Laukos
Meži

Viedoklis. Skats no Valdgales ugunsgrēka “iekšienes” 16

Foto: Artūrs Andrejs Blomkalns, Valsts policija

Mārtiņš Ralle, vecākais mežzinis

Valdgales pagasta jeb, kā vietējie saka, Lielsalu purva meža ugunsgrēks ir lielākais pēdējos 25 gados. Gandrīz katram ir viedoklis, kā vajadzēja un kā nevajadzēja darīt, bet to, ko tas nozīmē – dzēst meža ugunsgrēku, lielāko tiesu viedokļu paudēji nemaz nezina, jo nav pat tuvumā bijuši kādam meža ugunsgrēkam. Tas ir ļoti smags darbs lielā karstumā un dūmos no gaismiņas līdz pat tumsai.

Es, vecākais mežzinis, Valdgales pagasta Lielsalu purva un meža ugunsgrēka dzēšanas darbos strādāju no pašas pirmās dienas, pavisam kopā – 17 dienas, no tām – 13 dienas pēc kārtas. Dienā, kad izcēlās Lielsalu ugunsgrēks, es piedalījos meža ugunsgrēka dzēšanas darbos Mordangā, kur jau biju nostrādājis deviņas stundas. Kad nāca ziņa par Lielsalām, vajadzēja pārorganizēties uz šī ugunsgrēka dzēšanu, un strādāju vēl 18 stundas. Pirmajās dienās dežūras, kas drīzāk bija smags darbs, bija atkarīgas no paša fiziskajām spējām. Nedēļā, kad tika dzēsts Lielsalu ugunsgrēks, diemžēl arī citur Kurzemē izcēlās meža ugunsgrēki, kurus arī vajadzēja dzēst, un šajā nedēļā, paralēli dzēšot arī tos, sanāca strādāt aptuveni 13-14 stundas dienā.

Cilvēku skaits, kas strādāja kopā ar mani vai manā pakļautībā, katru dienu bija mainīgs. No otrās dienas rīta līdz pēcpusdienai es organizēju darbu divdesmit “Latvijas valsts mežu” (LVM) darbiniekiem ar uguns sitamajām pletnēm, kas veica uguns dzēšanas darbus, bet mainīgā un spēcīgā vēja dēļ tomēr ugunij nespējām pretoties. Nākamajās dienās organizēju darbus desmit Valsts meža dienesta (VMD) darbiniekiem, kas turēja uguni vairākās ugunsgrēka perimetra vietās. Līdz ar rīta gaismu mans pirmais uzdevums bija apsekot ugunsgrēka perimetru vai daļu perimetra un saprast, kā, sadarbojoties ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD), organizēt darbus. Atkarībā no degšanas vai gruzdēšanas intensitātes, lēmām, kā rīkoties konkrētajā situācijā. Vieniem bija jāstrādā ar uguns dzēšamajām pletnēm, citiem – ar ugunsdzēsības ūdens somām un lāpstām, vēl citiem – ar ugunsdzēsības šļūtenēm, bet citi – ar automašīnām pieveda ūdeni Mercedes Unuimog ugunsdzēsības autocisternām.

Ugunsgrēka dzēšanas pirmajās divās nedēļās bija jāizmanto katrs brīvais mirklis atpūtai, jo cilvēks nevar fiziski strādāt 24 stundas no vietas. Bet, ja arī diena bija brīva no Lielsalu ugunsgrēka dzēšanas, tad tas nenozīmēja, ka patiešām tā bija brīvdiena, jo ikvienam, bez ugunsgrēka dzēšanas, bija arī savi ikdienas pienākumi, kurus neviens neatcēla un kas bija jāpaveic šajās “brīvajās” dienās.

Valdgales purva un meža ugunsgrēks no citiem, ko savā darba pieredzē esmu dzēsis, bija atšķirīgs ar to, ka ne ar tehniku, ne kājām nevarēja piekļūt tai vietai, kur bija uguns, tāpēc arī ugunij, piepalīdzot vējam, bija iespēja strauji izplatīties. Lielāko daļu meža ugunsgrēka teritorijas, kas atradās Valdgales pagastā, labi pārzināju, tāpēc jau pirmajā vakarā sapratu, ka būs ļoti grūti ugunsgrēku ierobežot, jo ir sarežģīti piekļuves apstākļi. Nevienlīdzīgajā cīņā ar vēju un uguni līdz ar ugunsgrēka teritorijas izplešanos, mūsu cilvēku darbaspēka un tehnikas iespējas strauji samazinājās. Lielas grūtības uguns dzēšanā sagādāja arī spēcīgais un mainīgais vējš, kas darbu padarīja bīstamu dzīvībai, jo izdegušajā teritorijā ik pa brīdim gāzās koki.

Liels paldies visiem, kas Stiklos nodrošināja visus iesaistītos dienestus ar ēdināšanu, jo tā bija ļoti svarīga darba organizācijas joma, kas deva neatsveramu atbalstu uguns dzēšanā nodarbinātajiem.

Atsevišķos brīžos pārņēma bezspēcības sajūta, kad šķita, ka uguni uzvarēt nebūs iespējams, bet to nācās ātri pārvarēt, un turpināt darbu, lai ugunsgrēka posts nebūtu vēl lielāks. Bija jādomā un jāorganizē cilvēkresursi, kas mums bija tik lieli, cik bija. Liels paldies kolēģiem, kas bija atbraukuši no citām virsmežniecībām, un palīdzēja ugunsgrēka dzēšanas darbos. Visā Lielsalu ugunsgrēka dzēšanas laikā atbalsts no līdzcilvēkiem bija milzīgs, ikviens darīja visu savu spēju robežās un par pāri tām.

Pēc saspringtā un nežēlīgā darba cīnoties ar šo purva un meža ugunsgrēku, tagad lasot ziņas publiskajā telpā, ir žēl, ka cilvēki nesaprot reālo situāciju ugunsgrēka vietā. No malas izskatās, ka nav nekādu problēmu tikai ar cilvēku spēkiem ievilkt 2 kilometru garu šļūteņu līniju ugunsgrēka dzēšanai no ceļa līdz ugunsgrēka vietai, jo ar tehniku iebraukt nav iespējams, bet vai kādam ir ienācis prātā, cik tāda šļūtene ir smaga un cik ātri ir iespējams pārvietoties pa purvainu augsni?

LA.lv