Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. decembris, 2015
Drukāt

Prāta sāpju slieksnis (1)

Foto no www.operadeparis.frFoto no www.operadeparis.fr

Skats no H. Berlioza operas "Fausta pazudināšana" iestudējuma Parīzes Bastīlijas operā Alvja Hermaņa režijā.

Mēs allaž šķendējamies, Gūtmaņalā ieraugot uzrakstu – “te biju es”. Un tomēr rakstu par H. Berlioza koncertoperu “Fausta pazudināšana” Bastīlijas operā Alvja Hermaņa režijā gribas sākt tieši tā – es tur biju.

Tiesa, ne pirmizrādes vakarā, bet 13. decembrī, mēnesi pēc traģiskajiem teroristu uzbrukumiem, kad publika reaģēja pavisam atšķirīgi un mums visiem bija bauda piedalītes mākslas notikumā. Es nebiju vienīgā no Latvijas, tāpēc manis redzētajam ir viegli sasniedzami liecinieki, un pirmizrādes noliedzēji acīmredzami bija tā publikas daļa, kas nevēlas redzēt jaunu klasiska stāsta interpretāciju. Cita izskaidrojuma man nav.

 

Opera sākas ar jautājumiem

Berlioza darbs (1846) ir lakoniska versija, brīvi pārstāstot Gētes apjomīgo lugu, par Fausta vientulību un rezignāciju, neredzot dzīvei jēgu tās determinētības dēļ, sastapšanos ar Mefistofeli un došanos “ielās” meklēt vēlmju apmierinājumu, iemīlēšanos Margaritā, Mefistofeļa izsmieklu par šīm jūtām, Margaritas un tad jau arī Fausta nāvi jeb pazudināšanu. Alvis Hermanis priekšplānā, manuprāt, izvirzījis divas tēmas – pasaules dižākā prāta neapmierinātību ar sevi un izmisumu, pārāk skaidri saredzot šīs pasaules duālo dabu, kurā cilvēks – jo gudrāks, jo labāk apzinās savu niecību Visuma hierarhijā, respektīvi, izrādes iekšējā dramaturģija fokusējas ap Faustu un viņa personības peripetijām. Otra tēma – Zemes kā planētas unikalitāte un skaistums un balansēšana uz naža asmens globālas katastrofas priekšā. Tās abas liek domāt par to, ka ne tikai jūtām, bet arī prātam ir savs sāpju slieksnis, un Alvim Hermanim tas ir zems. Iepriekš tik skaudri es to biju sadzirdējusi vien Sorokina “Ledus” iestudējumā Jaunajā Rīgas teātrī. Bet, protams, šīs divas tēmas savā intensitātē aizēnoja pašā darbā ierakstīto trešo nozīmīgo tēmu – Mīlestību jeb Fausta un Margaritas attiecību stāstu, kam izšķiroša nozīme izrādes finālā. Jo Kaufmana Fausts izrādē tomēr sasniedz savas debesis, un tas tā nebūtu bez mīlestības un tās dievišķuma.

Alvis Hermanis savu izrādi sāk ar ievadu – skaidri definētiem jautājumiem uz scenogrāfijā izmantotā trīsdaļīgā ekrāna – “Kas ir 21. gadsimta Fausts? Kas notiks ar Zemi tuvākajā nākotnē?” Tālākie jautājumi ir mans brīvs pārstāsts – ko mēs iesāksim ar cilvēka prāta radītajiem augļiem, kas mums pašiem nes gan labumu, gan postu? Vai Zeme mūs neaprīs, proti, vai neiesim bojā ekoloģiskā vai militārā katastrofā? Vai NASA iecerētā misija Marsa iekarošanai, kurā no 200 000 pretendentiem (tostarp cēsnieka Paula Irbina) atlasītie 100 cilvēki, kuriem šobrīd, starp citu, ir ap 30 – 50 gadu un kuri uz Marsu dosies 2030. gadā, tātad ļoti pusmūžā, piepildīs to sapni, uz kuru cer zinātnieki – civilizēt vēl vienu planētu? Un vai to vajag? Kas ir civilizācija un vai to var un vajag uzspiest vēl kādai teritorijai, ja jau esošo vēl joprojām neprotam padarīt humānāku? Sākot ar cilvēku nogalināšanu un beidzot ar “bū” saukšanu vai negatīviem komentāriem tam, kas MUMS nepatīk?

 

Atbildes seko

Izrādes sākumā uz skatuves gandrīz 100 cilvēku lielais koris ir NASA misijai atlasītie cilvēki, kuri redzami savā ikdienas izskatā, izrādes beigās viņi visi apģērbs simboliski zilos astronautu tērpus un viņiem pievienosies arī daži bērni. Atsevišķās stiklotās kastēs ieraugām arī Allas Sigalovas horeografētos dejotājus, kas atklāj gan ainu no paradīzes, no kuras cilvēks vēl nebija izdzīts, gan skatu, kad cilvēkus pārņem baiļu instinkts un viņi neko daudz neatšķiras no laboratorijas baltajām pelēm uz lielā ekrāna, gan skatu, kad vīrietis un sieviete meklē ceļu viens pie otra, pieskārieniem seko apkampšanās un tuvība, bet uz ekrāna mēs redzam embrija pārvēršanos cilvēkbērnā (video – Katrīna Neiburga). Un varbūt tieši Sigalovas darbs veido pārāk intensīvu, pat uzmācīgu fonu izcilajiem solistiem.

Mūsdienu Fausts Alvja Hermaņa redzējumā ir angļu fiziķis Stīvens Hokings, kurš 30 gadus bijis Kembridžas profesors, nodarbojies ar teorētisko kosmoloģiju un kvantu gravitāciju, pētījis laiktelpas vietas, kurās nedarbojas klasiskie fizikas likumi, tostarp – melnos caurumus. Cilvēks, kurš savā ziņā iemieso sevī priekšstatu par absolūto prātu, jo apliecina, ka ar prāta un gribasspēka palīdzību var pārvarēt milzīgas fiziskas problēmas un dzīvot piepildītu dzīvi. Uz skatuves ir divi Fausti – paralizētais ratiņkrēslā sēdošais Pīnas Baušas dejas teātra mākslinieks Domeniks Mersī jeb Hokinga “miesa” un pasaules klases tenors Jonass Kaufmans jeb Hokinga “prāts”. Droši vien vēl lielāku māksliniecisku efektu būtu bijis iespējams panākt, ja Fausta tēls netiktu sadalīts un Kaufmans Fausta partiju izpildītu ratiņkrēslā, grieztos žiroskopā pirmā cēliena beigās un pats izrādes finālā veiktu ceļu uz debesīm, bet acīmredzot bija nopietns iemesls, kāpēc režisors izšķīrās par šo skatuves versiju. Mūsdienu Mefistofelis – basa Brīna Tērvela interpretācijā – jā, kas gan viņš bija? Šodienas cilvēka izpratnē viņš nevarētu būt nekas cits kā vien Fausts pats, ne jau pārdabisks spēks ārpus Prāta radītas pasaules struktūras. Pats sevi apšaubītājs, apsūdzētājs un kārdinātājs. Protams, muzikālā partitūra nosaka zināmu ironijas un humora devu, ar kādu Mefistofelis metas dialogā ar Faustu, un tomēr – arī tā ir diža prāta pazīme – spēt par sevi pasmieties.

 

Dievišķās balsis

Jau pieminēto izcilo Kaufmana un Tērvela dziedājumu, grandiozo kori un Filipa Žordāna jūtīgiem pieskārieniem diriģēto orķestri caurauda arī Sofijas Košas dzidrais soprāns Margaritas lomā, bet to šī raksta apjoms vairs neļauj mēģināt ietērpt vārdos. Ja vien jums ir iespēja – atcerieties, ka izrādi rādīs franču mūzikas kanāls “Mezzo” 2. janvārī, bet, kas reiz ierakstīts, tas noķerams arī vēl kādu reizi, tātad arī mums Latvijā.

 

Uzziņa

Hektors Berliozs “Fausta pazudināšana” (“La Damnation de Faust”), iestudējums Parīzes Bastīlijas operā

Diriģents: Filips Žordāns, režisors Alvis Hermanis.

Lomās: Margarita: Sofija Koša, Fausts: Jonass Kaufmans, Braiens Imels, Mefistofelis: Brīns Tērvels.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Mezzo izrādi pārraidīs arī 24. decembra vakarā.

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+