki bija ļoti jāizglīto, bet tagad jau daudzi pazīstot kazas piena produktus. Turklāt interesējas ne tikai vietējie ceļotāji, bet arī ārzemnieki.

“Nekur tālu no savas sētas neesam tikuši ar savu preci. Visu saražoto pārdodam uz vietas,” stāsta Piliena. Darbošanās lauku tūrismā palīdz saražoto popularizēt gan skolēnu, gan citu interesentu vidū. Šopavasar interese par kazas sieru un saldējumu augusi restorānu vidū, līdz ar to saimniekiem jādomā par apjomu palielināšanu. Svaigu pienu labprāt iegādājas gan mazu bērnu vecāki, gan cilvēki cienījamā vecumā. “Jāatceras, ka dzīvs piens ir tikai trīs dienas. Pēc tam olbaltums sāk šķelties,” izglīto saimniece.

Tiesa, saimniecība tikai vienu divus procentus no saražotā realizē kā pienu, viss pārējais ir pārstrādes produkti – siers, jogurts, saldējums. “Strādājam noslēgtā ražošanas ciklā, kad nekas pāri nepaliek,” uzsver saimniece. Gaļa tiek izmantota tikai saimniecībā pašu vajadzībām, taču perspektīvā tiek domāts par savas kautuves izveidi. Šobrīd tuvākā kautuve ir Ventspilī, taču tas nozīmē lielas transporta izmaksas un līdz ar to arī galaprodukcijas sadārdzinājumu.

Visu nopelnīto saimnieki iegulda saimniecībā, līdz ar to attīstība notiek pamazām, soli pa solim. Bankas uz šo nozari skatās ne visai pozitīvi, jo tā ir jauna un nav pārliecības par tās ekonomisko izdevīgumu. 2010. gadā Kristīne nodibinājusi savu uzņēmumu IK “Caprine”, kas nodarbojas ar konditorejas un kulinārijas izstrādājumu ražošanu un par galvenajām izejvielām tiek izmantots kazas piena siers, sviests, krējums. Saldējums un konditorejas izstrādājumi tiek gatavoti tikai pēc pasūtījuma nelielos apjomos. Pagaidām gan nav atrisināts jautājums par kazu ādu izmantošanu. Pilieni ādas ved uz ģērētavu Rīgā, ko pēc tam amata meistares izmanto rokdarbos, bet šī niša būtu pilnveidojama.

Meklē kompanjonus puscietajam sieram

Nozare ir perspektīva, taču jaunpienācējiem jārēķinās, ka būs daudz jāstrādā. “Bērzu” saimniece arī aicina bankas būt pretimnākošākām atbalsta sniegšanā. Līdz šim likvidējusies tikai viena saimniecība, kas ražoja puscietos sierus, zina teikt K. Piliena.

Tiesa, ideja par puscietā kazas siera ražošanu nekur nav zudusi – ar šādu iniciatīvu nesen klajā nācis piena pārstrādes uzņēmums a/s “Cesvaines piens”, kas šo produktu būtu gatavs galvenokārt eksportēt, vietējā tirgū atstājot 5 – 10% produkcijas. Latvijas Kazkopības biedrība apņēmusies parūpēties par biedru piesaisti šāda projekta realizācijai, jo nepieciešams liels izejvielas apjoms.

Pavisam Latvijā ir ap 2,5 tūkstošiem kazu saimniecību ar aptuveni 13 tūkstoš dzīvniekiem. Tendences rāda, ka kazu skaits palielinās un tas rada labus priekšnoteikumus pārstrādes attīstībai. Tiesa, ekonomiski aktīvas pašreiz ir 20 saimniecības, pārējās ir 3 – 20 dzīvnieki katrā. Pozitīvas iezīmes sāk veidoties Latgalē, kur kazu saimnieki vēlas nodarboties tieši ar gaļas šķirņu audzēšanu.

Arī Eiropas tendences liecina – kazas gaļa ir pieprasīta, jo tā ir liesa, diētiska un tai būtu labs noiets. Arī kazas piena apjomi ik gadu palielinās, neskatoties uz govs piena krīzi piena lopkopībā. Piliena zina teikt, ka 2014. gadā Holandē uzbūvēta kazas piena pulvera ražotne, kur saražoto produkciju realizē Ķīnā, līdz ar to viss brīvais Eiropas kazas piens tiek pārstrādāts piena pulverī, līdz ar to Latvijas situāciju tas neietekmē. K. Piliena neizslēdz iespēju, ka piena lopkopji varētu pievērsties kazkopībai, interese par to pamazām rodas.


Mudina pievērsties

Vaicāta par izmaksām, K. Piliena atzīst, ka ļoti svarīga ir visu izmaksu un procesu organizēšana. Z/s “Bērzi” vidēji no kazas izslauc 420 – 450 litru piena gadā. Vasarā vidējais izslaukums no kazas ir 2 l, bet rudenī – mazāk. Jārēķinās, ka saimniekošanas modeļi ir dažādi – daži saimnieki kazlēnus mammai tur klāt kādu laiku, citi to nedara, jo nevar atļauties. “Bērzos” nākotnē vēlas izkopt trīs dažādas šķirnes – “Zānes”, “Alpu” un “Būru” – gaļas šķirnes kazas. Līdzīgi rīkojas arī citu saimniecību īpašnieki, jo tas izlīdzina piena daudzuma un kvalitātes sastāvu (tauku un olbaltumvielu daudzumu), kas ir svarīgi rādītāji siera ražošanas ekonomikai. Arī pašmāju vietējā šķirne ir laba, taču tai piena iznākums nav tik liels.

Saistītie raksti

Lielākās izmaksas saistītas ar lopbarības sagatavošanu, ko Pilieni piesaista kā ārpakalpojumu, jo savas tehnikas viņiem nav. Arī elektrība veido daļu no lielākajām izmaksām. Graudus saimnieki izaudzē paši un tas ļauj samazināt produkcijas pašizmaksu. Lielajās saimniecībās svarīga izmaksu pozīcija ir algotais darbaspēks, taču “Bērzos” saimnieki iztiek ar pašu spēkiem.

Optimāli saimniecībā būtu turēt līdz 100 kazām. “Šim ganāmpulkam būtu vajadzīgs, kā minimums, 300 m2 šķūnis vai kūts, kur lopi var uzturēties. Slaukšanas aparāts varētu izmaksāt ap 1000 eiro, piena dzesētāju var iegādāties lietotu – līdz diviem tūkstošiem eiro vērtībā. Zemi apsaimniekošanā vajadzētu ap 20 – 25 ha, lai kazām būtu kur ganīties. Jārēķinās, ka šķirnes dzīvnieks – grūsna jaunkaza – var izmaksāt līdz 200 eiro,” izmaksas rēķina K. Piliena. Viņa gan atceras – šķirnes kaza no Holandes “Bērzu” saimniecībai savulaik izmaksāja 1000 eiro, bet divas nedēļas vecs āzis – 500 eiro. K. Piliena mudina jaunos lauksaimniekus pievērsties tieši kazkopībai, kas ir perspektīva nozare un ļauj strādāt ar peļņu. “Bērzu” saimniece arī domā, ka nozarē nepieciešama lielāka kooperācija, lai nebūtu tā, ka “pēc piena jābrauc no Ventspils uz Rēzekni”, kas sadārdzina izmaksas.

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv