Vai Napoleona karš bija mūsu karš? 0
“Napoleona kari Latvijas latviešu un krievu apziņā rada šķelšanos, jo abām etniskajām grupām rodas jautājums – vai tas bija mūsu karš?” pēc konferences “Napoleona karu laikmets Baltijā: idejas karš un sabiedrība”, kas 17.augustā norisinājās Rīgā, atzina Krievijas vēsturniece Jevgeņija Nazarova.
Vēsturniece stāsta, ka latvieši vairāk pret Napoleona kariem attiecas kā pret svešiem, bet krievi – vairāk kā pret savējiem, taču kopumā uz šo karu būtu jālūkojas kā uz Eiropas mēroga notikumu. “Latgalē ir cita izpratne, jo tur cilvēki cīnījās ar grāfa Vitgenšteina korpusu un iedzīvotāju noskaņojums bija cits. Tas saistāms arī ar to, ka kopš 17. gadsimta Latgalē bija vecticībnieki un vairāk krievu nācijas pārstāvju,” skaidroja vēsturniece. Viņa uzsvēra, ka arī latvieši tika iesaukti Krievijas impērijas armijā. J. Nazarova uzskata, ka, pieminot Napoleona karus, Rīgā vajadzētu atjaunot Uzvaras kolonnu. “Neapšaubāmi kolonna ir politisku jautājumu apvīta, jo jums drīz tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Kāpēc gan neuzstādīt atpakaļ pieminekli, jo tas nesimbolizē okupāciju, bet faktu – cilvēkiem jāzina par Napoleona karu notikumiem,” sprieda vēsturniece. Viņa savā referātā iztirzāja Napoleona karu atainojumu dažādos tautas kalendāros un mācību grāmatās latviešu valodā. Referātā J. Nazarova uzsvēra, ka pēc 100 gadiem 20. gadsimta sākumā Napoleona kari latviešu apziņā bija aizmirsti, bet pagājušā gadsimta 20. gados bijuši mēģinājumi pierakstīt ziņas, kā latvieši savulaik cīnījušies ar Francijas armiju, un šīs liecības tika mēģināts pierakstīt no vecmāmiņu un vectēvu atmiņām.
Latvijas Universitātes (LU) profesors Gvido Straube savā referātā stāstīja par Baltijas apgaismotāju viedokli attiecībā uz Napoleonu. Viņš uzsvēra, ka Garlībs Merķelis bijis ļoti ass Napoleona kritiķis un kritiku vērsis arī pret tirgotājiem Vācijā, kas pārdevuši ieročus imperatoram, nedomājot par to, ka tā viņi rada kaitējumu Vācijas vienotībai. Ļoti bieži G. Merķelis vācu presē publicējis pretnapoleona garā rakstītus rakstus. Ienākot Napoleona spēkiem Berlīnē, G. Merķelis bija spiests bēgt, jo saņēma anonīmus draudus, turklāt viņš nevarējis cerēt uz Prūsijas aizsardzību. Vēlāk Marķīzs Filipo Pauluči novērtējis G. Merķeļa darbību kā tādu, kas līdzvērtīga 20 000 cilvēku armijas spēkam. Tikmēr cita apgaismotāja, vācbaltu dzejniece Elīza Šarlote Konstance fon der Reke savās atmiņās arī bijusi noskaņota pret Napoleonu – viņa cildinājusi tautas drosmi un spēju “sagraut tirānu”.
Vēsturnieks Dariušs Navrots no Polijas uzstājās ar referātu par karadarbību uz Lietuvas un Kurzemes robežas 1812. gadā. Viņš skaidroja, ka Napoleona armija radījusi lielu kaitējumu lietuviešiem. Vietas, kur tā ienākusi, radījusi personiskās traģēdijas, kas nav ļāvušas viņus uztvert kā “atbrīvotājus”. Tomēr liela daļa lietuviešu uzņēmuši Napoleona armiju ar entuziasmu. Bijušas arī vienības, kas karojušas Napoleona armijas pusē. Žemaitijā lietuvieši iesaistījušies cīņās ar Krievijas armiju un plānojuši uzbrukumu Kurzemei, lai atbrīvotu to no Krievijas jūga. Poļu vēsturnieks uzsver, ka pretošanos Krievijas armijas spēkiem zināmā mērā spārnojusi Polijas brīvības cīnītāja Tadeuša Kostjuško 1794. gadā veiktā sacelšanās Polijā. Napoleona karu laikā lietuvieši cerējuši, ka Žemaitiju un Kurzemi varētu iekļaut Polijas karaļvalstī, kas atjaunotos, ja kara iznākums būtu par labu Napoleona armijai.
Konferences referātos tika aplūkoti arī tādi jautājumi kā Rīgas pilsētas attīstība pēc koka priekšpilsētu nodedzināšanas, Napoleona armijas karavīru priekšstati par lietuviešiem, Napoleona armijas tēls krievu folklorā, kā arī franču spiegošanas aktivitātes Krievijā. Vēsturnieki no Krievijas uzsvēra, ka 2012. gads Krievijā pasludināts par vēstures gadu un tur notikusi plaša Napoleona kariem veltīta konference.
Konferenci rīkoja LU sadarbībā ar Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūtu. Starp rīkotājiem bija arī starptautiskā asociācija “Amber Bridge”, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, “Amber Bridge Baktic fonds”, LU Latvijas vēstures institūts un LU Akadēmiskā bibliotēka.
