Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. janvāris, 2016
Drukāt

Rotko centrā Džemmas Skulmes personālizstāde

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā līdz 31. janvārim skatāma harismātiskās mākslinieces, ģeniālās mākslas dzīves vadītājas un spožās atmodas politiskās skatuves līderes Džemmas Skulmes personālizstāde “Viela un forma. Patoss un rezignācija”. Tajā apskatāmi no 1945. gada līdz mūsdienām tapušie mākslinieces darbi.

Izstādes dramaturģija ir veidota tā, lai ik uz soļa rastos kāds jautājums, būtu kāds “nezināmais”, kas pamudinātu domāt par grūti izprotamo radošo kārtību. Kā rīkojas mākslinieks? Kas transformē ikdienišķu vājumu un rezignāciju lielā jūtu pacēlumā un radīšanas patosā? Ekspozīciju, kas tematiski ir sadalīta trijās daļās, veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības krājumi, privātkolekcionāru – Zuzānu ģimenes, Aināra Gulbja un Gunta Belēviča – kolekcijas, pašas mākslinieces arhīva materiāli. Izstāde piedāvā arī unikālu iespēju aplūkot pavisam jaunas mākslinieces gleznas.

Pēc izstādes kuratores Ingas Šteimanes vārdiem, kad Dž. Skulme 50. gados ienāca mākslā un arī vēlāk, kad nobrieda viņas stils, viena no lielākajām problēmām, kā mēs tagad teiktu, bija mākslas politiskais statuss un tās ideoloģiskā funkcija. “Uz papīra māksla piederēja tautai, bet viss, kas piederēja tautai, piederēja partijai jeb varai. Kaut gan darbnīcā māksla dzīvoja pati sev, ārpus ideoloģiskās telpas, mākslinieki, ar kuru palīdzību vara rakstīja savu vēsturi, nav piedzīvojuši pietiekami mērķtiecīgus jaunlaiku pirkumus, lai muzeju krājumos iekļūtu viņu personīgais laiks, viņu izcilie padomju perioda darbi, kas pēc ideoloģiskas nokritizēšanas personālizstādēs vai pat līdz izstādēm netikuši krājas darbnīcu plauktos,” skaidro I. Šteimane.

Izstāde ir svētki māksliniekam un skatītājam. Bet kas ir pirms tam? Dž. Skulme par darbu tapšanu un laiku pirms izstādēm teic: “Piemēram, gleznojot ir sajūta, ka neizdodas, neizdodas un neizdosies. Bet zini, ka būs brīdis, kad izdosies. It kā ieslēdzas spēki, kas palīdz tikt galā…. Un tas nav tas, ko sauc par iedvesmu, jo tai brīdī tu galīgi esi pagalam. Un tieši tādēļ, ka viss ir pagalam, bet tu tomēr vēl turpini, – palīdz kaut kas, un tev izdodas, iznāk vēl labāk, un ir uzvara. Tās ir visdziļākās, visslepenākās, visneizskaidrojamākās radošās izjūtas.”

Šajā reizē tieši ar telpu, kur oficiālais, šaubīgais un neoficiālais (padomju izpratnē) ir blakus, sākas Dž. Skulmes izstāde Rotko mākslas centrā. “Izstādes pirmajā telpā aplūkojami gan liriskie un virtuozie 50. gadu tautas svētki, gan dramatiskie, pat traģiskie 60. gadu figurālie darbi, ikoniskie gleznojumi uz koka no pirmās personālizstādes 1968. gadā, kā arī 60. gadu un 70. gadu oficiālie pasūtījumi par tēmām, kuras māksliniece pati bija izraudzījusies kā svarīgas – Dziesmu svētki un latviešu strēlnieki,” teic I. Šteimane.

Savukārt izstādes otrā daļa balstās uz kolāžām, kas tapušas no 1982. gada līdz 2012. gadam paralēli tīrajai glezniecībai un biogrāfiskajā līmenī simbolizē autores tiltu no padomju laikiem uz neatkarību. “Gribu, lai tās ne kā gleznas vien uztver, bet lai tās palīdz cilvēkam veidot domas,” par darbiem, kuros izmantotas unikālas vēstures liecības, saka pati māksliniece. “Ekspozīcijas scenogrāfiskais risinājums akcentē faktūras tapšanu par stāstu. Kolāžu forma laika gaitā attīstījusies no dažiem dokumentu fragmentiem un dažām rakstītām frāzēm līdz neskaitāmiem būvķermeņiem, kur katrs dokuments, ar roku rakstītais teksts un katrs krāsu laukums nāk ar savu telpu – privāto, politisko, vēsturisko, abstrakto – un ietriecas cits citā. Šos darbus var saukt par Dž. Skulmes neokubismu, kur dekoratīvā plaknē pārvērstas neskaitāmas virtuālas telpas. Ar kariatīdes tēlu un dekorativitāti kā saskares punktiem kolāžas otrajā telpā ir “montētas” ar 70. gadu monohromajām reljefu faktūru gleznām, kuras radās no zīmējuma, gandrīz ciļņa, biezā, ātri cietējošā polivinilacetāta kārtā, kam pāri lieta terpentīnā izšķīdināta eļļas krāsa,” skaidro I. Šteimane.

Bet trešo izstādes telpu veido modeļi un jaunie darbi, kuros māksliniece izmanto pati savus bērnības zīmējumus, kā arī iedvesmojas no meitas bērnības zīmējumiem. Tēli no bērnu zīmējumiem nonāk gleznās kā sižetisks “ready-made”, kļūstot par savdabīgu Skulmes antitēzi pašai sev. “Ja Dž. Skulmes 60. gadu akti spītēja varai ar ekspresīva reālisma atklāti eksistenciālu nostāju, tad modeļi un jaunākās gleznas, kurās viņa izmanto pati savus bērnības zīmējumus, kurus saglabājusi viņas mamma, tēlniece Marta Liepiņa-Skulme, šķiet, spītē laikmetīgajam interpretāciju smagnējumam, īstenodami komplicētu māksliniecisko “aprēķinu” bez komentāriem,” teic I. Šteimane.

Nepatiku pret dogmām, nerēķināšanos ar vispārpieņemto Dž. Skulme uztur spēkā, tādējādi apliecinot ne vien savu piederību avangardiskām stratēģijām, kas nosaka laikmetīgo mākslu, bet arī realizējot savu individuālo atbildību un neizsmeļamo radošo talantu.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+