Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. marts, 2015
Drukāt

Tā diena būs atmiņā līdz pēdējai elpai… Latvijā piemin 1949. gada deportāciju upurus (7)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kandavas novada muzejā ir istaba, kas stāsta par komunistiskā režīma represiju vēsturi: uz vienas sienas – gleznojums, kurā redzamas dzelzceļa sliedes un vagons, uz otras – virs sliežu ceļiem zīmītes ar 1941. un 1949. gadā no Kandavas deportēto novadnieku vārdiem, uzvārdiem un nometinājuma vietu nosaukumiem.

“Kad represētie ierodas muzejā, viņi sāk meklēt – kur tad es, kur mana dzimta,” stāsta muzeja direktore Sarma Anģēna. “Idejas un mākslinieciskā noformējuma autore ir Kandavas mākslas skolas pedagoģe tekstilmāksliniece Inga Brīniņa. Tālumā aizejošais vilciens ir viņas gleznojums uz sienas, tāpat viņai bija ideja – uz sliežu ceļu attēla pielipināt zīmītes, kur rakstīti deportēto vārdi, – ja nu kāda kļūda, tad viegli to noņemt un pielikt pie sienas citu, precizētu zīmīti.”

Turpat lasāms dzejolis – “Aizejošās paaudzes testaments”, kurā paustas sāpes par to, ka šai paaudzei 
reiz tika atņemta ziedošā 
tēvuzeme.

Pavisam no Kandavas puses uz Sibīriju tika aizvesti vairāk nekā astoņi simti cilvēku. Pašreiz Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) Kandavas nodaļā ir 78 cilvēki.

Kandavnieku piemiņas vietas

Šogad LPRA konferencē tās vadītājs Gunārs Resnais uzslavēja Kandavas muzeja un apvienības Kandavas nodaļas teicamo sadarbību vietējās vēstures izpētē un deportāciju upuru piemiņas saglabāšanā.

“Mums tā labā sadarbība izveidojusies tāpēc, ka ir brīnišķīgs apvienības Kandavas nodaļas vadītājs Pēteris Briedis,” teic Sarma Anģēna. “Viņš ir virzošais spēks, kuram ir dažādas idejas. Mēs tās palīdzam īstenot gan ar morālu atbalstu, gan arī – materiālu, ko saņemam no novada domes vai kultūras pārvaldes. Ideju īstenošanai naudu ziedojuši arī līdzcilvēki un partijas.”

Savulaik, kad vēl pastāvēja Tukuma rajons, bijusi doma paplašināt piemiņas vietu turienes stacijā, bet gadu nekas neesot noticis. Tad kandavnieki izlēmuši – veidosim savu piemiņas istabu, jo represēto atmiņu un arī bilžu krājums jau bijis liels. Ar 2000. gadu muzejs pārņēmis no kultūras nama darbiniecēm pienākumu rīkot piemiņas brīžus. Kandavā ir divi represēto piemiņas akmeņi – viens centrā pie mākslas skolas, otrs – pie Kandavas stacijas, no kurienes sākās sāpju ceļš uz Sibīriju. Tradicionāli tā arvien ir pirmā vieta, kur represētie noliek ziedus, bet pēcpusdienā pulcējas muzejā kopā pasēdēt un parunāt.

Centra piemiņas akmens atjaunošanas un vietas labiekārtošanas projektam izdevies piesaistīt arī ES naudu, un Pēteris Briedis ar gandarījumu atceras, ka pērn 1. oktobrī, kad projekts pabeigts, svinīgā sarīkojumā piedalījušies daudzi cilvēki, toskait bērni un jaunieši. “Toreiz ļoti emocionāls brīdis bija, kad skolēni lasīja mūsu izraudzītos represēto atmiņu fragmentus,” atceras S. Anģēna.

Pirms piemiņas pasākumiem Pēteris uzrunā skolu direktorus personīgi, aicinot piedalīties, un tad daudzi skolēni arī ierodas godināt deportēto piemiņu.

“Man bija iecere, ka skolēniem vienu vēstures stundu gadā varētu rīkot muzejā,” stāsta Pēteris.

Sarma Anģēna piemetina: “Tad, kad tikko izveidojām muzejpedagoģisko programmu “Represijas Kandavas novadā 1941. – 1949. gads”, muzejs vēl bija kā neatkarīga juridiska persona, tāpēc man bija jāpiedalās plānošanas sanāksmēs novada domē. Tad es skolu direktoriem iedevu šo programmu, un aicinājums uz muzeju bija sadzirdēts.” Diemžēl pēdējā laikā skolu atsaucība mazinājusies.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Tā ir paaudze, kura smagi strādāja savai valstij, savai labklājībai, kurai bija darba tikums un darba rūdījums. Bet atnāca laupītāji iznīcinaja so paaudzi, visu izlaupīja un iemacīja masveida zagšanu, krāpšanu, līdz pašu valsts sabruka. Visa cieņa un gods šai paaudzei, no kuras jauniesiem jamācas ka kalpot savai valstij un celt savu labklājību.

  2. A.Balts 26. marts, 2015 00:47 – Deportācijās cietusī: Bija spēks pārdzīvot, jābūt spēkam atcerēties

    Jā, pareizs virsraksts. Bija jums spēks izturēt, bijāt izgājuši visu to komunistu radīto elli, bet…4.maija to pašu komunistu kliķe jūs viegli un bez pūlēm salauza… Pie tam bez aukstuma, bez bada un bez represijām – tik ļoti viegli, ka pat neticās! Ja vien skaidri nezinātu, ka tieši jūs, visi represētie, kuriem neko vairs nevarētu padarīt šie valdošie salašņas amatos, esat vislielākie noklusētāji, vispazemīgākie visu melu un stulbību uzklausītāji visās jūsu sanākšanās, svētku reizēs no treknajiem un paēdušajiem varasvīriem – liekuļiem.
    Nekad ne protesta vārdiņa par nožēlojamo iztikas minimumu, klusējāt par dubultajām – idiotiskajām pensijām krievijas penžiem uz visu latviešu pensionāru rēķina, ne vārda par 9.maija okupantu dzīrēm, nemaz nerunājot par likumīgu prasību pēc okupantu dekolonizācijas. Arī 16.martā jūsējie izliekas par beigtiem. Un nav tam nekāda attaisnojuma, jo nekas jums par to nedraudētu un politiskie kampēji un mankurti valdībā nemaz neiedrīkstētos jums ko pārmest! Esmu runājis ar jums publiski un arī individuāli, un sapulcē valdīja pilnīgs klusums atbildes vietā. Vienīgi jūsu vadonis G.Resnais bija spiests man piekrist, to jāatzīst. Arī privātās sarunās to vien dzirdēju – taisnība jau jums ir, bet…nu ko ta mēs, mēs jau esam noguruši, mums nav vairs spēka, lai jau citi, lai jau tie jaunie nu cīnās utt.
    Es teicu: nevajag jūsu cīņu, savā vārdā pasakiet savas domas, pasakiet man, es atstāstīšu ar vārdiem, uzvārdiem – kā apsūdzību, kāliecību, pasakiet radio “Merkuram” – to liels tautas daudzums dzirdēs un to mēs pasniegsim medijos, internetā, varēsim pamatoti protestēt, apsūdzēt .Bet tā arī neviens nesadūšojās: anonīmi – jā, publiski – nekā… čušš!

  3. Latvieši paši palīdzēja stādīt izsūtāmo sarakstus un par to ieguva nopelnus tagad notiek tāda pat piespiedu izsūtīšana tikai ar to starpību ka tiek likvidētas rūpnīcas,skolas slimnīcas un transports lai nevar strādāt un dzīvot Latvijā un ja ģimenes negrib mirt badā ir jādodas uz citu zemi meklēt darbu un maizi bet tie kas to dara par to saņem labi attalgotas ,siltas vietas Briselē un arī uz vietas Latvijā,
    Čekas maisus nevēlās vērt valā jo lūk tur jau visi tie kurus uzskata par eliti ir iekšā ka parasti ziņotaji,ziņu pienesēji,pat ir līdz kurioziem pat viens otris prezis bijušais kurš aicinajis mūs pastalās bet būt brīvam,kas no ta ir iznācis esam pliki nabagi un ar cilpu kakla un dzīvojam tikai no svešām regulām uz vietas neko vairs nelemj,tieši ka kadreiz kad svētā Roma izdeva bullas par vietvalžu iecelšanu .
    Ka man apnicis šie bezmurgurkaulinieki jo tie darīs visu lai tikai pašiem nebūtu jāstrādā bet varētu tikai sēdēt pie lielā katla ar karoti un pasmelt un tikai ēst par visu pārējo izmirstoso Latviju un latviesu tiesu,
    Tā pat nenotika PSRS okupācijas laikos tad vismaz latvieši lēni vairojās bet neizmira kā tagad.

  4. Jāņonkols no laukiem Atbildēt

    Nākošā dienā skolotāja mums, mājās palikušiem bērniem, teica, ka aizvestie tāpat iešot tur skolā. Aizvesti tādēļ, ka pie mums cilvēku daudz, bet tur neesot. Tāpēc toreiz bija viņu apzīmējums kā pārvietotie. Nu gluži kā mēbeles istabā.

  5. Šāda Kandavas novada muzeja darbinieku un citu entuziastu darbība ir apsveicama un godājama. Bet, kas šajā virzienā valstiski tiek darīts??? Tikai tas, ko nedarīt galīgi nav iespējams, ja grib tēlot to “padomju varas krišanu” Latvijā. Represijas pret latviešiem atceras tikai tā starp citu šai piemiņas dienai atnākot. Turpretim kremļa propogandai Latvijā gan ir dota zaļā gaisma. Un daudziem šīs propogandas iespaidā jau sāk likties, ka tie padomju laiki ir bijuši itin labi, ka komunistu režīms ir visai taisnīgs un idejas pareizas. Vajag tik doties atpakaļ Krievijas apkampienos.

  6. Šo un līdzīgus atmiņu stāstus būtu obligāti jādara zināmi jaunajām paaudzēm. Arī tiem, kas joprojām pārliecināti, ka izsūtīšana bija sods par izdar]tiem noziegumiem (paldies Dievam, to skaits gan ir samazinājies)

Draugiem Facebook Twitter Google+