Politiķi palaikam iemanās aizvainot kādu sabiedrības slāni 0
Lai kādi arī būtu vides un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža misēkļi uzticētās jomas pārraudzībā, viens pluss jāatzīst – amata krēslā viņš vēl nav uzaudzējis stipri biezu ādu. To apstiprina nesenā un ne pārāk veiklā atvainošanās latgaliešiem, kurus ministrs laikrakstā publicētā intervijā definējis kā degradētus elementus.
Ministrs apgalvo, ka viņa teiktais sagrozīts un pēc taisnības dziļu reveransu Latgales virzienā derētu taisīt žurnālistiem, kuri pamanījušies intervējamā mutē ielikt no sarunas konteksta izrautus gabalus. Iespējams, šajā gadījumā tā noticis. Bet tikpat labi var pieļaut, ka drukāto jēdzienu neatbilstību runātāja patiesajam uzskatam veicinājuši domas pauduma grumbuļi, kurus bez kāda ļauna nolūka pielīdzinot no intervijas olas izšķīlās nepievilcīgs vanckars.
Bez īpašas aptaujas grūti pateikt, cik procenti valsts austrumu reģiona iedzīvotāju E. Sprūdža atvainošanos pieņēmuši un cik daudziem tā nostiprinājusi uzskatu, ka ministra pārstāvētajai Reformu partijai (RF) viņu balsis vēlēšanās neredzēt. Politiķim jārēķinās, ka vēlētājs ir jūtīga būtne un, dažiem papildu apstākļiem sakrītot, var uz mūžu sadusmoties pēc šķietami nevainīgas verbālās bultas trāpījuma. Atcerēsimies kaut vai Viļa Krištopana jau folklorizējušos “muļķu zemi”, ko daudzi ar dziļu sāpi joprojām turpina attiecināt uz sevi, lai gan politiķis pasaciņā par koka lelli Buratino skicētās vides nosaukumu izmantoja tikai valodas bagātināšanas zemtekstam.
Savulaik daudzu augstskolu programmu obligātajā sadaļā ietilpa retorika. Dažviet runas māksla kā apgūstama disciplīna saglabājusies, bet šķiet, ka lielākoties ķeksīša pēc. Tā varam secināt, arī politiķos klausoties. Reti kuram vedas saprotami gluda izteiksme pareizā latviešu valodā.
Taču pats ļaunākais, ka, runājot par sabiedrībai svarīgām lietām, valsts augstākās amatpersonas palaikam iemanās ar valodas rīkiem sapļaukāt absolūti nevainīgus cilvēkus. Ar īpašu talantu tādā ziņā apveltīta Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (“Vienotība”).
Pirms dažiem gadiem no zilā ekrāna pamatīgi iedunkājusi vecāko paaudzi, pensiju samazinājuma apstrīdētājiem piešujot valsts kaitnieku birku, nu spīkere ļoti neveikli un aizvainojoši izmanto mazturīgo slāni, runājot par jaunumiem referendumu rosināšanas likumā. Negribētos ļauni domāt, ka “Vienotības” līdere sareibusi no sēdēšanas varas olimpā un lejā palikušos uzlūko ar augstprātīgu splīnu. Drīzāk pieļauju banālu neprasmi izteikties bez priekšā uzrakstīta tekstiņa un maldīgu pārliecību, ka politiskajās spēlēs visu izšķir pareizi izvēlēta stratēģija, bet komunicēt ar sabiedrību var pēc principa “briku-braku-bladāc!”.
Par nu jau nelaiķi Lennartu Meri ziemeļu kaimiņi saka: būdams valsts prezidents, uzrunās viņš prata pieskarties igauņa sirdij, iesēt nākotnes cerību dvēselē un uzpildīt nacionālo pašapziņu. Šāda izteiksme ir milzīgs politiķa pluss un daļēji arī Dieva dāvana, ko daži saņem piedzim-stot un dzīves gaitā nemitīgi pilnveido. Kuram tik spilgtas nav, jāiztiek ar ikdienišķu un rūpīgu izteiksmes pieskatīšanu, – un te tiesiskuma koalīcijas cilvēkiem nenāktu par skādi pamācīties no “Saskaņas centra” (“SC”) Saeimas frakcijas deputātiem. Lai arī cik neviennozīmīgs mēdz būt viņu publisko uzstāšanos saturs, savu elektorātu “SC” nespārda. Nekad.
