Latvijā
Sabiedrība

Trīs nedēļas mežā: Zemessardze sagatavo jaunus karavīrus 16


Izturīgs, zinātkārs un izpalīdzīgs – tāds, pēc 56. bataljona kaujinieka Kārļa Levinska domām, ir īsts zemessargs.
Izturīgs, zinātkārs un izpalīdzīgs – tāds, pēc 56. bataljona kaujinieka Kārļa Levinska domām, ir īsts zemessargs.
Foto – Atis Klimovičs

Trīs nedēļas mežā, ierindā ar ieroci rokās, visas dienas garumā redzot slaidos egļu un priežu augumus, no vienas apmācību vietas ejot uz nākamo – un tā no paša rīta agruma ar skrējienu divus kilometrus garajā meža ceļā līdz vakara jundai pulksten deviņos. Veselīgā vide un spēcinošais ēdiens sagādā pietiekami daudz enerģijas un tā neļauj pazust azartam, kas nepieciešams Zemessardzes militārās pamatapmācības kursa apgūšanai. Uz trim nedēļām taisnā līnijā no Daugavpils vien nedaudzu kilometru attālumā esošā Zemessardzes 34. Daugavpils artilērijas bataljona mācību bāze “Meža Mackeviči” kļuvusi par 172 jauno zemessargu mājvietu. Viņi pārstāv visus Zemessardzes 3. brigādes septiņus bataljonus. Liela daļa zvērestu devuši jau pērnruden, ir pabijuši vairākās divas dienas garās apmācībās savos bataljonos, šāvuši ar izsniegto ieroci – triecienšauteni AK-4, bet citi devuši solījumu Latvijai pavisam nesen – pat tikai nedēļu pirms ierašanās “mežā”. Iemaņas un fiziskais rūdījums, pat pavirši skatoties, ir visai atšķirīgs, tādēļ ne vienam vien kaprālim raisa nopietnu jautājumu – vai visi šurp atbraukušie izturēs līdz nometnes noslēgumam ar svinīgo parādi un iegūs sertifikātu par pamatapmācības kursa pabeigšanu.

 

Uzmundrinājums nometnes atklāšanā

Plīvo Latvijas un NATO karogi. 172 jaunajos zemessargos nopietni noraugās visu septiņu bataljonu komandieri, kā arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, kas pats nesen kļuvis par ierindas zemessargu, pievienojoties Studentu bataljonam. “Prieks, ka esat pieņēmuši lēmumu kļūt par zemessargiem. Tas nav vienkāršs lēmums, it īpaši mūsu dienās, kad daudzi izvēlas sēdēšanu pie datoriem un anonīmu komentēšanu internetā. Un ne uz ko citu kā vien savas valsts kritizēšanu nav spējīgi. Bet jūs esat izvēlējušies pilnīgi kaut ko citu – pateikuši, ka esat gatavi valsts aizsardzības misijai,” teica valsts sekretārs.

Tobrīd Zemessardzes komandiera pienākumu izpildītājs pulkvežleitnants Ervīns Kopeika arī netaupīja labus vārdus jaunajiem karavīriem: “Izdarīt šādu izvēli jūsu 18 – 19 gadu vecumā – tas ir drosmīgs lēmums. Turklāt Latvijas valstij ārkārtīgi vajadzīgs solis. Latvijas valsts un tās cilvēki to novērtēs. Atcerieties, ka ierakumā jūs esat kopā ar biedru, ka jūs aizstāvat viens otru, bet lielās līnijās – aizstāvat visu valsti.”

3. brigādes komandieris pulkvežleitnants Māris Simsons uzsvēra, ka savas brigādes karavīros nometnes atklāšanas ceremonijā sajutis spēku: “Tas ir mūsu spēks, par kuru neko nav sapratusi mūsu kaimiņzeme. Tā vēlas iegalvot, ka latvieši nespēj pārvaldīt savu valsti, ka esam kalpu tauta. Taču mēs zinām, kādi karotāji bijuši latvieši, kas pierādīts abos pagājušā gadsimta lielajos karos. Un mums jāstrādā tā, lai būtu viņu padarītā cienīgi. Kad esam kā viena dūre, esam īsts spēks!”

 

Piecas minūtes un visi ir ierindā

“Piecas minūtes tualetei un smēķēšanai” – tas ir rīkojums, ko trīs nedēļu laikā nākas dzirdēt visas dienas garumā. Mācību stundas seko viena otrai, un bez stingras disciplīnas diezin vai būtu iespējams ievērot katrai dienai saplānoto grafiku. Tas ir spraigs, tomēr nav nomācošs, jo teorētiskās nodarbības izkārtotas pamīšus ar tādām, kas prasa fizisku noturību, piemēram, ierindas mācība. Saule cepina, un ik pa laikam kāds no instruktoriem atgādina, cik svarīgi regulāri dzert ūdeni. Kad ierindas solis gana slīpēts 45 minūšu garumā, atkal brīvās piecas minūtes, un 56. Jēkabpils kājnieku bataljona vada divdesmit pieci zemessargi dodas uz pirmās palīdzības sniegšanas apmācību. Viens no viņiem, Kārlis Levinskis (19 gadi), šovasar pabeidzis Jēkabpils ģimnāziju un rudenī sāks studēt bioloģiju Daugavpils Universitātē. Smaidīgs un allaž gatavs kādam no biedriem palīdzēt gan ar padomu, gan praktisku rīcību. Zemessardzē iestājies pagājušā gada novembrī, devis zvērestu Lāčplēša dienā. “Lēmumu par iestāšanos Zemessardzē noteica mans patriotisms un mīlestība pret savu valsti, kā arī vēlēšanās uzsākt dzīvē kaut ko jaunu, nebijušu, kas man, iespējams, liks izkāpt no ikdienišķās komforta zonas,” saka Kārlis. Nometnes trešajā dienā savas izjūtas viņš emocionāli izteica šādi: “Tāda mēroga nometnē esmu pirmo reizi. Tā ir grandioza, labi apstākļi, ļoti draudzīga komanda, daudz interesantu personību, un visu laiku gaisā virmo laba atmosfēra.”

Galerijas nosaukums

 

Sarašana ar triecienšauteni

Jau no pirmās dienas pēc rīta skrējiena ar 4,5 kilogramu smago kājnieka ieroci AK-4 nākas saprast – no tā “Meža Mackevičos” nevarēs šķirties nevienu brīdi. Pat guļot tas atradīsies gandrīz vai blakus – karavīra aprīkojuma un apģērba skapītī. Katram jau kopš pirmās dienas, kaut naktī pieceltam, jāzina tā numurs no galvas. Par to pārliecināmies jau drīzumā, kad kaprāļa balss pamodina visu nodaļu un liek nosaukt ieroča numuru. Dienā, kā uz mācībām, tā arī uz kārtējo maltīti ar katliņu ejot, ierocis uzkārts pār muguru. Laiks iet, un pie tā visi pamazām pierod, lai gan reizēm kādam arī gadās “iekrist” un jau pēc vakara jundas, kaut kur skrienot, tas aizmirstas teltī. Dažas reizes nometnes laikā jaunajiem zemessargiem par šo kļūmi jāsamaksā ar nelielām neērtībām – visiem jānoņem ierocim siksna un jāpārvietojas bez tās.

Kad beidzies teorētiskais ieroča apmācības kurss, sākas šaušana ar kaujas munīciju. Tā ilgst desmit dienas, un daudzi to uzskata par labāko dienas daļu. Vienu reizi tas ir ārkārtīgi iespaidīgi, un tā ir nakts šaušana. Jau kopš pusdienlaika visi septiņi vadi uzcēluši sev guļvietas līdzās šautuvei. Taisnās rindās nostiepti gandrīz 170 pončo. No šīs vietas, pamodināti viens pēc otra, visi vadi naktī dodas uz vingrinājumu. Gaisā uzvijas raķetes, kuru degšanas laikā jāpaspēj izšaut visa aptvere. Ik pa brīdim pretī melnajam tumšajam siluetam aizskrien sarkanās trasējošās lodes.

 

“Karš” mežā

Pāris dienas pirms pamatkursa noslēguma visi vadi pilnā ekipējumā ar ieročiem, ķiverēs, mugursomām, kurās atrodas rezerves formas tērps, pretlietus jaka un citas īpaši nepieciešamas lietas, atstāj nometni. Ne visiem ir vienādi liela izturība, un tādos brīžos palīdz pārējie. Šajā nometnē kopš pirmās dienas ielāgots, ka tos, kuriem ir grūtāk, nepamet, gluži pretēji – viņiem palīdz, un jau pēc neilga laika šie cilvēki ir pārsteigti par savu varēšanu. Pie savas nākamās nometnes vietas visi tiek samērā drīz.

Lielākā daļa dienas paiet dažādās nodarbībās: apgūstot pārvietošanos nodaļas sastāvā – ievērojot klusumu, savā starpā sazinoties ar zīmju palīdzību, ātri reaģējot uz pretinieka parādīšanos. Tas gan ir tikai iedomāts ienaidnieks, uz kura klātbūtni norāda instruktora izsauciens: “Kontakts no labās!”, “Kontakts no kreisās!” Tā pienāk vakars, var atpūsties. Esam brīdināti par iespējamiem pārsteigumiem, taču nakts paiet bez “viesiem”. Guļam zem saviem pončo un ik pēc trim stundām nomainām biedrus posteņos.

No rīta mežā te no vienas puses, te otras atskan šāvieni. Skaidrs, tur citiem vadiem “kontakts”, šaujot ar salūtmunīciju. Šaušana, savu biedru piesegšana, vienlaikus pārvietojoties, sākumā nesokas tik raiti, kā gribētos, tomēr dienas beigu pusē instruktori atzīmē, ka jaunie zemessargi bijuši visai labi skolnieki. Nākamā nakts atnes dažus pārsteigumus. Par to parūpējies viens otrs nomaskējies instruktors, kas gandrīz nemanīts piezadzies vienības pozīcijām.

 

Kursu pabeidz 162

Ierindā 162 zemessargi, kas sekmīgi pabeiguši pamatapmācības kursu. Skan pavēle: “Soļos marš!” Un izdodas – vairs nejūk solis, vads pēc vada braši soļo garām saviem komandieriem. Brigādes komandieris pulkvežleitnants M. Simsons apbalvo labākos un pateicas visiem par izturību un centību. Lepni tiek nodziedāta Latvijas himna, pirms kuras kapelāns, majors Raimonds Krasinskis uzteic zemessargus, ka ziedojuši Latvijai savu spēku un enerģiju, apgūstot karavīra prasmes.

 

LA.lv