Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. februāris, 2013
Drukāt

Pietiktu ar lentīti “Es neņemu” pie ārsta baltās formas

Foto - LETAFoto - LETA

Katru vakaru pirms gulētiešanas televīzijas ekrānā parādās draudošs videoklips ar operāciju zāli, naudas koferi, kriminālām mediķu sejām un nabaga pacientu, kuram nepaveicās, jo operāciju zālē priekšroka tiek dota tiem, kuriem ir nauda. Manu radu bērnu, kurš to netīšām redzēja, vairs nevar dabūt pie ārstiem, jo viņam bail no tiem onkuļiem.

 

“Tāda sajūta, ka mēs visi esam pataisīti par noziedzniekiem,” man sacīja kādas slimnīcas vadītājs. Bet viens no mūsu laikraksta lasītājiem ieteica nešķiesties ar valsts naudu, ražojot šādus biedējošus videoklipus un līmējot ārstu kabinetos plakātus par 16 tūkstošiem latu, bet izmantot daudz vienkāršāku līdzekli – lentīti pie ārsta baltās formas ar uzrakstu “Es neņemu”. Lēti un katram saprotami.

Gadā vismaz reizi kāds ceļ augšā jautājumu par neoficiālajiem maksājumiem ārstiem, kas sākas ar lielu brēku, bet beidzas ar mazu vilnu. No 1. aprīļa stāsies spēkā uzlabotais Krimināllikums, kurā par naudas ieslidināšanu ārsta kabatā, kā arī apdāvināšanu ar saldumiem, zvaigžņotajiem konjakiem un citām smalkām dāvanām cietuma kamerā var nonākt gan pacients, gan ārsts. Skaidrs, ka tas radīs vēl nebijušu solidaritāti starp ārstiem un pacientiem, jo šādas attiecības turas uz savstarpēju sapratni, nevis nodevību. Pacienti taču labi zina, ka mediķi gadiem cīnās par tādu atalgojumu, kas samērojams ar mediķu atbildību un profesionālajām spējām, bet veselības ministre nelielus uzlabojumus šajā jomā sola tikai 2020. gadā. Slikti atalgotais daudzu mediķu darbs ir būtisks iemesls tam, lai neoficiālie pacientu maksājumi neizzustu. Medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna secina, ka šī tradīcija neatkarīgajā Latvijā ir saglabājusies no padomju laikiem, kurā tā ieviesās arī ārstu niecīgo algu dēļ. Taču toreiz vairāki ārsti par kukuļa ņemšanu patiešām arestēti un nokļuvuši cietumā. Viens no tā laika ministriem Vilhelms Kaņeps bija nolēmis pat pieķerties klāt augsti kvalificēto mediķu alkatības ierobežošanai, tomēr nobijās un savu nodomu neīstenoja.

Kā sacīja vēsturnieks Vīksna, par labām algām mediķi var tikai sapņot, jo reālā dzīve rāda, ka jūtami uzlabojumi šajā jomā varētu būt pēc 100 gadiem. Tiesa, daļa ārstu par savu atalgojumu nesūrojas. Bet tas nav vairākums.

“Latvijas faktu” nesen veiktajā socioloģiskajā aptaujā noskaidrojies, ka pacienti maksā ārstiem uz rokas, lai panāktu sev vēlamo risinājumu, lielāku drošību, ka problēma vispār tiks risināta, izskatīta ātrāk un darbinieku attieksme būs laipnāka un pretimnākoša, un galu galā aptaujātie atgādina, ka tā taču ir tradīcija. Bet ir otra puse – gadījumi, kad ārsts nekustas, iekams slimnieks nav samaksājis. Kā lai viņš zina, ka jāmaksā? Tāpēc jau vajadzīgas tās lentītes – skaidra lieta, tie, kuriem tās nav, tie pirms ārstēšanas uzsākšanas gaida pacienta ziedojumu.

Cik būs to cilvēku, kas ies sūdzēties, ka iebarojuši dakteri, jo pēdējais to vēlējies? Veselības ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš saka, lai nebaidās, lai iet un stāsta tiesībsargājošajām iestādēm, arī ministrijai, jo tad, ja nu visi striķi trūks un pacientam pēc sūdzēšanās vairs nebūs iespēju ārstēties Latvijā, Muciņš parūpēšoties, lai pacients tiek pie ārvalstu dakteriem, jo to tagad ļaujot Pārrobežu direktīva. Grūti gan iedomāties, ka ministrija ķēpāsies ap tik piņķerīgu jautājumu. Visticamāk, viss paliks pa vecam – ja ārsts prasa, samaksās, un nekāds KNAB pa atslēgas caurumu nelūrēs. Pieminētā socioloģiskā aptauja apliecina, ka tikai 6% cilvēku ir apņēmības pilni nekad nedot ārstam kukuli. Laimīgie, viņi nenokļūs cietumā!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+