Kokteilis
Baudi

Rallija atkarīgās ar puķaino mašīnu – Vineta Ervalde un Līga Stirna 16


Līga Stirna (pa kreisi) un Vineta Ervalde.
Līga Stirna (pa kreisi) un Vineta Ervalde.
Foto – Krišs Karnītis

“Pirksti gaisā un visiem večiem tūlīt parādīsim, kur ir viņu vieta! Ja kāda sieviete ar tādu domu startē rallijā, viņas tiešām žēl,” saka autosportiste Līga Stirna. Viņa un Vineta Ervalde “vīriešu pasaulē” ienāca ne tāpēc, ka vēlējās lauzt stereotipus un kaut ko pierādīt, bet gan tādēļ, ka tas sagādā pozitīvas emocijas un neizmērojamu prieku.

Galerijas nosaukums

Adrenalīns – tikai un vienīgi rallijā

“Gribi pamēģināt?” ar šādu jautājumu 1998. gadā aizsākās Līgas Stirnas rallija gaitas. Savukārt Vineta rallijā pirmo reizi startēja 2001. gadā. Kad es Līgai nolasu kāda britu autosportista citātu par to, ka pilots rallija mašīnā varot iztikt bez stūrmaņa, viņa nogroza galvu un saka:

– Domāju, ka tas bija joks. Rallijs nav pirmā formula, tās nav vienas trases sacensības, kurās no galvas var iemācīties katru līkumu, katru bedrīti. Rallijā, pat braucot nākamajā gadā to pašu ceļu, tas nekad nebūs tieši tāds pats. Bez stūrmaņa neviens nekad nav braucis. Kad nojūk stenogramma, tad arī redzams, cik ļoti pilotam ir vajadzīgs stūrmanis – kā krītas ātrums un uzreiz pasliktinās rezultāts.

Arī pilote Vineta piekrīt, ka pilots un stūrmanis ir vienlīdz nozīmīgi. Bez stūrmaņa nav laba pilota, un otrādi. Gatavojoties sacensībām, pilots pieraksta ceļu, izbraucot to un diktējot stenogrammu, stūrmanis pēc tam šo ceļu nolasa.

– Izejā šaurs, droši, par āru, uzmanīgi – pilots to visu zina un saprot, jo tas ir viņa redzējums. Protams, gadās kļūdīties, lasot stenogrammu, arī man, un tad ir ārprātīga kauna sajūta. Visbriesmīgāk ir netīšām pāršķirt divas lapas, un pilots jūt, ka kaut kas nav tā. Vēl gadās, ka tiek lasīts pārāk lēni. Tad pilots saka: “Tālāk!” Bet, ja Vineta visu ceļu klusē, tad zinu, ka viss bijis kārtībā.

Līgas un Vinetas savienībā ir izveidojusies izcila saskaņa un ārkārtīgi liela uzticība, taču viņas nevarētu pēkšņi samainīties lomām. Līga ir pārliecināta:

– Lielākoties visi piloti un stūrmaņi ir draugi. Mēs satikāmies, kad vēl braucām ieskaitē uz rezultātu, bet pirms 12 gadiem kopā sākām braukt kā “nulles” – rallija drošības ekipāžā, kas nozīmē, ka mums nav svarīgs rezultāts, bet gan sacensību drošība – pieskatām, lai viss kārtībā, lai tiesneši un skatītāji ir savās vietās. Saskaņai un uzticībai ir jābūt, taču mēs nevarētu samainīties vietām – es nebraucu ar mašīnu. Pat ja brauktu, es nezinu, vai man tas patiktu tik ļoti, cik patīk lasīt stenogrammu. Un Vinetai ir tieši tāpat – viņai patīk būt pilotei. Savienība ir tik veiksmīgā tādēļ, ka katra esam savā vietā.

Vineta piebilst, ka abas ar Līgu pēc tik ilgas kopā būšanas ne tikai runā vienos un tajos pašos vārdos, bet pat teikumos.

Līgai ir nepieciešams adrenalīns, kuru gūst, piedaloties rallijā. Tā ir sava veida atkarība: – Ir, ir tā vajadzība pēc ātruma. Tas ir tāds diezgan regulārs adrenalīns, jo rallija sezona turpinās no janvāra līdz oktobrim, tas nav kā vienreiz izlēkt ar izpletni. Bet es neesmu ekstrēmo izklaižu piekritēja. Es varētu izlēkt ar gumiju, bet tas mani neinteresē. Turklāt rallijā ātrums nemaz nav tik liels, ir vietas, kurās ieskrienies līdz 180 km/h, bet daudz ir ceļa posmu, kuros vienkārši “lauzies” līkumos ar 30 km/h. Drīzāk tas ir gandarījums, ka pilots var izbraukt trasi tāpēc, ka tu palīdzi.

Vineta gan neuzskata, ka rallijs ir augsta riska nodarbe: – Tā es neteiktu. Protams, ir ātrums, bet tajā pašā laikā esi pasargāts ar virkni aizsarglīdzekļu – ķiveres, automašīnas karkass, drošības jostas. Par augsta riska nodarbēm es sauktu kalnu slēpošanu, skeletonu. Zināmā mērā visi sportisti ir adrenalīna atkarīgie. Droši vien arī mēs. Pēc ilgāka perioda bez rallija ir tā, ka kaut kā pietrūkst.


Daļēji – rallija zeme

Līga ir sporta žurnāliste ar specializāciju motoru sportā: – Ja es rakstītu, piemēram, par baletu, diez vai nodarbotos ar autosportu. Man bija interese un izpratne par šo sportu.

Darba specifikas dēļ nav īpaši daudz laika citām nodarbēm un hobijiem, turklāt svarīgs ir laiks kopā ar ģimeni – vīru un piecgadīgo meitiņu: – Ir jau tāds teiciens – jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt, bet es tā neprotu – vienā dienā nostrādāt pilnu darba dienu, aiziet pie friziera, satikties ar draudzeni, aiziet uz sporta klubu, uzrakstīt vakara reportāžu, aizvest bērnu uz pulciņu, uztaisīt vakariņas un uzadīt zeķes. Man patīk lasīt, iet uz teātriem, ar Vinetu braucam viena pie otras ciemos, piedalāmies autoorientēšanās sacensībās, bet nav laika uzturēt tādu konkrētu, pastāvīgu hobiju.

Līgas meitiņas intereses gan pagaidām neliecina par vēlmi doties autosportā:

– Diez vai… Viņai patīk zīmēt, bet, ja nu viņa izvēlēsies autosportu, – lai notiek. Es zinu, kas tas ir, bet svarīgi, vai to varēs atļauties finansiāli. Savos rallija pirmsākumos izlaidu pat veselas sezonas – sēdēju malā un raudāju, jo nevarēju sagādāt finansējumu. Rallijs ir kompleksas sacensības – jāmaksā par viesnīcām, ēšanu, mehāniķiem alga, mašīnas remonts un uzturēšana, rezerves detaļas, riepas, degviela – vadošajiem ieskaites braucējiem izdevumi sezonā veido sešciparu skaitli.

Bet Vineta savu meitu gan jau ir sēdinājusi rallija mašīnā: – Ģimene ar manu aizraušanos samierinās, draugi brauc uz rallijiem skatītāja lomā. Iesākumā mamma gan tā šķībi skatījās, īpaši, kad iesēdināju stūrmaņa krēslā savu meitu.

Vai Latviju var nosaukt par rallija valsti? Nē un jā. Ja runājam par dalībnieku skaitu – nē. Tas pats iemesls – rallijs ir dārgs. No sacensību rīkošanas viedokļa – jā, Latvija viennozīmīgi ir rallija zeme. Abas meitenes ir vienisprātis, ka organizatoriskais līmenis pie mums ir ļoti augsts: – Dalībnieku skaits no Latvijas iet mazumā, bet no ārvalstīm – vairumā. Pie mums brauc lietuvieši, igauņi, krievi. Viņiem gribas, lai ir komforts, lai ir ērti, un lai ir prieks – rallijus pie mums rīko visaugstākajā līmenī. Mēs varētu pat uzrīkot pasaules čempionātu. Latvija ir viena no divām valstīm, kur rallijā drīkst startēt jau no 15 gadu vecuma – otra valsts ir Jaunzēlande. Tēvi, kuri grib autosportā sūtīt savus dēlus, ved viņus uz Latviju. Pie mums startē trīskārtējā pasaules čempiona Petera Solberga dēls – un visa pasaule, pateicoties viņam, tagad zina, kur ir Latvija. Bet vai latvietis kādreiz būs pasaules čempions? Nezin gan…

Latviešu braukšanas kultūra – vienas šausmas

Avārijas, kāds iebraucis pretējā joslā – tas ikdienas satiksmē nav retums. Vineta uzskata, ka tas ir tikai un vienīgi nezināšanas dēļ: – Muļķīga pārgalvība, manuprāt, rodas no nezināšanas. Nevienam autosportistam nevar pārmest pārgalvību. Ja pārgalvjus ikdienas braucējus aizsūtītu pamācīties trasē un ekstremālās situācijās, domāju, tādu gadījumu būtu krietni mazāk.

Līga piebilst, ka muļķīgas pārgalvības mēs redzam krustojumos un uz ielas, bet ne trasēs: – Autosportists zina, kas ir ātrums, saprot fiziku. Dzīvības cena tieši ikdienas satiksmē ir ļoti zema, un es nezinu, kā ar to cīnīties. CSDD kampaņas ir vērtīgas, bet vajadzētu bērnus jau no maziem gadiem vest braukt ar kartingiem, skatīties sacensības, lai viņi saprot, kā tas ir. Problēmās iekuļas tie, kuri neko nezina, kuriem vienīgā pieredze pie stūres ir autoskola. Autovadītāja apliecība nav profesionāļa sertifikāts. Autosportā tu vari būt pārgalvīgs, bet proti tās dzelžu tonnas savaldīt. Latvijā tas ir gandrīz vai likums – ja ir kāds pārkāpums, tā ir mašīnas marka ar trīs burtu kombināciju un cilvēkam pie stūres ļoti maza pieredze. Acīmredzot skolās un publiskajā telpā vēl pietiekami daudz nerunā par ceļu kultūru.

Līgas un Vinetas pieredzē, par laimi, nav bijuši gadījumi, kad sekundes simtdaļas šķirtu no dzīvībai bīstamas situācijas.

Skatītāju kultūra, gadiem ejot, ir progresējusi, bet tik un tā ir gadījumi, ar kuriem saskaroties uz brīdi apstājas sirds: – Skatītāji mēdz būt bezatbildīgi. Bet tomēr pa šiem 12 gadiem viss ir uzlabojies. Reiz bija gadījums, kad mēs braucām pāri uzkalniņam ar savu sirēnu un ieraudzījām, ka mums priekšā ir trīs puišeļi ar riteņiem. Viņi pat nepievērsa mums uzmanību! Ārprāts, kas tur varēja notikt… Ir vēl gadījumi, kad garlaikoti skatītāji izveļ trasē akmeni, lai interesantāk.

Bet lielākoties skatītāji tomēr sniedz pozitīvas emocijas. Līgai un Vinetai Talsos ir neliels fanu pulciņš – puiši, kuri viņas sveic trases malā: – Apsargi dusmojas, bet puiši saka – nē, nē, mēs tikai pasveicināsim meitenes un iesim atpakaļ aiz norobežojuma!

Vieta vīriešu pasaulē

Līga un Vineta ir sievietes vīriešu pasaulē – vistiešākajā nozīmē. Sievietes rallijā, kā norāda Līga, vairāk piedalās organizēšanā, ne pašās sacensībās. Viņas ir vienas no retajām, kuras nodarbojas ar autosportu.

– Mēs neesam lauzušas nekādus stereotipus par sievietēm autosportā, un tas nebija mūsu mērķis. Mēs neiesaistījāmies ar domu – tūlīt visiem pierādīsim! Ja ir tāds mērķis, tad, pirmkārt, tu kļūdies un, otrkārt, neko labu par šādiem cilvēkiem nedomā. Pat es ne! Tā ir iedomība un feminisms vispretīgākajā versijā. Parādi, ja vari, bet nelecies!

Vineta atceras gadījumus, kad vēl piedalījās ieskaites braucienos: – Bieži vien bija dzirdami izteikumi, ka sievietēm šeit nav vietas. Lielākoties no tiem, kas palika aiz mums, nevis no tiem, kas brauca pa priekšu.

Bet kāpēc sieviešu sacensībās tomēr ir maz?

– Visam pamatā ir fizioloģija – sieviete ir māte, dzīvības devēja un dzīvības sargātāja, kura nepārkāps sarkano riska līniju. Lai dabūtu klāt to sekundes desmitdaļu, vīrietis nospiedīs gāzes pedāli pāri riska robežai, bet sieviete to nespēj – tas ir pašaizsardzības instinkts. Un pat tad, ja apgalvosi, ka par to nedomā, tavas smadzenes izdomās tavā vietā, un tu to pat nepamanīsi.

Līga skaidro, ka sievietes toties var būt izcilas stūrmanes tieši pašaizsardzības instinkta dēļ – lai vai kas, otrs līdz finišam jānogādā droši.

– Ja sievietes piedalās rallijā tikai tādēļ, lai apsteigtu večus – nu man žēl… Es nesen rakstīju par jaunām, superīgām meitenēm Latvijas autosportā, kuras brauc ne tāpēc, ka var kā vīrieši, bet gan tāpēc, ka vienkārši var – izlaižot vārdu “vīrieši”. Kādā nolūkā pierādīt kaut kādas dzimumu atšķirības? Neviens pilots nebrauc rallijā tāpēc, ka ir vīrietis, tāpēc, ka ir ātrāks par sievietēm. Protams, tad, kad Vineta ienāca autosportā, uz viņu skatījās šķībi – sieviete un vēl blondīne, bet viņai patīk tas, ko viņa dara, viņai nevajag neko pierādīt citiem.

Vispozitīvāk abas autosportistes sāka uztvert, kad viņas no ieskaites aizgāja uz drošības dienestu: – Tad mūs visi sāka mīlēt, nebija vairs nekādu problēmu. Mūsu mašīna ir pietuvināta rallija noteikumiem, bet mums nav rezultāta – tas netiek nekur fiksēts. Mēs darām organizatora darbu. Bija gadījums, kad vētras laikā uz trases uzkrita koks, drošības ekipāža sacensības apturēja, lai tajā neiebrauktu sportists, tāds ir mūsu darbs un atbildība.

Abas meitenes autosporta fani mīl arī skaistās mašīnas dēļ. Mākslinieka Bruno Birmaņa dizains – mašīna ar rožainiem ābeļziediem. Vai nav žēl ar tādu skaistuli nesties pa neceļiem? – Birmanis, Vinetas labs draugs, izveidoja vairākas versijas, un mēs izvēlējāmies šo. Mana pirmā reakcija bija – ak Dievs, mūsu mašīna ir tik skaista, nevienam tādas nav! Un nē, nav žēl! Tieši gribas braukt – visi fotografējas pie mašīnas, mēs ļoti patīkam bērniem, meitenēm. Krievijā vispār neko tādu nebija redzējuši. Viena no krievu braucējām teica – “skatos uz to mašīnu un domāju – ar to brauc vai nu geji, vai sievietes”. Tiešām – kurš vīrietis labprātīgi sēdīsies iekšā puķainā mašīnā? Bet mēs braucam ar kaifu.

Vineta piebilst: ja gadās skaisto mašīnu sabojāt, talkā nāk kādreizējā Latvijas rallija čempiona Aivja Egles “Prospeed” komanda.

Viss labais – autosporta dēļ

Cik tad ilgi meitenes dzīsies pēc adrenalīna?

– Kamēr gribēsies un kamēr varēs. Tas ir smagi, varbūt ne tik ļoti fiziski, cik psiholoģiski – nepārtraukta koncentrēšanās. Viss labais manā dzīvē nācis, pateicoties rallijam: vīrs, darbs. Jā, tā, protams, nav sieviešu padarīšana, bet mēs ar Vinetu esam ieguvušas savu vārdu. Mūs atpazīst. Nezinu, cik daudzus no rallistiem aicina piedalīties sacensībās – viņi paši piesakās, bet mūs aicina – “lūdzu, atbrauciet, mums vajag nulles ekipāžu”. Kad Vineta brauca ieskaitē, viņa startēja, piemēram, kā septiņdesmitā, un tad jau trase ir izdangāta, izbraukāta – baigās mocības. Bet tagad mēs dodamies visiem pa priekšu, pa perfektu trasi. Mēs to darām ar prieku, esam “mūsu meitenes”, nevis “eu, sievišķi, pabrauciet malā”. Mēs ieviešam kārtību un turklāt, ja kāds pajautā, varam pazīmēties, ka braucam rallijā. Esam ripojušas pat pasaules čempioniem pa priekšu. Mums ir sava firmas zīme, sava vieta šajā rallija pasaulē – un tas ir tik forši.

LA.lv