Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. decembris, 2014
Drukāt

Kristīne Jarinovska: Valsts pirmā grāmata (3)

Foto - ebay.comFoto - ebay.com

Šo rakstu sagatavot pamudināja dažu vēsturnieku, kā, piemēram, Antonija Zundas teiktais, ka “e-bay” pārdodamā Latvijas Valsts prezidentu zvērestu grāmata ir nevērtīga, kā arī citu speciālistu izteikumi, ka nav zināms, vai tādi dokumenti vispār izgatavoti.

Latvijas Valsts prezidentu svinīgo solījumu grāmatas pēc zvērestu došanas palika Saeimas arhīvā. Valsts galvas zvēresti pirms kara skanēja piecas reizes. Solījums bija dots līdz ar tā parakstīšanu. Noteikti zināms, ka jau 1925. gada novembra svinīgo solījumu – otro, ko deva Jānis Čakste – uz pergamenta papīra, grāmatas veidā iestrādātos vākos izgatavoja Sigismunds Vidbergs.

Valsts prezidentu rakstveida svinīgais solījums ir Satversmes 40. pantā paredzēts tiesisks institūts, tādēļ neapšaubāmi tas ir konstitucionāls juridisks dokuments. Kā liecina Satversmes sapulces dokumenti, 1921. gada 20. septembrī referents Jānis Purgalis uzsvēra, ka svinīgo solījumu dod nevis Saeimā, bet gan Saeimai kā tautas priekšstāvju sapulcei; lokatīvs šajā gadījumā ir tikai redakcionāla forma, nevis saturs. Pat 1920. gada 11. janvāra variantā, kad Satversmes 1. apakškomisijas sēdē bija nobalsots, ka Valsts prezidentu ievēlē tauta tieši, pēc Arveda Berga formulas, tomēr bija paredzēts, ka amatu valsts galva uzņemas, zvērot parlamentam. Likumsakarīgi, ka Saeimas arhīvam piekrītošais dokuments ir Latvijas Republikas kā sākotnējās publisko tiesību juridiskās personas īpašums. Šajā gadījumā sakrīt gan arhīvu provenances (izcelsmes) principa, gan konstitucionālo tiesību skatpunkti. Eksistējošas valsts konstitūcijā paredzēts juridisks dokuments nevar būt civiltiesiskas apgrozības objekts. To nevar ne pirkt, ne pārdot, ne citādi atsavināt vai apgrūtināt, jo valstij nekad nav piemitušas tiesības ar to rīkoties kā ar mantu. Proti, lai kā valdījumā vai turējumā arī atrastos Latvijas Valsts prezidentu svinīgais solījums, tas šobrīd atrodas Latvijas Republikas īpašumā. Un nekad nav bijis citādi. Šis dokuments nebija obligāti nepieciešams esošās Latvijas Republikas funkcionēšanai; kamēr mums nebija zināma tā atrašanās vieta, valstij nebija pienākuma izgatavot tā atvasinājumu vai dublikātu, tomēr, ja ir zināma šāda dokumenta atrašanās vieta vai esība kādas fiziskas personas faktiskā valdījumā, izpildvaras pienākums ir nogādāt Latvijas Republikas valdījumā, mūsu valsts jurisdikcijā dokumentu, kas prettiesiski atrodas ārpus valsts robežām un nelikumīgi atrodas privātpersonas valdījumā. Neiedziļinoties starptautisko publisko tiesību nianšu izklāstā, ja, piemēram, šāds dokuments atrodas ASV un mums ar tām ir diplomātiskās attiecības, tad šai valstij būtu jāsniedz tiesiskā palīdzība Latvijas Republikai tās dokumenta nogādāšanā likumīgajā jurisdikcijā. Pilnīgi ticams, ka kāds labestīgi šo dokumentu reiz ir izglābis, taču pilnīgi skaidrs arī, ka bija divdesmit pieci gadi laika atdot to likumīgam īpašniekam, ja vēlas rīkoties tiesiski.

Protams, ja Latvijas Republika būtu pārstājusi eksistēt 1940. gadā “darbaļaužu sociālistiskās revolūcijas rezultātā”, brīvprātīgi iekļāvusies PSRS un būtu 1990. gadā 4. maijā radīta “Otrā Republika”, tad pret šo dokumentu varētu attiekties kā pret “māksliniecisku atraktīvu”, kā norādījis bijušais politiķis Antonijs Zunda (“lsm.lv”, 2014. gada 19. decembris), vai “vēsturisko artefaktu”, līdzvērtīgu, teiksim, Hamurapi akmenim vai Justiniāna kodeksam. Par laimi – tā nav.

Klausoties plašsaziņas līdzekļus, rodas iespaids, ka nevienam Latvijā nav skaidrs, vai vispār šādi dokumenti ir bijuši. Varbūt tie ir vien izdomājums un jāveic ir sarežģīts zinātnisks pētījums, lai pārliecinātos, ka valsts prezidentu zvērestiem ir bijusi rakstveida forma? Pētījuma metodika varētu būt šāda – par paraugu ņemam 1922. gada 1. decembra Latvijas telegrāfa aģentūras LETA “Ilustrēto žurnālu” Nr. 13 un ceturtajā lappusē redzam vecajā ortogrāfijā darinātu vinjeti “Es zvēru, ka viss mans darbs…” ar Jāņa Čakstes parakstu. Ikviens to var salīdzināt ar citām publiski pieejamām Valsts pirmās grāmatas bildītēm.

Republikai nav kroņa un valsts ābola. Prestiža ziņā par Latvijas Republikas Valsts pirmo grāmatu svarīgāks ir vienīgi 1918. gada 18. novembra dokumenta oriģināls, Otrās pagaidu Satversmes oriģināls (1920. gada 27. maija Deklarācija par Latvijas valsti un 1920. gada 1. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi) un 1922. gada Satversmes oriģināls.

Manās spējās nav pārbaudīt, kurš ir solījumu grāmatas oriģināls un vai tas nav atdarinājums, taču nevajadzētu šaubīties, ka šāda regālija ir eksistējusi un pašlaik neatrodas Saeimā, kur tai bija vieta. Tās nav arī Latvijas Vēstures arhīvā. Tāpēc Ārlietu ministrijai būtu jāveic atbilstošas procedūras, lai Valsts pirmā grāmata atgrieztos savā vietā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Bērziņa kungs ar Freiberga kundzi, nav jau nabagi, varētu atvērt maku un izpirktu Mūsu Latvijas relikviju, pārsteidz Zundes kungs ar savu piektās kolonnas domāšanu par Latvijas mantojumu, kas apliecina pirmās republikas pastāvību.

  2. nedomāju, ka par to jaizdod valsts nauda. Īpasnieks var šo dokumentu uzdāvināt.

    • Neieleižoties diskusijā par valsts naudas izdošanu par minētajiem dokumentiem, rodas iespaids, ka neīstenotajā Rīgas koncerzāles projektā izmestie vairāk nekā 6 miljoni eiro un Latvijas paviljona Milānā projektā, kurš netiks būvēts ieguldītie 1.5 mijoni ir lietderīga mūsu naudas izšķeŗdēšana. Kas par to atbildēs?

Draugiem Facebook Twitter Google+