Viedokļi
Komentāri

Dace Terzena: Sējiet Tēvzemes mīlestību! 16


Brīvības piemineklis.
Brīvības piemineklis.
Foto – LETA

Novembris Latvijā ir dvēseliski nospriegots laiks. Daba kā ar smalku roku izzīmēta grafika, kurā katra līnija slēpj milzīgu enerģiju.

Īsas dienas, daudz fiziskas tumsas, kura piestrāvota un caurstrāvota ar cilvēku domām, atmiņām un sajūtām par saviem tuviniekiem, ģimeni, dzimtu, tautu un valsti. Tā vien šķiet, ka novembris mums dots arī tāpēc, lai atrastu mirkli sarunai ar sevi – cik stipra un patiesa ir mana Tēvzemes mīlestība? Cik stingras turu Latvijas saknes sevī? Un kā saviem bērniem un bērnubērniem mācēšu nodot tālāk šīs mīlestības strāvojumu?

Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā “Mājas Viesim” uzsver – dzimtenes mīlestību ar rungu iedzīt nevar.

Jā, arī manuprāt, tā ir ģimenes, dzimtas, cilvēka bērnības un jaunības pieredzes teritorija, kurā dzimst šī mīlestība.

Kopš agras jaunības mani mazliet savādi gan valdzinājis, gan biedējis kāds gleznotāja Antona Megņa 1979. gadā radīts akvarelis. Savulaik tam bija vieta manu vecāku viesistabā, tagad, kad mamma un tētis mūžībā, tas turpina dzīvi manās mājās. Akvarelī redzama klasiska latviešu lauku sēta – pieticīga dzīvojamā ēka, šķūnis, tumši smags ceļš, kas aizvijas līdz lievenim. Bet viss tādās ārprātīgās, intensīvās, latviešiem šķietami neraksturīgās krāsās. Nekāda Purvīša, augstu virs jumta kores smagos vālos traucas dzeltensarkanbrūnvioleti mākoņi, aiz mājas stūra vīd tādi kā sarkani kāvi. Tai bildē lūkojoties, vienmēr atceros tēva stāstu, kā visa ģimene Otrā pasaules kara laikā bēgusi no degošās Jelgavas un no “Briģu” mājām skatījusies uz baisi kvēlojošo pilsētas bojāeju pamalē.

Ar savu pieauguša cilvēka skatu, izlasītā, uzzinātā un saprastā pieredzi akvarelī redzu visdažādākās variācijas. Latviešu mājas, no kurām aizveda. Kurās atgriezās. Kurās padomju laikos iemitināja vienaldzīgus un nevīžīgus garāmgājējus. Kuras padomju progresa vārdā nolaida un nopostīja. Kuras pēc neatkarības atjaunošanas cītīgi atjaunoja. Un kuras tagad, jau cita progresa vārdā, bieži kļūst par retu un saudzējamu salu Latvijas ainavā.

Bet galvenais ir tas, ka akvarelis ar mani runā ļoti dziļā un piesātinātā manas tautas likteņu valodā, kura sākotnēji ir apgūta ģimenē. Bez īpašiem priekšlasījumiem par patriotismu un dzimtenes mīlestību. Ar bērna vērīgumu tverot visu, ko tēvs un māte, un vecaistēvs, un vecāmāte, un tantes, un onkuļi stāstījuši.

Ir lieliski, ka tagad, brīvā Latvijā, bērni skolā un citviet publiskajā telpā uzzina patiesību, kā tapa mūsu valsts, cik sarežģīti bijuši tautas likteņi. Bet runājiet, runājiet par to ģimenē! Izstāstiet savu ģimenes stāstu līdz galam! Un sējiet neiznīdējamu Tēvzemes mīlestības sēklu!

LA.lv