Pirmais amats – lasītājs 1
Klausoties stāsta vai romāna fragmenta lasījumu, ja to nedara regulāri un bieži, nav jāpiepūlas tik daudz, kā pašam lasot grāmatu.
Taču koncentrēties teksta uztverei, lai domas neaizklīstu, lai gan esi speciāli atnācis klausīties, nebūt nav viegli. Teātrī sekot līdzi ir daudz vieglāk, jo dažādu mākslu elementu apvienojums teātrī papilnam baro skatītāju kā pilnvērtīgs uzturs, tāpēc ir pilnīgi saprotams, ka cilvēki vismasveidīgāk izvēlas teātru, nevis izstāžu vai grāmatu atvēršanas apmeklējumus, jo tas ir arī racionālāk – daudzas mākslas vienā vakarā.
Arī man koncentrēšanās prozas lasījumiem ir sagādājusi grūtības – klausoties aizpeldēšana prom no tekstiem ir nejauša un negribēta. Kad pats lasi vienatnē un klusumā, tu vari aizklīst tik tālu un tik ilgi, cik pašam patīk, iztēlojoties, piemēram, grāmatā aprakstīto varoņu izskatu. Nākamā rindkopa tevi pacietīgi gaidīs.
Šogad, kā par brīnumu, varēju koncentrēties krietni labāk nekā agrāk – jo centos. Biju uz četriem lasījumu pasākumiem un daudz no dzirdētā labi atceros, priekšnesumi bija augstvērtīgi. Divi no tiem bija ārzemju autoru vakari Gaismas pilī.
Pastāstīšu kādu epizodi vienā no tiem. Kad lietuvieša Alvīda Šlepika stāsts bija autora un tulkotāja Jāņa Elsberga nolasīts, vakara vadītājs uzdeva autoram jautājumu: jūs taču sākāt kā aktieris? Kā tas bija – pamest to un pievērsties rakstīšanai?
Pa to laiku blakus sēdošie lietuviešu draugi jau paspējuši man izstāstīt, ka Alvīds bijis labs aktieris, ka uz skatuves atveidojis arī Raineru Mariju Rilki, arī pats rakstījis labu dzeju, naudas dēļ rakstījis tekstus ne tik labiem seriāliem, tagad pievērsies prozai, ir viena laba romāna un labu stāstu autors, vienlaikus strādājot par literārās daļas vadītāju laikrakstā “Literatūra ir menas”.
Šlepiks, atbildot vakara vadītājam, izlīdzējās ar joku. Viņš nopietni un it kā strupi atcirta: – Teātris ir stulbs. Tāpēc es vairs teātri nespēlēju. Literatūra ir labāka, tā nav stulba, tāpēc es pievērsos literatūrai.
Uz ielas pajautāju Alvīdam: – Vai Lietuvā tu arī riskētu tā teikt?
Pēc tam kopīgās vakariņās neatlaidos un turpināju iztaujāt: – Ja jautātu, ka sāki ar dzeju, bet pārgāji uz prozu? Vai tad teiktu, ka dzeja ir stulba?
Alvīds atgriezās pie teātra. – Vai tad teātris nav stulbs? Visu laiku pa skatuvi staigā cilvēki. Šurp turp… Visu mūžu staigā cilvēki pa skatuvi. Apnīk taču.
Un otrs koncepts jeb protesta sastāvdaļa. – Un kurš zina, kas bija sākumā? Varbūt sākumā es biju vēl kas cits?
Pār mani nāca atklāsme. – Mēs taču sākumā visi bijām… lasītāji!
Galda biedri piekrītoši māja ar galvu. Tā tas tiešām arī ir. Kad bijām pavisam mazi, tas bija pirmais vērā ņemamais, par ko varēja teikt, ka amats rokā.
Jau ilgu laiku mani nomoka jautājums: – Kā daudziem zuda vēlēšanās un spēja daudz lasīt?
Vai arī – kāpēc šī spēja netika apgūta?
Pie manis nesen uz konsultāciju bija atnākusi kādas Pierīgas vidusskolas skolniece, kas raksta vecmodīgus vājus dzejoļus, ir kautrīga, muzikāla un, pēc visa spriežot, varētu būt īsts grāmatu tārps. Pajautāju, kas lasīts no mūsdienu autoru darbiem, viņa nevarēja nosaukt… nevienu!
Viņa teica: – Mēs 9. klasē mācījāmies par vienu… kā sauc, neatceros, bet viņam bija tāda rinda ”Kretīni dejo…”. Viņu laikam nošāva.
Biju šokā. Atgādināju, ka autoru sauc Klāvs Elsbergs un ka laikam tomēr viņu izgrūda pa logu. Taču galvenais manā mācībā bija jautājums: – Kā gan tu, rakstot pati, vari iedomāties, ka lasītāji gribēs lasīt tavus dzejoļus un iegaumēt tavu vārdu, ja jau tu pati, rakstītāja, to nespēj?
Man jau sakrājusies vesela virtene šādu gadījumu. Šis ir pats jaunākais. Kad pirms prozas vakara sākuma Gaismas pils vestibilā stāvēju un sarunājos ar divām ievērojamām latviešu literārā procesa pārstāvēm – rakstnieci Ingu Ābeli un tulkotāju no lietuviešu, itāļu un spāņu valodas Daci Meieri, kurām abām tovakar bija jāuzstājas, Inga mani uzslavēja: – Malacis, ka tu nāc klausīties! Uz to es atbildēju: – Ja tu vari uzrakstīt, ja Dace var iztulkot, vai tad es nevaru atnākt paklausīties! Tas taču ir daudz vieglāk.
