Mobilā versija
+17.1°C
Marija, Marika, Marina
Sestdiena, 22. jūlijs, 2017
5. jūlijs, 2017
Drukāt

Vegānu elle jeb kulinārie piedzīvojumi Kirgizstānā

Foto Juris LorencsFoto Juris Lorencs

Biškekas centrālais tirgus, ko varētu dēvēt par pilsētas vēderu

Kirgīzu virtuve ir neparasti garda, sātīga, spēcinoša un… droši vien arī ne pārāk veselīga. To varētu nosaukt par gaļas- miltu- piena diētu, kas dažam labam uztura speciālistam droši vien izsauktu paniku. Ne velti rietumu tūristiem domātajos ceļvežos Kirgizstānu dēvē par veģetāriešu šķīstītavu un vegānu elli…

Es pats domāju tā- var jau nemitīgi badoties un atteikties, bet kam tas viss vajadzīgs? Vismaz man Kirgīzijas ceļojums negaidīti pārvērtās par gastronomisku tūri, pilnu piedzīvojumiem, jauniem atklājumiem un Latvijā izmantojamām idejām.

Kur radušies kirgīzu ēšanas paradumi? Pat modernajos laikos katras tautas virtuve sakņojas cilvēku tradīcijās, dzīves veidā, kādu paaudžu paaudzēs piekopuši senči. Piemēram, esot Sibīrijā kļūst skaidrs, kāpēc krieviem tā garšo pelmeņi- tos te var uzglabāt vismaz trīs mēnešus gadā bez ledusskapja, jo ārā valda pamatīgs sals! Kirgīzi ir nomadi, tātad klejotāju tauta, daudzi vēl šodien dzīvo kalnu ganībās blakus saviem zirgu un aitu bariem. Bet svaigus dārzeņus un augļus līdzi daudz neaizvedīsi, tie ir pārāk smagi un ātri bojājas. Tāpēc kirgīzu virtuve balstās uz gaļu, kas vienmēr “staigā līdz”, pienu (arī “staigā līdz”) un pēc iespējas vieglākiem produktiem, kurus nav grūti pārvadāt- miltiem, rīsu, makaroniem, kaltētiem augļiem (lūk, kāpēc plovā ir rozīnes un aprikozes!). Kirgīzi iemācījušies “konservēt” pat ķēves pienu- no tā gatavo kaltēta siera bumbiņas, kaut ko līdzīgu mūsu knapsieriņiem. Šīs bumbiņas (parastā cena par vienu ir ap10 eirocenti) var nopirkt burtiski visur- sākot no tirgiem un avīžu kioskiem līdz lielveikalu plauktiem.

Tradicionālais Āzijas plovs te ir garšīgs, bet visai smags ēdiens, ko nevajadzētu baudīt vakariņās. Lieta tāda, ka kirgīzi un uzbeki tā pagatavošanai izmanto aitas astes taukus, tā saucamo “kurdjuku”, kas piešķir ēdienam īpašu garšu un aromātu. Starp citu, kurdjuks ir viena no lietām, kas Latvijā joprojām neesot nopērkams, vismaz veikalos nē.

Interesants ir lagmans- mājās gatavoti makaroni, pārlieti ar sautētu gaļu un dārzeņiem. Kaut kas līdzīgs mūsu gaļas pīrādziņiem ir uzbeku un kirgīzu samsas- palieli apaļas formas pīrāgi, pildīti ar mazos gabaliņos sagrieztu jēra, liellopa vai vistas gaļu un sīpoliem. Dažas samsas ir paprāvas dūres lielumā, maksā 50 somus (ap 70 eirocentus) un no tām pilnīgi pietiek kārtīgām pusdienām. Izrādās, samsās iepildīto gaļu iepriekš marinē 12 stundas, tāpēc tā kļūst mīksta pašā pīrāgu cepšanas procesā. Ieteikums Latvijas saimniecēm- kāpēc gan cepeškrāsnī kopā ar gaļas pīrādziņiem neiešaut arī dažas samsas? Precīzas samsu receptes taču var atrast internetā!

Mazliet citādi gatavo mantus- tvaicētus pelmeņus ar gaļas (kā gan citādi!) pildījumu. Mantos pildītā gaļa tiek sagatavota jau iepriekš (piemēram- izšmorēta), tātad pašu mantu gatavošanas procesā to tikai uzsilda. Sastopamas dažādas mantu variācijas, kurās gaļai pievieno sīpolus, zaļums vai smalki sagrieztus kartupeļus. Parasti mantus pārlej ar uz garšaugiem nostādinātu etiķi, jau retāk pasniedz ar skābo krējumu, kā pierasts Krievijā.

Man pašam Kirgizstānā vislabāk garšoja “šurpa”- jēra vai liellopa gaļas buljons, spēcinošs un reizē piemērots ēdiens vietējam klimatam- gan karstajai vasaras tveicei (Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā es pats piedzīvoju plus 42 grādus), gan šejienes sniegotajām ziemām. Vārds “šurpa” aizgūts no arābu valodas un tulkojumā nozīmē vienkārši “zupa”. Kā likums bļodiņā peld prāvs gabals treknas gaļas ar kaulu, uz pusēm pārgriezts kartupelis, burkāns un saldais pipars. Uzbeki šo gardumu vēl papildina ar sagrieztiem sīpoliem (interesanta ideja, karstajā buljonā tie kļūst mīksti, bet saglabā svaigo garšu!) un zaļo koriandru jeb kinzu.

Vēl dažas neaizmirstamas atmiņas- sālītas un kūpinātas Isikkula ezera zivis, kalnu pļavās ievākts medus, uz iesmiem cepti jēra kebabi, vietējais alus, vīns un konjaks. Tāpat melones, arbūzi un tomāti, kas šeit patiešām arī smaržo pēc īstiem tomātiem!

Kafiju gan te tikpat kā nedzer, vien zaļo tēju, ko parasti pasniedz bez cukura. Toties kirgīzi un uzbeki ļoti mīl saldas maizītes, no kurām man īsts atklājums bija ar pūdercukuru pārkaisīti radziņi, pildīti ar sasmalcinātu rozīņu, valriekstu un mandeļu maisījumu. Vēl viena lieta, ko būtu iespējams pagatavot pie mums Latvijā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+