Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. septembris, 2016
Drukāt

Raimonds Staprāns: no Sanfrancisko līdz Rīgai

Staprans_2

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ceturtā stāva izstāžu zālē līdz 20. novembrim apskatāma mākslas zinātnieces Elitas Ansones kūrētā ievērojamā latviešu trimdas mākslinieka un dramaturga Raimonda Staprāna izstāde “Piecas gleznas”.

Tā veltīta meistara 90. jubilejai, kas apritēs 13. oktobrī. Izstādē eksponēti pilnīgi jauni R. Staprāna darbi – piecas gleznas, kas no 2010. līdz 2015. gadam tapušas mākslinieka darbnīcā Sanfrancisko un tūlīt pēc izstādes beigšanās tiks sūtītas atpakaļ uz ASV, lai 2017. gadā tiktu eksponētas Krokera Mākslas muzejā un Sanhosē Mākslas muzejā. Mākslinieks pats pastāvējis, ka izstādē jābūt pārstāvētam tieši šim gleznu skaitam, jo tās vislabāk raksturo viņa pēdējo desmit gadu mākslu.

Pirmoreiz savas gleznas uz Latviju R. Staprāns bija atvedis jau tālajā 1972. gadā. Nākamajā dienā pēc atklāšanas izstādi gan slēdza, jo tajā bijusi redzama “bīstama dekadento Rietumu ietekme”. Atjaunotajā Latvijā pirmā R. Staprāna izstāde notika 1991. gadā izstāžu zālē “Arsenāls”, bet otra vērienīgākā viņa darbu skate Latvijā bija apskatāma 2006. gadā LNMM Baltajā zālē, kas tagad pārveidota par pastāvīgo ekspozīciju.

Pirms desmit gadiem mākslas zinātniece Helēna Demakova, raksturojot R. Staprāna mākslu kā sulīgu, košu un skaidros laukumos komponētu glezniecību, žurnālā “Studija” citēja kādu Sanfrancisko kritiķi, kurš rakstījis, ka “viņa gleznas izskatās tā, it kā tās būtu gleznotas no van Goga aviolīnijām”, un māksliniekam tas paticis, jo izklausījies jocīgi. Vācu žurnāls “Die Welt” savukārt reiz viņu nodēvējis par “tukšo laukumu gleznotāju”, un viņš piekrīt šim formulējumam, jo minimālisms ir viņa dabā. “Ar savu izsmalcināto reālisma un abstrakcijas harmoniju, izmeklēti niansēto krāsas teoriju un dabas pamata formu psiholoģisko izpratni” R. Staprāns ir atzīts par vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajiem Kalifornijas gleznotājiem.

Reiz kādā intervijā viņš gan teicis, ka vēlētos, lai viņu Latvijā vairāk pazīst kā dramaturgu (viņa kontā ir plašu interesi iemantojušās lugas “Četras dienas jūnijā”, “Gūsteknis pilī”un citas), nevis kā mākslinieku, jo šķitis, ka ar rakstīto vārdu tautiešiem var pateikt vairāk nekā ar universālo mākslas valodu. R. Staprāna mākslu mēdz apzīmēt ar jēdzienu “abstraktais reālisms”, tomēr izstādes apmeklējuma laikā labāk darīt kā es – norobežoties no sarežģītiem formulējumiem, bet vienkārši nodoties nesteidzīgai meditācijai, iegremdējoties toņu un pustoņu, saulaino un ēnaino laukumu spēlēs.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+