Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. jūlijs, 2012
Drukāt

Strādāt un dzīvot ar galvu

Foto - LETAFoto - LETA

Vajag domāt tikai pozitīvas domas, visur mēģināt saskatīt vienīgi labo, nevienam neko nepārmest, neatbildēt uz apvainojumiem, neiespaidoties no sliktām ziņām, izvairīties no nepatīkamiem jautājumiem un atmiņām. Šie padomi īstenībā noder tikai lellēm, manekeniem un mirušajiem. Dzīvie tā vai citādi vienmēr atbild uz kairinājumiem. Jautājums tikai – kā?


Ļaunumu nav iespējams novērst tikai ar novēršanos no tā. Ļaunums priecājas, kad mēs pagriežam galvu uz citu pusi. Piemērs: uz perona ālējas jauniešu bariņš, pieaugušie izliekas nedzirdam (viņi savas domas pateiks, aizgājuši mājās), drošā attālumā stāvēdama, ražena sieva kaut ko purpina par samaitāto jaunatni. Tad pie brašuļiem pieiet kāda meitene, kaut ko klusu pasaka, un viņi… apklust. Tādās reizēs, protams, gribas sabļaut, tātad – darīt to pašu, ko dara tie, kas mūs kaitina. Bet ar naidu nav iespējams panākt mieru. Tāpat kā ar meliem – patiesību.

Ir tiešām jāpriecājas par savas valsts panākumiem, ja tādi ir, taču, kad tik uzkrītoši bieži jādzird – esam tikuši laukā no krīzes, valsts ir paveikusi varoņdarbu un pasaule mūs apbrīno –, man gribas pajautāt: “Vai jūs paši tam ticat?”

 

Var jau būt, ka pasaule mūs arī apbrīno, tomēr mūsu varoņdarbu atkārtot vis negrasās, jo savā patērēšanas skrējienā ir tikpat neapturama kā Pamplonas ielās izlaistie vērši. Nekur nekas pasaulē (arī Latvijā) nesastop tik sīvu pretestību kā mēģinājumi ierobežot patērēšanu. Prātam neaptveramie parādu miljardi ir trakā skrējiena redzamā daļa.

 

Cilvēki no Latvijas brauc prom varbūt arī tāpēc, ka nenovēl saviem bērniem parādu jūgu. Viņi gan nepadomā, ka citur valstu parādi arī nav nekādi mazie. Un mēs patiešām visi sēžam vienā lielā un caurā laivā.

Jēdzienu “veiksmes stāsts” daudzi diemžēl saprot nevis kā iespēju dalīties ar citiem, bet gan iegūt kaut ko vairāk sev. Visbiežāk negodīgā ceļā. Krietnu un negodīgu cilvēku veiksmes stāsti nav liekami vienā plauktā. Otrie nav jālād, taču viņu darbi ir jāsauc vārdā. Meļiem patiesība jāsaka acīs, nevis aiz stūra. Valdībai godīgi jāatzīst situācijas nopietnība pasaulē un Latvijā un sabiedrība daudz pārliecinošāk jāaicina strādāt un dzīvot ar galvu. Tas šodien jau izskatās pēc varoņdarba un skan nepopulāri. Cilvēcei un mums ikvienam ir nevis jāturpina spiest gāzi grīdā, bet jāiedarbina bremzes, jo nākotnei citas alternatīvas vienkārši nebūs. Ir daudz vairāk jāceļ gaismā īstie veiksmes stāsti. Mums ir savas zelta rezerves – paaudžu sakrātais un visiem pieejamais kultūras mantojums, tautas izdzīvošanas pieredze un iespēja šodien katram justies tik neatkarīgam un brīvam, cik viņš tāds vēlas būt. Tas ir nenovērtējams kapitāls, ko nevar konvertēt nevienā valūtā, bet ticībā savai valstij gan.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+