Sakņu spēks 0
…Tas krēslainais maija vakars Jāņa Selgas mājās Alsviķu gravās palicis atmiņā uz visu mūžu. Kaut pagājuši gadi četrdesmit. Pa celiņu zem balti ziedošām ābelēm saimnieks mūs veda uz darbnīcu. Būdams meliorators, Selga bija ķēries pie krāsām un otas, un viņa gleznas nāca pretī ar tumšām velēnām, kam pāri slīdēja košs saules stars.
Dzīvas un pārlaicīgas kā zeme un pati daba. Laimīgs katrs, kam izdevies redzēt Selgas audeklus. Un tas nebija viss – viņš mūs veda uz Solveigas namiņu pašā stāvās kraujas malā, tā esot pārdomu vieta. Tur patiesi gribējās klusēt…Toreiz nodomāju: kāds liktenis sagaida šo pasakaino vietu, kad saimnieka vairs nebūs?
Kad rakstīju grāmatu “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā” (2010), nezināju, ka Jāņa Selgas meita Solveiga ar dzīvesbiedru Jāni Poli iekārtojuši vecā saimnieka piemiņas darbnīcu “Senpils” (š. g. 18. janvārī Strautiņu kultūras namā nosvinēta J. Selgas simtgade – red.). Satiku viņus Ķīpsalas izstādē. Bija liels prieks, ka Poļu ģimene uztur savu mantoto privāto muzeju. Viņi ir to 30 privāto muzeju un kolekciju īpašnieku vidū, ko atradu pēc minētās grāmatas izdošanas. Kultūrmantojuma kopšanas saknes nav iznīcināmas. Kā ļoti trāpīgi teic Skrāģu kroga Operas muzeja īpašnieks, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs režisors Guntis Gailītis – privātie muzeji aug skaitā un pilnveidojas it kā par spīti valstiska atbalsta trūkumam. “Šie muzeji vienlaikus veic svarīgas funkcijas – veicina tūrismu, gādā par vides sakārtotību, izglītošanu, mākslas izpratni, ietekmē sabiedrisko darbību un kalpo pašvaldību reprezentācijai,” uzsver režisors. Te nav ko piebilst.
Varbūt visprecīzāk to atgādinājusi nodibinājuma “Smiltenes muzeja fonds” privātkolekcijas īpašniece daktere Ilze Krūmala: “Cilvēki jūt, ka ir spiediens, lai nomāktu tautas garīgā mantojuma vērtību, un viņos rodas pretspiediens – saglabāt un uzturēt no senčiem mantoto, celt to godā.”
Atceros: kad pirms gadiem piecpadsmit mēģināju atrast privāto krātuvju saimniekus, tādu bija ne vairāk par divpadsmit. Protams, saimnieki tās arī nesauca par kolekcijām vai muzejiem. Bet šī vērtību krāšanas tieksme bijusi tik spēcīga, ka izlauzusi ceļu gluži kā pazemes straumes izplūst virszemē. Tagad zinām, ka Latvijā ir vairāk nekā divi simti privāto muzeju un kolekciju, tā ir nozīmīga parādība Latvijas kultūrvidē. Nav jābūt vēsturniekam, lai zinātu, cik briesmīgi postīta Latvija un latviešu ģimenes ilgajos okupācijas gados. Izvesto dzīvokļi un lauku mājas tika izlaupītas. Laukos tukšajās ēkās ievācās no lielvalsts ievestais “darbaspēks”, kas visbiežāk negādāja malku, bet nokurināja buržuju mēbeles. Vēl prātā palicis, kā klusinātās balsīs, lai bērni nedzirdētu, skolotāji par kaut ko mīklaini un slepšus runāja. Krietni vēlāk mamma pastāstīja: pūlējušies nobēdzināt iznīcībai paredzētās grāmatas, aizliegto rakstnieku darbus un mākslas foliantus. Vai katra ģimene piedzīvojusi, kā rīkojas postītājs…
Arvien mazāk paliek cilvēku, kas savām acīm redzējuši plaukstošo pirmskara Latviju, kad vairākums ģimeņu ienākumus prata izlietot saprātīgi – savu īpašumu attīstībai, bērnu izglītībai, garīgās pasaules kopšanai. Ja mēs nebūtu zaudējuši savu valsti, visticamāk, Latvijas tautsaimniecība, kas radīja augstu sadzīves kultūru un mākslas vērtības, tagadējā Eiropas Savienībā būtu līdzvērtīga Francijai un Anglijai…
Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināta, ka katrs, kas tagad pūlas saglābt mazumiņu, kas vēl atlicis, lietas un liecības, ko laimējas atrast, dara svētu darbu. Viņiem nav jāatgādina, kas ir latvieša pašcieņa un gods – viņi to māca mums katram.
Šķiet pats par sevi saprotams, ka valsts kultūras dzīves vadītājiem par to vajadzētu būt gandarītiem. Tomēr vaina tikai viena – privāto krājumu īpašnieki, visu līdzšinējo darbu paveikuši saviem spēkiem, netiek atzīti par atbalsta vērtiem. “Kultūrzīmes” turpinās skaidrot, ko šajā lietā iespējams mainīt. Esam uzrunājuši Kultūras ministrijas speciālistus, Latvijas Muzeju biedrību, sabiedrībā godātas personas un vairāku privāto muzeju īpašniekus, kuriem ir savs viedoklis, kā panākt atbalstu.
