×
Mobilā versija
-10.8°C
Evelīna, Mētra, Aurēlija
Pirmdiena, 26. februāris, 2018
2. decembris, 2017
Drukāt

Vidzeme–Smoļenska–Kurzeme. Santi izseko dzimtas saknēm līdz 18. gadsimtam

Foto un datorgrafika: Arturs Nīmanis, foto no Santu dzimtas arhīvaFoto un datorgrafika: Arturs Nīmanis, foto no Santu dzimtas arhīva

“Lai nestāsta, ka latviešu dzimtām nav zaru Krievijā – no katras saimes vismaz viens ir devies meklēt laimi svešumā!” saka Maiga Priedīte un Varis Sants, kuplās Santu dzimtas pārstāvji, kad tiekamies “Kāroņos”, viņu dzimtas ligzdā. Varis un viņa dēls Mārtiņš Latvijā jau vairākus gadus pazīstami kā slavenie Aizputes vīndari.

“Kāroņi” ir pusotru gadsimtu veca, prāva, ar kaļķakmens javu apmesta akmeņu māja Talsu novadā, kur robežojas Abavas un Virbu pagasti. Nosaukumam sakars, visticamāk, ar netālo Kārones upīti vai senām lībiešu apmetnēm. Ozolkokā griezts māju nosaukums, biezas sienas, platas palodzes ar istabaugiem, goda istabā pie krāsns – zāļu slotiņas. Laiks apstājies.

“Dzeriet tēju, ēdiet raušus!” mudina Maiga. Šī ir viņas māsas meitas māja. Santu dzimta “Kāroņos” (un Kurzemē) ienākusi salīdzinoši nesen – pēc Otrā pasaules kara, atgriežoties Dzimtenē no Krievijas. Pati dzimta ir sena – apzinātas deviņas paaudzes, un radu raksti (sīkā datordrukā) aizņem 2 x 11 A4 lapas – tas nav galdauts, bet tepiķis!

Maiga un Varis ir māsīca un brālēns (tēvi ir brāļi). Abi kaislīgi dzimtas vēstures pētnieki, portāla “Geni” virtozauri un slepeno knifu zinātāji.

Saknes Vidzemē

Lai šodienas Santi un Priedīši kļūtu par kurzemniekiem, dzimtai bija jāaizsākas un vairākās paaudzēs jānobriest Vidzemē, pēc tam jāiziet trīs elles loki Krievijā. Gan Vara un Maigas vectēva Voldemāra senči (vecāki Reinis un Karlīne Samti), gan vecmāmiņas Albertīnes priekšteči Krogzemji un Vāvuļi – visi cēlušies no Vidzemes. Dzimtas ģeogrāfija – no Mazsalacas līdz Vestienai, Tolkas muižai, Sausnējai, no Alojas līdz Madonai.

Kādi tik uzvārdi no 18. gadsimta sākuma līdz mūsdienām nav satecējuši kopā – Veides, Ceikas, Vāvuļi, Krogzemji (tie paši, kam vienā zarā dzejnieks Auseklis!), Zēniņi, Samti, Priedīši, Elbreti.

Senčos bijuši gan saimnieki un vaļinieki, gan muižas ļaudis, skolotāji, zemnieki un amatnieki. Varis noteic – kārtīgi lauku cilvēki, nevis kaut kādi baltrocīši, diedelnieki vai plānā galdiņa urbēji. Kā jau kuplās saimēs – gan bērni miruši maziņi, gan pieaugušie dēli ņemti rekrūšos. Iespējams, tāpēc cara tētiņa aicinājums kolonizēt neapstrādātos, auglīgos Krievzemes plašumus radis tik daudz dzirdīgu ausu – lepnie vidzemnieki alka paši būt sev saimnieki un apstrādāt savu zemi.

Uz Krievijas ārēm!

Nopietnāks pavērsiens Santu dzimtas vēsturē notika 1888. gadā, kad Reinis Samts (tolaik – Samte; Vara un Maigas vecvectēvs) ar pusbrāli Andreju Prauliņu un citiem novadniekiem – zemes kārotājiem aizceļoja uz Smoļenskas apgabalu. Ģimeņu vecajie ar zirgiem braukuši izlūkos, tad sekojuši pārējie – ar lopiem, iedzīvi un bērniem. Daži pat veduši līdzi nojaukto ēku baļķus.

Latviskais Reinis Samts (Samte), cariskās Krievijas skrīveru rakstībā nokristīts par “Roman Zamt, vijehal v Smoļenskij guberņ”, pamazām pārtop par Zant. Krievijā viņš apprecas ar Karlīni (Karļinu Andrejevnu), un Krievijā viņiem piedzimst četri dēli – Aleksandrs, Jānis, Alfrēds un Voldemārs.

“Bija laiks, kad uz Krieviju izceļojušos latviešu kolonistus nievīgi saukāja par laimes meklētājiem vai nabaga radiniekiem, taču tā nebija – 19. gs. 80. – 90. gadu izceļotāji, kas tur iepirka zemes, uzcēla mājas un ierīkoja saimniecības, dzīvoja pārticīgi! Mūsu dzimtā joprojām dzīva leģenda par senču mājā norakto zeltu, jāsagaida tik pensija un jābrauc lūkot!” Maiga smejas, bet Varis nopietni piebilst, ka tajos gados uz Krieviju devušies nevis švakākie, bet uzņēmīgākie un sparīgākie zemnieki, kuriem viss izdevies. “Vienas puses ļaudis turējās kopā, cits citu atbalstīja, arī precējās ar novadniekiem.”

Smoļenskas pusē, ap 20 verstu no pilsētas, bijusi prāva latviešu kolonija – 11 sētas (daudz Vāvuļu, daži Krogzemji un Liepiņi); nodarbojušies ar piena lopkopību, piena produktus un sviesta kublus vezumiem vien fīrējuši uz Smoļenskas tirgu, dzīvojuši, cepures kuldami. Santi mituši Petrozalužjē, pie lielās šosejas, pusceļā starp Minsku un Maskavu.

Par spīti revolūcijai un pilsoņu karam, dzīve pamazām sakārtojusies. Kolonijas auga lielākas un pieņēmās spēkā, latvieši organizēja kultūras biedrības, izdeva savas avīzes, spēlēja teātri, ballējās. Ļaudis strādāja, pelnīja, būvējās, precējās, dibināja kuplas ģimenes.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+