Pasaulē
Vēsture

Somi nosargāja savu brīvību2


Ziemas kara laikā somu karavīri pārvietojās ne tikai ar slēpēm, bet arī velosipēdiem.
Ziemas kara laikā somu karavīri pārvietojās ne tikai ar slēpēm, bet arī velosipēdiem.
Foto: Mary Evans Picture Library

1939. gada novembra pēdējā dienā sākās tā dēvētais Ziemas karš, kad uz Somijas un Padomju Savienības robežas iedārdējās lielgabali. Atšķirībā no Baltijas valstīm, kas pakļāvās agresoram, Somija vienatnē stājās pretim padomju impērijai un izturēja. Somi varonīgi pretojās 105 dienas, līdz piespieda Staļinu noslēgt pamieru. Tas bija panākums, kas stiprina somu pašapziņu arī pēc 80 gadiem.

 

Ziemas karš sākās, kad 1939. gada sarunās Somija nepiekrita pakļauties Padomju Savienības prasībām.

Lai pastiprinātu Ļeņingradas (tagadējās Sanktpēterburgas) aizsardzību, PSRS vēlējās iegūt teritoriju Somijas dienvidaustrumos, salas Somu jūras līcī un divas ostas. Pretim tā piedāvāja lielākas teritorijas Karēlijā.

Kad sarunas pārtrūka, Sarkanās armijas artilērija ķērās pie provokācijas. Tā apšaudīja savu teritoriju Karēlijas zemes šaurumā un paziņoja, ka to darījuši somi no Mainilas ciema. Sākās karš. Sarkanarmija vairākās vietās pārgāja robežu, un tās gaisa spēki bombardēja Somijas pilsētas. Bumbvedēji pacēlās no padomju karabāzēm, kas jau atradās Baltijas valstu teritorijā. Pēc Maskavas domām, tas bija nevis karš, bet gan “robežkonflikts”.

Somijas armija karavīru skaita ziņā bija apmēram tikpat spēcīga, cik visu trīs Baltijas valstu armijas kopā. Somija spēja mobilizēt ap 340 000 vīru, viņu vidū bija arī mans tēvs. Visiem nepietika ne armijas ziemas ekipējuma, ne arī ieroču. Pret krievu tankiem cīnījās ar degpudelēm jeb “Molotova kokteiļiem”.

Pēc kara sākuma Tautu Savienība (ANO priekštece) pieņēma lēmumu par PSRS izslēgšanu no savām rindām. Latvija un pārējās Baltijas valstis gan atturējās paust savu nostāju un šajā sēdē vispār nepiedalījās. Somija velti lūdza ārvalstu palīdzību. Ziemeļsomijā gan ieradās neliels skaits brīvprātīgo no Zviedrijas. Vācija, kas pēc Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas bija savienībā ar Maskavu, nekādā veidā nepalīdzēja Somijai.

 

Marionešu valdība

Somi lika lietā tā dēvēto aplenkšanas taktiku: slēpotāju vienības ielenca atsevišķas Sarkanās armijas daļas, kas pārvietojās pa ceļu – tajās bija daudz ukraiņu, kas pārsvarā neprata slēpot, – un tās iznīcināja.
Foto: Mary Evans Picture Library

Latvijas oficiālā vara, kuras tuvošanās centienus 30. gados somi bija atraidījuši, neizrādīja savas simpātijas Somijai, taču latviešu tauta juta līdzi somu cīņai.

Latvijā organizēja līdzekļu vākšanu un bija jaunieši, kas vēlējās doties karot uz Somiju kā brīvprātīgie.

Pazīstamākais no viņiem bija “Pērkonkrusta” šefs Gustavs Celmiņš, kurš virsleitnanta pakāpē cīnījās tā sauktajā somu ārzemju leģiona sastāvā. Man stāstīts, ka daudzās Latvijas vietās sievietes adījušas zeķes un cimdus somu karavīriem. Latvija pārdeva Somijai labību, organizēti arī privāti labības sūtījumi.

Latvijas radioizlūkošanas dienests slepus palīdzēja somiem ar informāciju, kas palīdzēja cīņā pret padomju armiju. Latvijas izlūkdienests jau pirms kara 1939. gada rudenī bija brīdinājis, ka krievi koncentrējuši lielus spēkus Somijas robežas tuvumā, taču somi neticēja, ka varētu sākties karš.

Latvijas politiķu un diplomātu runās izskanēja arī tāds kā klusināts ļauns prieks; viņi skaidroja, ka Latvija ar savu “gudro ārpolitiku” izvairījusies no kara, bet mazā Somija (iedzīvotāju skaits toreiz bija 3,6 miljoni) savā spītībā nonākusi kara stāvoklī ar varenu pretinieku.

Padomju Savienība pārtrauca visus kontaktus ar Somijas valdību un Karēlijas zemes šaurumā Terijoki nodibināja somu komunistu marionešu valdību – “tautas valdību un tautas armiju” (pēc kara Terijoki pilsēta nonāca PSRS kontrolē, mūsdienās tā ar nosaukumu Zeļenogorska atrodas Krievijas teritorijā). Marionešu valdību vadīja Oto Ville Kūsinens, pazīstamais somu komunists, kurš 1918. gadā bija pārbēdzis uz Padomju Savienību.

Sarkanās armijas plāns bija ātri sašķelt Somijas teritoriju divās daļās, lai pēc tam kopā ar “Kūsinena valdību” uzsāktu uzvaras gājienu Helsinku virzienā.

Jau 1939. gada decembrī PSRS iekšlietu komisārs Lavrentijs Berija izdeva pavēli iztukšot nometnes, piemēram, Smoļenskas, Mordvijas, Vologdas un Karagandas apgabalā, lai būtu, kur izvietot somu karagūstekņus. Notika sagatavošanās darbi, lai uz nometnēm varētu transportēt tūkstošiem somu virsnieku un aizsargu. Taču somi izvairījās no traģiskā likteņa, kāds vēlāk piemeklēja Polijas armijas virsniekus Katiņā.

Somijas armija sīksti pretojās iebrucējiem. Somi lika lietā tā dēvēto aplenkšanas taktiku: slēpotāju vienības ielenca atsevišķas Sarkanās armijas daļas, kas pārvietojās pa ceļu – tajās bija daudz ukraiņu, kas pārsvarā neprata slēpot, – un tās iznīcināja.

 

Somi zaudēja daudz, krievi vēl vairāk

Franču karikatūra par Somijas varonīgo cīņu pret “krievu lāča” uzbrukumu.
Foto: Mary Evans Picture Library

Padomju vadonis Staļins bija nikns, ka Ziemas karš ievelkas un Sarkanās armijas zaudējumi ir tik lieli.

Viņš palielināja agresoru skaitu līdz miljonam vīru un pavēlēja attīstīt armiju, īpaši tās spēju cīnīties ziemā.

Staļins sāka baidīties, ka rietumvalstis ar Lielbritāniju un Franciju priekšgalā varētu iesaistīties karā Somijas pusē. 1940. gada sākumā tās tiešām jau gatavojās karam un, starp citu, mobilizēja arī iepriekšējā gadā Latvijā internētos poļu karavīrus. Viens no rietumvalstu mērķiem bija pārņemt rūdas atradnes Zviedrijas ziemeļos, lai tās neiegūtu Vācija.

Palīgspēki jau kāpa kuģos Francijas krastā, kad Staļins piekrita domai par miera sarunām ar Somijas oficiālo valdību. Ziemas kara mieru noslēdza 1940. gada 13. martā. Somijā karogus nolaida pusmastā, jo miera līguma rezultātā somi zaudēja lielu daļu valsts teritorijas, ieskaitot Somijas otro lielāko pilsētu Viborgu. Hanko pussala kļuva par PSRS kara flotes bāzi. Savas mājas bija spiesti pamest vairāk nekā 400 000 somu, 12% no valsts iedzīvotājiem.

Somijas armija karā zaudēja vairāk nekā 20 000 karavīru, gāja bojā arī gandrīz 1000 civiliedzīvotāju.

Taču padomju armijas zaudējumi bija daudz lielāki, tiek lēsts, ka Ziemas karā krituši vai pazuduši bez vēsts 130 000 līdz 180 000 padomju karavīru.

Tieši padomju armijas neveiksmes Ziemas karā bija viens no iemesliem, kāpēc vācieši 1941. gada vasarā uzdrošinājās sākt karagājienu uz austrumiem. Hitlers un vācu ģenerāļi uzskatīja, ka Sarkanās armijas stāvoklis ir ļoti slikts un to varētu ātri pieveikt; vācieši šajā uzbrukumā gribēja iesaistīt arī somu varonīgo armiju.

Pēc miera līguma noslēgšanas 1940. gada pavasarī sākās nemierīgs pagaidu miers. Tā laikā somi ar bažām sekoja notikumiem Baltijas valstīs. Tagad bija pienākusi viņu kārta atzīt, ka Somija, neraugoties uz lieliem zaudējumiem, tomēr izvēlējusies pareizo ceļu.

 

Turpinājuma karš

Mākslinieks attēlojis, kā somu karavīri maskēšanās tērpos spridzina Ļeņingradas–Murmanskas dzelzceļa līniju.
Foto: Mary Evans Picture Library

Latviešiem galvenokārt ir zināms tikai Ziemas karš, bet retais dzirdējis, ka 1941. gada vasarā sākās tā dēvētais Turpinājuma karš, kad somi kopā ar vāciešiem iebruka Padomju Savienībā, lai atgūtu zaudētās teritorijas – un varbūt pat ko vairāk. Sākumā uzbrukums ritēja veiksmīgi.

Somi saņēma desmitiem tūkstošu padomju karagūstekņu – to vidū bija arī diezgan daudz latviešu, tādēļ viņiem nodibināja savu gūstekņu nometni.

Otrā pasaules kara laikā nacistiskā Vācija neokupēja Somiju un arī nenoteica tās politiku. Piemēram, somi neizdeva Vācijai ebrejus (izņemot astoņus ebreju bēgļus, viņu vidū bija arī viens no Latvijas). Pat tika pieredzēts, ka somu frontē ebreji kopā ar vāciešiem cīnījās pret krieviem.

Otrā pasaules kara beigās noritēja vēl viens karš – Lapzemes karš starp Somiju un Vāciju, jo 1944. gada rudenī pēc pamiera noslēgšanas ar PSRS somi apņēmās padzīt Vācijas karaspēku no savas teritorijas. Ziemas, Turpinājuma un Lapzemes karš kopumā prasīja vairāk nekā 90 000 somu dzīvību. Protams, bija daudz arī ievainoto un kara invalīdu. Turklāt nācās citās Somijas malās izvietot 420 000 civiliedzīvotāju, kas bija evakuēti no Karēlijas. Karš prasīja bargu maksu, bet Somija nepadevās un Somiju nevienā brīdī neokupēja. Londona un Helsinki bija vienīgās Eiropas galvaspilsētas, kuru valstis piedalījās Otrajā pasaules karā, bet kas netika okupētas.

Pamieru ar Padomju Savienību noslēdza 1944. gada septembrī, un Sabiedroto kontroles komisija Somijā darbojās līdz 1947. gadam, kad noslēdza Parīzes miera līgumu. Somija zaudēja vēl daļu savas teritorijas – šoreiz valsts ziemeļos. Padomju kara flotes vajadzībām nācās izīrēt Porkalas bāzi netālu no Helsinkiem. Somijas armijai, kara flotei un gaisa spēkiem noteica dažādus ierobežojumus. Lai arī Somija zaudēja ievērojamu daļu no saviem rūpniecības uzņēmumiem, kas palika Karēlijā un nonāca PSRS kontrolē, somiem līdz pat 1952. gadam bija jāmaksā Padomju Savienībai bargas kara kontribūcijas.

1948. gadā starp Somiju un Padomju Savienību tika noslēgts draudzības, sadarbības un savstarpējās palīdzības līgums, kurā bija paredzēts, ka uzbrukuma gadījumā Somijai ir pienākums cīnīties vienai pašai, bet “pēc vajadzības kopā ar Padomju Savienību”, ja Vācija vai tās sabiedrotie iebruktu Somijā vai caur tās teritoriju Padomju Savienībā.

 

Jeļcina atvainošanās

90. gados, kad Padomju Savienība jau bija sabrukusi, Krievijas prezidents Boriss Jeļcins vizītes laikā Somijā atvainojās somiem par Ziemas karu un Padomju Savienības uzbrukumu.

Taču tagad Krievijā atkal izplatās viedoklis, ka Ziemas karu uzsāka Somijas puse. Dzirdētas arī citas apšaubāmas leģendas. Piemēram, pirms pieciem gadiem 9. maijā biju Kijevā. Pie uzvaras pieminekļa ne pārāk vecs vīrietis ar ordeņiem greznotām krūtīm uzstājās kā Ziemas kara veterāns un bija sapulcinājis par sevi sajūsminātus jauniešus, kuriem aizrautīgi stāstīja par Ziemas karu.

Viņš teica, ka Somijas maršals Mannerheims bijis viltīgs, bet Staļins bijis vēl viltīgāks.

Viņš žēlojās, ka manīgās somu “dzeguzes” (kukuški) sakāpušas augstos kokos un no turienes šāvušas uz krieviem. Skaidrs, ka nostāsti par “dzeguzēm” ir pasakas, ar kuru palīdzību krievi centās izskaidrot savu vājo veiksmi Ziemas karā, jo karavīrs, kurš uzrāpies koka galotnē, karadarbības laikā tiktu nošauts pirmais.

Somija pēc kara veica ievērojamu politiskā virziena maiņu. Jaunajā ārpolitiskajā līnijā, ko noteica prezidenti Pāsikivi un Kekonens, tika uzsvērta sadarbība ar lielo kaimiņvalsti.

Somiem nebija lielas izvēles, jo Padomju Savienība nebūtu pieļāvusi, ka pie tās rietumu robežas atrodas naidīgi noskaņota valsts.

Neraugoties uz oficiālo draudzību ar komunistisko Padomju Savienību, kultūras un tautsaimniecības jomā Somija vienmēr piederējusi Rietumiem un ziemeļvalstīm. Somijā valdīja demokrātija, tās ekonomiskā sistēma saglabājās kapitālistiska.

Kaut arī Somija tika iekļauta Padomju Savienības drošības zonā, tā nebija daļa no tā dēvētā austrumu bloka. Somija palika politiski un militāri neitrāla, kaut arī par to reizēm bija grūti pārliecināt gan Austrumus, gan Rietumus.

ASV ar simpātijām izturējās pret Somiju, ne tikai “Ziemas kara brīnuma” dēļ, taču faktiski aukstā kara laikā Somija atkal bija palikusi viena pati. Ja somi nonāktu konfliktsituācijā ar Padomju Savienību, Rietumi nesolīja palīdzēt. Tomēr pa kluso Rietumi atbalstīja somus, organizējot tirdzniecības, kultūras, zinātnes un studentu apmaiņu, piešķirot aizdevumus, kā arī daloties ar izlūkošanā iegūto informāciju.

 

Nesmādē naudu no “vaņkām”

Pēc kara liela daļa Karēlijas nonāca Padomju Savienības rokās un vairāk nekā 400 000 somu bija spiesti doties bēgļu gaitās.
Foto: TopFoto

Somijas parlamentā pēc kara lielāko frakciju veidoja Komunistiskā partija ar saviem satelītiem, tomēr lielākā tautas daļa negatīvi izturējās pret Padomju Savienību. Noraugoties uz noslēgto mieru, Maskavas spiediens aukstā kara laikā nebūt nemazinājās.

Keijo Korhonens, kurš 70. gados bija Somijas ārlietu ministrs, man reiz teica, ka patiesībā turpinājās “ilgais Ziemas karš”, par ko tauta neko nezināja.

Padomju Savienība centās iejaukties Somijas iekšpolitikā, ierosināja kopīgus militāros manevrus un deva mājienus, ka varētu izvietot Somijas teritorijā savas raķešu bāzes, ja radīsies šaubas par somu spēju bloķēt Rietumu aviācijas un raķešu uzbrukumus.

Somija kļuva par svarīgu Padomju Savienības tirdzniecības partneri, un tas nāca par labu somiem, pie reizes attīstot rūpniecību. Tomēr somu valdība nevēlējās nonākt pārāk lielā atkarībā no tirdzniecības ar Austrumiem, to centās uzturēt 30% apmērā no visas ārējās tirdzniecības.

Mans tēvs, kara veterāns un papīrrūpniecības inženieris, nievājoši izteicās par “vaņkām”, bet krievu nauda gan firmai labi noderēja.

Mūsu nomaļajā “papīrrūpniecības ciemā” Somijas vidienē 1957. gadā viesojās pats Padomju Savienības vadonis Ņikita Hruščovs, jo lielā papīra un celulozes fabrika viņu uzaicināja un uzņēma pie sevis.

Otrā pasaules kara notikumi, it īpaši Ziemas karš, cilvēku prātos atstāja dziļas pēdas. Somijas politiķi un tauta saprata vienotības nozīmi un to, ka stingra griba palīdz tikt galā pat ar lielām grūtībām. Somijā joprojām bieži piemin “Ziemas kara garu”. Tas dzima kara laikā, kad Somijas darba devēju apvienība un arodbiedrības nolēma sadarboties, lai gan teorētiski tām būtu vajadzējis cīnīties vieni pret otru. Vērts pieminēt, ka Ziemas kara laikā uz fronti, lai aizstāvētu tēvzemi, devās visi kā viens, arī somu strādnieki un pat komunisti. Tā bija liela vilšanās Maskavai, jo padomju izlūkdienesti bija vēstījuši Staļinam, ka somu tauta gaida savus “atbrīvotājus”.

 

Labi nodrošināta armija

Apņēmība aizstāvēt savu valsti Somijā vienmēr bijusi ļoti liela. Gandrīz visi somu jaunekļi un arī daudzas meitenes dodas dienēt (Somijā ir obligātais dienests), daudzi piedalās arī atkārtotās apmācībās. Pat ekonomiskās grūtības somiem nav traucējušas apgādāt savu armiju. Somija nupat iegādājās jaunus karakuģus, tā gatavojas pirkt arī vairāk nekā 60 ļoti dārgas kara lidmašīnas. Sabiedrībā pret šiem izdevumiem nav jūtama īpaša pretestība, jo ikviens saprot, ka tas notiek Krievijas draudu dēļ.

Kas attiecas uz iespējamo līdzdalību NATO, Somijā tam nekad nav bijis liela atbalsta. Arī šajā gadījumā droši vien var runāt par “Ziemas kara mantojumu”.

Tā kā toreiz Somija palika viena, somi netic, ka citi gribētu vai spētu palīdzēt, ja Somijai atkal nāktos aizstāvēties pret agresoru.
Saistītie raksti

Tomēr ar NATO notiek tālejoša sadarbība. Tagad uzsāktas diskusijas, vai Somija militāri palīdzētu, ja Krievija iebruktu Baltijas valstīs. Eksperti brīdina, ka tādā gadījumā Somijai būtu gandrīz neiespējami palikt ārpus militārā konflikta.

Somija agrāk centās noskaidrot, kādas būtu iespējas atgūt karā zaudēto Karēlijas teritoriju, bet tagad visi saprot, ka atņemto zemi neizdosies atgūt nekad. Karēlija ir nolaista un iegrimusi pilnīgā nabadzībā, turklāt līdz ar teritoriju Somijai nāktos pieņemt arī simtiem tūkstošu krievvalodīgo iedzīvotāju. Un mēs nezinām, kā pret iespējamo Karēlijas atdošanu izturēsies nākotnes Krievijas valdnieki.

LA.lv