Latvijā
Sabiedrība

Uldis Šmits: Runas ir garas 16


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto – Timurs Subhankulovs

Nesen (23. augustā) “Latvijas Avīze” un arī citi mediji apcerēja Aizsardzības ministrijas ziņojuma projektu “Par visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanu Latvijā”. Diezgan skarbajā dokumentā vairākkārt uzsvērts, ka minētās sistēmas pamatā liekama “visas sabiedrības atbildīga attieksme pret valsti un tās drošību”. Bet viena no īpaši izceltajām jomām ir psiholoģiskā aizsardzība, tāpēc “jādomā par Latvijas iedzīvotāju noturību pret negatīvām informācijas kampaņām un psiholoģiskajām operācijām”, un šajā sakarā, protams, “liela nozīme ir informācijas videi”.

Pavisam nesen pienāca ziņa, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) lems par kanāla “Rossija RTR” retranslācijas ierobežošanu Latvijā. Procedūra tikusi ievadīta sakarā ar pārkāpumiem jeb atkārtotiem “naida runas gadījumiem”, kuri konstatēti maijā. Pa šo laiku NEPLP gatavojusi un sūtījusi attiecīgos dokumentus kanāla pārstāvjiem un īpašniekiem, Eiropas Komisijai un Zviedrijas preses un audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoram (propagandas resurss “Rossija RTR” iekārtojies Zviedrijas jurisdikcijā), tad vēl NEPLP aicinājusi kanāla pārstāvjus izteikties padomes sēdē un uzdevusi līdz 10. septembrim sniegt rakstisku paskaidrojumu, lai pieņemtu galīgo lēmumu. (Minētā kanāla retranslāciju Latvijā uz sešiem mēnešiem aizliedza jau 2016. gadā. Par atkārtoti konstatētiem pārkāpumiem…)

Šāds riņķa dancis tiek vērpts “atbilstoši normatīvo aktu prasībām”. Ja atceramies, maijā Saeimā kārtējo reizi izvērtās arī plašāka diskusija par Kremļa propagandas iegrožošanu Latvijas mediju telpā un tajā izplatītā satura kvalitāti. Kā vienmēr, netrūka pretargumentu, ka, piemēram, telekomunikāciju uzņēmumiem, ieskaitot “Lattelecom”, kas būtībā ir valsts uzņēmums, taču jādarbojas, “ievērojot tirgus principus”.

Respektīvi, citās Eiropas valstīs veidoto programmu īpatsvara palielināšana vai vispār iekļaušana Latvijas iedzīvotājiem piedāvātajās “TV pamatpakās” neatmaksājas. Savukārt Krievijas produktu (un subproduktu) retranslācija ir ienesīgs bizness. Turklāt, kā pamācoši sacīja “Lattelecom” pārstāvis, “saprotiet, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir brīva informācijas aprite, un ierobežošanas mehānismi ir stipri limitēti”. Proti, viss pieejams internetā. Esam sapratuši.

Attiecībā uz internetu vai, pareizāk, naida runas apkarošanu tajā tomēr jāpiezīmē, ka pēdējā laikā eirokrātija ir īstenojusi noteiktus visnotaļ iedarbīgus pasākumus. Brisele kopš pērn septembrī EK publiskotā rīcības kodeksa zināmā mērā piespiedusi iesaistīties šajā cīņā arī “Facebook”, “Twitter” un citas lielās tiešsaistes platformas, kuras noalgojušas tūkstošiem papildu darbinieku, kas monitorē tīklos lasāmo, redzamo un dzirdamo. To liek darīt arī atsevišķās Eiropas valstīs izstrādātie tiesību akti.

Vācija pagājušā gada rudenī pieņēma tā dēvēto “tīklu piespiešanas likumu”, saskaņā ar kuru sociālajiem tīkliem “acīmredzami nelikumīgs” identificēts materiāls jādzēš diennakts laikā vai septiņu dienu laikā, ja konkrētais gadījums prasa ilgāku izvērtējumu. Sods par pārkāpumu var sasniegt desmitiem miljonu eiro.

Līdzīgs uz visiem medijiem attiecināms likums pret naida runas un dezinformācijas izplatīšanu ir izstrādāts Francijā, un arī tas paredz operatīvu rīcību un sankciju piemērošanu. (Grūti pateikt, ciktāl tas saskan ar Eiropas direktīvu burtu, uz ko mīlam atsaukties, kad velkam lietas garumā.) Protams, daudzi šos likumus kritizē, bet tas, kā saka, jau ir cits stāsts, jo kritizētāji apstrīd ne jau nepieciešamību aizstāvēt demokrātiju.

Latvija nav vienīgā valsts, kas pakļauta informatīvajām un psiholoģiskajām spec­operācijām, kurās naida sēšanu un uzkurināšanu izmanto kā vienu no ieročiem, tāpēc ir pilnīgi bezjēdzīgi šķirot, uz kāda ekrāna naida runa tiek “palaista”. Turklāt tā, kā formulēts Eiropas Padomes definīcijā, var aptvert “visas izteiksmes formas”.

Cik nācies redzēt, naids, nerunājot par meliem, teju neiztrūkstoši caurstrāvo Kremļa kanālu t.s. diskusiju raidījumus, kur Žirinovskis spriedelē, kādas teritorijas vajadzētu sagrābt un kuras galvaspilsētas bombardēt. Šos kanālus, apgalvo mūsu amatpersonas, jāturpina cieši uzraudzīt jeb monitorēt. Ciniski izsakoties, veiksmi darbā, bet varbūt tomēr veltīsim lielākas pūles, lai rastu juridiskus, ekonomiskus un politiskus līdzekļus efektīvai pretdarbībai?

LA.lv