Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Pieprasījums pēc patiesības 6


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto – Timurs Subhankulovs

Ja atceraties, pērn Oksfordas vārdnīca par gada vārdu noteica “postpatiesību”. Tāds vērtējums tika pamatots ar šā jēdziena biežo lietojumu, kas gada laikā pieaudzis par divtūkstoš procentiem. Šā gada izteiciens Kolinsa angļu valodas vārdnīcas versijā ir “viltus ziņas”, kura lietošana attiecīgi pieaugusi par 365%. Abi vērtējumi bija saistīti ar sociālajiem medijiem kā minētajām parādībām, ja tā var teikt, draudzīgu vidi.

Kolinsa vārdnīcas redakcija apgalvo, ka tās izraudzītās gada frāzes popularitāti veicināja “soctīklu entuziasta” Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Viņš tādējādi kļuva par Rietumu pasaules ietekmīgāko tvītotāju, bet aizvien pavada daudz laika, lai apkarotu CNN, NBC, “The New York Times” un citus amerikāņu autoritatīvākos medijus, vainojot tos viltus ziņu izplatīšanā. Viņi muld, apgalvo Tramps. Bet tas nemazina šaubas, vai pats apsūdzētājs vienmēr bijis patiess, un jau kopš trauksmainās vēlēšanu kampaņas rada zināmu apmulsumu, ko dažādās aptaujās neslēpj arī paši amerikāņi.

Modernās tehnoloģijas lielā mērā ir guvušas impulsu un attīstās tieši ASV brīvā tirgus, vārda brīvības un citu pilsonisko brīvību apstākļos. Tāpēc eksperti meklē atbildi – kā tas nākas, ka viltus ziņas nekritiski uztver tik attīstītā sabiedrībā ar stiprām demokrātijas tradīcijām. Bijušais CIP analītiķis Kents Haringtons nesenā publikācijā (“Project Syndicate”) atsaucas uz pētījumu, kas pērn veikts augstāko izglītību ieguvušu dažāda vecuma personu auditorijās. Tas liecināja, ka sešdesmitgadnieki (tagad bieži vien vairs neiznākošo vietējo avīžu lasītāji) daudz labāk zina valsts vēsturi un konstitucionālos pamatus nekā tiešsaistē augusī paaudze, lai gan informācija par valsts varas uzbūvi un pamatprincipiem ir vienkārši atrodama tīmeklī. Tāpat kā viss pārējais. Taču būtiskās lietas nepiesaista uzmanību, un to nezināšana dara cilvēkus ievainojamākus. Vieglāk manipulējamus. Pietiek ar kādas troļļu fermas palaistu “ziņu”, ka Mičiganas štata administrācija paredz izsniegt katram musulmanim pabalstu četru sievu uzturēšanai, lai zināmas tīmeklī spietojošas domubiedru grupas sāktu vīstīt dūres. Tagad sociālo tīklu tēvi nereti atzīst, ka mistifikāciju un dezinformācijas pārpilnība tajos nomāc pilsonisko diskursu, un, piemēram, funkcijas “Man patīk” ieviesējs Džastins Rozenšteins nožēlo, ka to izdarījis. Diez vai asie prāti spēja paredzēt, cik lielā mērā klikšķu tehnoloģijas tiks izmantotas klaji merkantiliem un politiski savtīgiem vai graujošiem mērķiem. Bet, kā redzams, amerikāņi to ir atskārtuši un grib tikt skaidrībā.

Eiropā viltus ziņu izplatīšanai ir vēl piemērotāks fons. Ar breksitu, bēgļu pieplūdumu un terorisma draudiem. Minētās tēmas arī tiek visnotaļ ekspluatētas informācijas karā. Taču viltus ziņas pārāk neiespaidoja vēlēšanu rezultātus Nīderlandē, Francijā un Vācijā, kur Merkele sarūpēja sev problēmas galvenokārt pati. Francijā Kremļa informatīvi apkalpotie valsts prezidenta amata kandidāti cieta neveiksmi. Fijons atkrita, pateicoties atmaskojumiem nedēļrakstā “Le Canard enchaîné”, kas, starp citu, iznāk vienīgi drukātā formātā un simts gadu pastāvēšanas laikā nekad nav publicējis reklāmas. Lepēna nespēja neko īsti pārliecinošu likt pretī Mak-rona šķietami nepopulārajiem eiropeiskajiem lozungiem un faktos balstītajiem argumentiem, tāpēc TV debatēs pilnīgi izgāzās. Citiem vārdiem, Vakareiropas politiskajā kultūrā un vispār kultūrā arvien svarīga nozīme ir brīvajai presei, tostarp un varbūt jo īpaši tā dēvētajiem tradicionālajiem medijiem. Iespējams, tāpēc postpatiesības jeb pēcpatiesības triumfs nav gluži iestājies. Un teiciens, ka pieprasījums pēc patiesības vienmēr ir lielāks nekā piedāvājums, nav novecojis.

Gan Amerikā, gan Eiropā pieprasījums arvien pastāv, un arī mums tas jāuztur spēkā. It sevišķi Saeimas vēlēšanu gadā, kad atzīmēsim Latvijas simto jubileju, bet vispirms “Latvijas Avīzes” trīsdesmito dzimšanas dienu.

LA.lv