Latvijā
Politika

Preses izdevēji sašutuši 16


Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis
Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis
Foto – Edijs Pālens/LETA

“Tas ir izsmiekls un ņirgāšanās! Vienošanos vienkārši aizmirst un ignorē. Mēnešiem ilgs darbs kaķim zem astes!” aizcērtot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas durvis, parlamenta gaitenī dusmīgi teica Latvijas Preses izdevēju asociācijas (LPIA) izpilddirektors Guntars Līcis. Viņa dusmu izvirdums nav bez pamata, jo veids, kā deputāti vakar grozīja Pašvaldību likumu, patiešām nešķiet korekts.

 

Ignorētais kompromiss

Emociju pamatā ir gadiem ilgušās domstarpības starp pašvaldībām un preses izdevējiem par vietvaru izdotajiem drukātajiem biļeteniem. Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) atgādina, ka vietvarām ir jāinformē iedzīvotāji par pieņemtajiem lēmumiem un citām novada aktualitātēm. Bet LPIA, Konkurences padome un žurnālistu organizācijas ilgstoši ceļ trauksmi, ka pašvaldību informatīvie izdevumi par nodokļu maksātāju naudu imitē neatkarīgu presi, izspiežot no tirgus jau tā novājinātos reģionālos laikrakstus.

Aizvadītajā gadā visas iesaistītās puses kopā ar Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputātiem izveidoja darba grupu, kur mēnešiem ilgi diskutēja par šo problēmu. Panāktais kompromiss paredzēja, ka pašvaldības ir tiesīgas izdot drukātus informatīvos izdevumus, kuros informētu tikai par savu funkciju izpildi un kuri būtu pieejami bez maksas, bet ne biežāk kā reizi mēnesī (informatīvos materiālus, kuros publicē tikai pieņemtos normatīvos aktus un to skaidrojumus drīkstētu izdot arī biežāk). Šāds vidusceļš tika iestrādāts Pašvaldību likuma grozījumu tabulā.

Tomēr vakar, kad Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai grozījumi bija jāapstiprina pirms otrā lasījuma, līdztekus darba grupas izstrādātajiem grozījumiem deputātiem tika piedāvāts arī kāds anonīms uz lapiņas sagatavots “alternatīvais priekšlikums”. Tas paredzēja, ka pašvaldības var pašas noteikt savu informatīvo izdevumu izdošanas biežumu, pieņemot attiecīgus saistošos noteikumus. “Šāda norma ir daudz elastīgāka un juridiski korektāka,” paskaidroja komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs (“Saskaņa”), atsaucoties uz Eiropas pašvaldību hartu, kas liedz noteikt vietvarām pārmērīgus ierobežojumus. Savukārt LPS juridiskā padomniece Kristīne Kinča teica, ka pašvaldību sēdes notiek biežāk kā reizi mēnesī, tādēļ arī biļetenus tām jāļauj izdot biežāk.

 

Smēķētavā “dzimuši” likuma grozījumi

LPIA izpilddirektors Līcis neslēpa sašutumu, ka šādā veidā tiek ignorēta iepriekš panāktā vienošanās: “Mēģinājumi ierobežot pašvaldību izdevumu saturu līdz šim izrādījušies veltīgi, jo likumā nav iespējams visu paredzēt. Taču likumā var noteikt, cik regulāri tos drīkst izdot. Izdevums, kurš iznāk ne biežāk kā vienu reizi mēnesī, neradītu tik sāpīgu konkurenci reģionālajiem medijiem. Ja tagad no tā atteiksimies, ļaujot pašvaldībām pašām noteikt regularitāti, tad viss iepriekšējais darbs bijis bezjēdzīgs.” Līdzīgu viedokli pauda arī Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglītis, kurš retoriski jautāja: “Vai domes priekšsēdētāju reklamēšanas ierobežošana arī uzskatāma par hartas pārkāpumu?”

Ne Dolgopolovs, ne par likumprojektu atbildīgais deputāts Juris Šulcs (“Vienotība”) arī nevarēja paskaidrot, kas ir “alternatīvā priekšlikuma” autors. “Droši vien kaut kur Saeimas smēķētavā vai gaiteņos tas tapis,” plecus paraustot, nosmēja komisijas vadītājs.

Tomēr balsojumā komisijas vairākums atbalstīja šo anonīmā autora variantu, atsakoties ierobežot pašvaldību izdevumu iznākšanu līdz vienai reizei mēnesī.

 

Izdevēji vēršas tiesā

Preses izdevēji, žurnālisti un konkurences uzraugi, visticamāk, par pašvaldību izdevumiem nemaz neuztrauktos, ja visas viet­varas ievērotu jau šobrīd spēkā esošo regulējumu – publicētu tikai informāciju par pašvaldības funkciju izpildi. Vairākums pašvaldību to arī ievēro, bet dažas pārcenšas, apaudzējot šo saturu ar aprakstiem, intervijām, TV programmām, horoskopiem un citu komercmedijiem raksturīgu saturu, tostarp pat tirgojot reklāmas laukumus. Dažkārt šie izdevumi tiek izmantoti arī pašvaldībās vadošo politiķu tēla spodrināšanai un pašvaldību kapitālsabiedrību reklamēšanai.

Pirms diviem gadiem Kultūras ministrijas paspārnē tika izveidota darba grupa ar mērķi uzlabot pašvaldību informatīvo izdevumu tiesisko regulējumu. Viens no secinājumiem bija, ka regulējums jau tagad ir atbilstošs, bet netiek ievērots. Tādēļ Pašvaldību savienība apņēmās izstrādāt vadlīnijas, kurās vietvarām skaidrotu, kā informēt sabiedrību, neiekāpjot privāto mediju lauciņā. Šāda rokasgrāmata gan joprojām nav tapusi. “Vadlīnijas top, bet lēnām, jo secinājām, ka daudz ko nav iespējams unificēt. Jāņem vērā pašvaldību atšķirīgā specifika. Mēs jau tagad daudz runājam ar pašvaldību cilvēkiem, rādām labās prakses piemērus. Taču jārespektē, ka katrai no tām ir savas tradīcijas un ieradumi. Viņiem ir savi pētījumi, ko grib iedzīvotāji,” teica LPS pārstāve Jana Bunkus.

Ja pašvaldības nevēlas saprast “ar labu”, tad izdevējiem nākas savu taisnību aizstāvēt tiesā. Pagājušā gada novembrī Jelgavas Administratīvā rajona tiesa, izskatot laikraksta “Bauskas Dzīve” prasību pret Iecavas novada domes izdevumu “Iecavas Ziņas”, atzina par prettiesisku pašvaldības rīcību, pieņemot savā izdevumā reklāmas, kā arī uzdeva domei atmaksāt “Bauskas Dzīvei” radītos zaudējumus vairāk nekā 6000 eiro apmērā. Pašvaldība šo spriedumu esot pārsūdzējusi. Laikraksts “Bauskas Dzīve” vērsies arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā par Latvijas rīcību, ļaujot pašvaldībām izdot savus laikrakstus, kuri imitē neatkarīgu presi.

LA.lv