Viedokļi
Komentāri

Ilmārs Stūriška: Kāzuss ar “Daugavas” stadiona jumtu 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Virs Latvijas gluži vai sastingusi anticiklona zona, un cilvēki jau nogaidījušies pēc kādas lietus lāses. Futbola līdzjutēji var būt pateicīgi, jo rīt izlasei spēle pret Igauniju. Pirmā atjaunotajā Daugavas stadionā, kas kļuvis daudz plašāks, modernāks, un Latvijas Futbola federācijas (LFF) vadība apmierināti smaida, saucot projektu par medusmaizi. Vairs nebūs jāspēlē novecojušajā un problēmu māktajā “Skonto” stadionā, kura īpašnieki turklāt par īri plēsa divas ādas (40 tūkstošus), bet valstij piederošajā bāzē varēs tikt par gandrīz desmit reizes mazāku summu.

Jā, maize patiesi izcepta svaiga un smaržīga, bet medu gan nevar sagaršot, drīzāk jūtama darva. Jo tribīnēm, kas izpletušās divreiz lielākas (no 5600 līdz 10 400 skatītāju vietām), nav jumta. 2018. gadā un Latvijas klimatiskajos ap-stākļos! Skaidrs, ka tuvākā spēle sājā nedēļas nogalē būs viena no retajām, kad par laika apstākļiem varēs neuztraukties un spēli baudīt patīkamās noskaņās, bet citkārt daba tā nelutinās un nez vai daudzi tuvāk rudens pusei gribēs nākt uz stadionu lietū, vējā.

Nacionālā stadiona trūkums bija viens no Latvijas kauna traipiem. LFF pirms pāris gadiem pat sāka strādāt pie neprātīga plāna par sava stadiona celšanu, taču tālāk par projekta izstrādē pazaudētu miljonu netika. Pērn, kad “Skonto” stadionā tika noskrūvēti krēsli un demontēts apgaismojums, nokļuvām uz kritiskas robežas, pat izskanot domai, ka valsts izlasei mājas mači būs jāaizvada ārpus valsts robežām.

Daugavas stadiona tribīnei jumta nebija arī iepriekš, un par to akūtu nepieciešamību neviens nebija aizmirsis, bet iemesls tradicionāls – naudas trūkums. Atjaunošana notiek ar Eiropas Savienības finansējumu, kas mūsu vēlmi par jumtu nesadzirdēja. Varbūt nākotnē paši sakrāsim. Tikmēr varam sevi mierināt, ka arī Krievijā, kas šovasar gaidāmā Pasaules kausa organizēšanai futbolā tērēs ap 12 miljardiem ASV dolāru, neiztiek bez kāzusiem – Jekaterinburgas stadionam gala tribīne daļēji nav apjumta un projekts kopumā izskatās pagalam jocīgs. Tiesa, tās mūžs pēc definīcijas plānots īss.

Toties kopējā “Daugavas” bāzes projekta vīzija skaista, pēc nākamo kārtu pabeigšanas tas būs īsts sporta kvartāls, kurā reizēm, kā šovasar, priecāsies arī dejotāji un kultūras mīļi. Tad tiks dzēsts vēl viens negods, par ko, piemēram, igauņi mūs droši vien apsmej – Rīgā joprojām nav mūsdienīgas vieglatlētikas halles un ziemā gan mazi, gan lieli sportisti salst vecajā Sporta manēžā Maskavas forštatē. Šur tur reģionos ir uzslietas manēžas, kaut ne vienmēr atbilstoši starptautiskajiem standartiem, bet vismaz siltumā. Galvaspilsētā sporta karaliene atstāta pabērna lomā.

Turpretim atsevišķos novados rātskungi par vēriena trūkumu nesūdzas. Piltenē (mazāk par tūkstoš iedzīvotājiem) vidusskolas stadiona pārbūvei tika atvēlēti ap 1,2 miljoniem eiro. Tikpat noskaitīja arī Baldones amatvīri, kur gan iedzīvotāju vairāk – virs diviem tūkstošiem. Šādu piemēru netrūkst. Atbildīgajām institūcijām vajadzētu izvērtēt, cik šādi ieguldījumi ir lietderīgi.

Galvenais, lai izbūvētās bāzes nestāvētu tukšas un iedzīvotāji varētu aktīvi pavadīt laiku, bet ne vienmēr to var izdarīt pat gribot. Piemēram, Rīgas 71. vidusskolas stadionā Iļģuciemā šopavasar uzlikts jauns mākslīgā zāliena futbola laukums, bet jau iepriekš apkārtnes iedzīvotāji te nebija gaidīti, jo teritorija slēgta pēc sešiem vakarā, brīvdienās – visu dienu. Žēl, sakārtota vieta, kur sportiski cilvēki un ģimenes ar bērniem labprāt izkustētos. Nekādu alternatīvu tuvākajā apkārtnē nav.

LA.lv