Praktiski
Manas tiesības

Uzskatu, ka 1996. gada pensiju reforma bija netaisnīga. Saruna ar tiesībsargu Juri Jansonu 16


Juris Jansons
Juris Jansons
Foto – Evija Trifanova/LETA

Tiesībsargs ir Saeimas ievēlēta amatpersona, kuras galvenie uzdevumi ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstīgi labas pārvaldības principam. Uz sarunu aicinājām galveno tiesību sargu valstī Juri Jansonu.

Tiesībsargs savā darbībā ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam. Nevienai personai, valsts vai pašvaldību institūcijai nav tiesību ietekmēt šo amatpersonu tās funkciju un uzdevumu pildīšanā. Vai tiešām jūs neviens nevar ietekmēt, arī politiķi ne?

Sākumā, kad mani ievēlēja šajā amatā, reizēm šķita, ka kādam to gribētos gan, bet, jūtot, ka neesmu ietekmējams, politiķi likuši mani mierā. Es nesadarbojos ne ar vienu no politiskajiem spēkiem, vienkārši daru savu darbu. Tātad tiešā veidā mani neviens ietekmēt nevar.

Bet jūs – viņus?

Es varu strādāt parlamenta komisijās, nākt ar saviem priekšlikumiem un mēģināt pārliecināt politiķus par tiesībsarga argumentu pamatotību. Kad tuvojas vēlēšanu laiks, politiķi kļūst aizvien pielaidīgāki un ieklausās.

Latvijas Republikas Satversme ir svarīgākais tiesību dokuments valstī, kur ierakstītas cilvēku pamattiesības. Kā tās izdodas aizstāvēt?

Mūsu Satversme ir unikāla. Tur ierakstīts viss, kas tagad paredzēts starptautiskos cilvēktiesību dokumentos. Astotā ir cilvēka pamattiesību nodaļa. Bieži vien pat nevajadzētu nekādas sarežģītas juridiskas konstrukcijas vai argumentus, lai pārliecinātu amatpersonas kaut ko darīt vai mainīt. Pietiktu vien atgādināt, kas ierakstīts Satversmē.

Tiesībsarga galvenais uzdevums ir būt tādam kā sabiedrības sargsunim. Tostarp tiesībsargs ir institūcija, kas cenšas balansēt starp valsts varu (gan likumdevējvaru, gan izpildvaru) un sabiedrības interesēm. Tas nereti ir emocionāli ļoti smags darbs, jo mums jau ir tikai rekomendējoša rakstura pienākumi. Pēdējā laikā, piemēram, lielu uzmanību prasa sociālās un ekonomiskās cilvēktiesības.

Nabadzība un sociālā atstumtība Latvijā spiež cilvēkus pie zemes. Statistikas dati valstī šajā ziņā ir traģiski. Ļoti labs atalgojums (vairāk par 2000 eiro mēnesī) ir 1–5% iedzīvotāju, taču apmēram 30% dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Izcilas pārmaiņas negaida pensionārus – kāda nu katram pensija ir noteikta, tā jādzīvo, kaut uzskatu, ka 1996. gada pensiju reforma bija netaisnīga – tā vissāpīgāk iegrieza cilvēkiem, kuri lielākoties bija strādājuši okupācijas laikā. Nav pieļaujami, ka cilvēki godprātīgi strādājuši 30 vai 40 gadu, piemēram, skolotāji, inženieri un citu profesiju pārstāvji, bet, aizejot pensijā, neko vairs nevar atļauties.

Ja neviens cits, varbūt tiesībsargs var palīdzēt?

Mēs vienmēr sākumā aicinām izmantot iekšējos resursus. Ja, piemēram, cilvēks nav mierā ar kādas pašvaldības darbību, tad vispirms viņam jākontaktējas ar šo pašvaldību un visas problēmas uz vietas jāizrunā. Ja tas neizdodas, var meklēt taisnību pie citām atbildīgajām institūcijām, arī Tiesībsarga birojā. Tad vērtēsim, kā tālāk rīkoties. Mums paliek iespēja cilvēku interesēs vērsties tiesā, arī Satversmes tiesā, taču vienmēr mēdzu atgādināt, ka tiesāšanās ir galējs līdzeklis.

Ja gribam kaut ko mainīt, tad aicinu neklusēt un rīkoties, piemēram, piedalīties vēlēšanās, nevis sēdēt mājās un pēc tam teikt, ka nekas jau nemainās, ka atkal tos pašus, kas tikai par sevi, nevis tautu domā, esam ievēlējuši. Ar tādu pasīvi nihilistisku attieksmi tad četrus nākamos gadus nav ko žēloties. Jums šķiet, ka nav tādu politiķu, kuriem varam uzticēties? Tad jāiet pašiem un jāstrādā, lai būtu citādi.

Valsts ilgtspēja iespējama vienīgi tad, ja mums būs izglītoti, veselīgi, sociāli nodrošināti, inteliģenti, kulturāli cilvēki, kuriem ir savs viedoklis un kuri nebaidās to paust. Tas vispirms iespējams, ja bērni ir priecīgi un laimīgi, ja viņiem pieejams bērnudārzs, skola, ārpusklases nodarbības, interešu izglītība. Tie nav izdevumi, bet gan investīcija – ne tikai konkrētajā bērnā, bet valstī un tās nākotnē.

Pēdējā laikā daudz diskutējam par dažādiem bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem. Tostarp jūs esat publiski izteicies, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija vispār būtu jālikvidē. Kāpēc gan, ja problēmu netrūkst?

Inspekcija tika nodibināta, lai izpildītu to, kas ierakstīts Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Šai institūcijai tātad jāpilda viss, kas saistīts ar bērnu vislabākajām interesēm – lai viņi varētu augt un normāli attīstīties. Ja šodien Latvijā nebūtu neviena bērnunama un tajā neatrastos neviens bērns, varētu teikt, ka inspekcija savu ir paveikusi. Pat Satversmē ir ierakstīts, ka valsts rūpējas par bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības. Vai mēs par šiem bērniem rūpējamies, iespundējot viņus kādā bērnunamā, apzinoties, ka gan pasaules uztvere, gan vērtību sistēma tad būs kardināli mainījusies? Bērnu tiesības visu šo laiku, kamēr es te strādāju, ir viena no mana darba prioritātēm.

Kā vērtējat reformas medicīnā? Arī lasītāji ir satraukušies, ka šajā jomā mūs turpmāk piemeklēs traģiski atšķirīgas attieksmes pārkāpumi un ka pakalpojumi vairs nebūs pieejami trūcīgiem ļaudīm.

2016. gada janvārī veicām pētījumu par valsts veselības aprūpes sistēmu un secinājām, ka tā neatbilst nedz vietējiem, nedz starptautiskiem cilvēktiesību standartiem un principiem. Sistēma ir grūti pieejama, izveidotas kaut kādas kvotas… Parādiet man kaut vienu likumu, kur ir ierakstītas kvotas, – nav! It kā esot kaut kādi valdības noteikumi, kur netieši to varot saprast. Bet tad jau iznāk, ka valdība iejaucas mūsu konstitucionālajās pamatvērtībās, kur ierakstīts, ka valsts garantē veselības aprūpes minimumu. Turklāt atsevišķas iedzīvotāju kategorijas valstij vēl īpašāk jāaizsargā, piemēram, personas ar invaliditāti.

Šis veselības aprūpes finansēšanas likums, kas parlamentā pieņemts, ir absolūts brāķis, jo nenodrošinās cilvēkiem pieejamu, efektīvu, kvalitatīvu veselības aprūpi.

Bet tas finansējuma deķītis jau vienmēr izrādās par īsu…

Te mēs atkal nonākam pie jautājuma: kāpēc valstij ir svarīgi, lai cilvēki būtu veseli? Ja veselības aprūpes grozs daudziem nebūs pieejams, diezgan droši varam prognozēt, kas notiks tālāk: ielaistas slimības, invaliditāte, nāve. Nepiekrītu, ka jābūt diviem aprūpes groziem, ka daži tomēr var saņemt vairāk, bet citi mazāk.

Vidēji Eiropā medicīnai atvēl 5–6% no iekšzemes kopprodukta, bet mēs nevaram vienoties par 4% 2020. gadā. Tātad likums nesasniedz savu mērķi jau ar tā pieņemšanas un spēkā stāšanās brīdi. Eksistē arī kaut kādas karstas, neauglīgas debates par to, vai mediķiem vajag paaugstināt algas. Ja medmāsa par pamatlikmi saņem 450 eiro un ārsts – 650 eiro, bet daži politiķi vēl var atļauties pateikt, ka nevar celt mediķu algas, ir grūti to saprast un komentēt.

Kā rīkojaties, ja ar brīdināšanu vien nepietiek? Vai ar lietu un procesu saukšanu īstajos vārdos pietiek?

Visvienkāršākais ir konstatēt, vai kāda likuma vai cita normatīva norma neatbilst cilvēktiesību principam, piemēram, tiesības uz taisnīgu atalgojumu, minimālās algas noteikšana bez nopietna ekonomiska pamatojuma, garantētā minimālā ienākuma noteikšana. Taču tā ir tikai visiem labi redzamā daļa, bet aiz kadra paliek vēl daudzi citi jautājumi, kas jāceļ gaismā un jārisina.

Pat Ministru prezidents nebija mani pareizi izpratis un kādā intervijā teica, ka es it kā atbalstu slaistus. Jā, minimālais ienākums, protams, skar arī slaistus, bet kopumā to saņem ap 28 000 iedzīvotāju Latvijā. Diez vai visi būs pieskaitāmi sliņķiem un diedelniekiem. Mēs dzīvojam XXI gadsimtā, esam Eiropas Savienības dalībvalsts un… runājam par kaut kādu garantēto minimumu! Ja paskatāmies, cik cilvēku Latvijā gada laikā piedzimst, cik nomirst, cik pārceļas dzīvot uz kādu citu valsti, tad jāsecina – mēs šo valsti diemžēl varam arī zaudēt.

Ja vecākiem cilvēkiem daudzi pamattiesību jautājumi šķiet pašsaprotami, jauniem cilvēkiem tie nereti ir kā Morzes ābece. Kā mūsdienu bērniem, piemēram, iemācīt, ka cilvēkam ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi?

Tiesības vienmēr saistītas ar pienākumiem. Pamatu pamatus, kas mums jāzina, apgūstam ģimenē. Ja vecāki ar savām atvasēm runā un paši rāda piemēru, ja arī skolā šiem jautājumiem velta pienācīgu uzmanību, bērni to saprot un pieņem. Taču jāprot visu izskaidrot saprotamā, viņiem pieņemamā valodā. Nav viegli, taču tas ir vecāku un pedagogu darbs.

Kopumā, par jaunatni runājot, varu teikt, ka mēs tomēr esam laba, perspektīva sabiedrība – jaunieši ir gudri, domājoši, inovatīvi. Galvenais ir viņos to visu neiznīdēt.

UZZIŅA

• Tiesībsarga birojs atrodas Baznīcas ielā 25 Rīgā, e-pasts: tiesibsargs@tiesibsargs.lv. Klientu pieņemšana – katru darbdienu no plkst. 10 līdz 16. Uz konsultāciju jāpierakstās iepriekš, zvanot pa tālruni 67686768 (konsultācijas ir bezmaksas).

• Tiesībsarga Jura Jansona pilnvaru termiņš beidzas 2021. gada 16. martā.

LA.lv