Viedokļi
Komentāri

Māra Libeka: Daļa ārstu nespēj komunicēt ar slimnieku 16


Māra Libeka
Māra Libeka
Foto – Valdis Semjonovs

Kad Dāvim, kuram ir aknu audzējs, pāris dienās cilvēki saziedoja 40 tūkstošus eiro, lai viņš tiktu uz pasaules līmeņa Šaritē klīniku Berlīnē, kārtējo reizi radās jautājums, cik mūsu valstī ir tādu onkoloģisko slimnieku, kurus noraksta pirms laika? Neviens viņus nav saskaitījis un negrasās to darīt, jo tad būtu jāpaskatās patiesībai acīs, ka pastāv pietiekami daudz nepieļaujamu neizdarību, pat cinisma, kas cilvēku ierindo neperspektīvo skaitā. Piemēram, veic Latvijas Onkoloģijas centrā operāciju, kā tas bija ar citu vēža slimnieku Aivi, bet nespēj izņemt no zarnas audzēju, jo operācija uzticēta ķirurgam, kuram pietrūkst pieredzes un zināšanu un tad vien atliek pacienta tuviniekiem taisnoties, ka, lūk, pievīlusi magnētiskā rezonanse. Pacienta Dāvja gadījumā bija jārīkojas ļoti operatīvi, bet nebija kas rīkojas, jo vajadzīgie speciālisti devušies atvaļinājumā. Labi, ka tuvumā stāvēja sabiedrībā pazīstami cilvēki ar sakariem pieminētajā Berlīnes klīnikā. Bet ko darīt tiem, kam nav šādu kontaktu? Dažs cinisks ārsts iedur kā ar nazi mugurā: ejiet tik meklējiet laikus vietu paliatīvās aprūpes nodaļā!

Portāla “ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta stāsta, ka var saprast to, ka zāles ir dārgas vai nav apgūta kāda ārstēšanas metode, kas nepieciešama konkrētajam pacientam, bet nekādi nav saprotama vienas daļas ārstu nespēja komunicēt ar savu slimnieku. Atbrauc Latvijas pacients no Berlīnes vai Tartu klīnikas un saka: beidzot es saprotu, kas man kaiš, ko man darīs un kāpēc. Pazīstamais mūziķis Valters Frīdenbergs, ārstējoties Šaritē klīnikā, stāstīja: “Neesmu dzirdējis nevienu nopūtu, nevienu skatienu, ka tu esi kaut ko pajautājis, ar ko diemžēl saskāros Latvijā.”

Daudzi pacienti sūdzas, ka ārsti cilvēciski neizstāsta, kāda būs ārstēšanas taktika, bet nodarbojas ar iebiedēšanu, piemēram, par blaknēm pēc ķīmijterapijas un citām briesmām, kas būs jāpiedzīvo ārstēšanas laikā. Cilvēks aiz izmisuma meklē brīnumlīdzekļus un brīnumdakterus pūšļotāju izskatā, stāsta “ziedot.lv” sociālās palīdzības programmas vadītāja Inese Dauga, piebilstot: “Man nereti rodas sajūta, ka igauņi Tartu klīnikā grib izglābt katru savas valsts iedzīvotāju un vēl pieķert klāt pa kādam latvietim.”

Jā, var taisnoties, ka ārstu trūkst, viņiem ir liela darba slodze un nav ne laika, ne spēka, ne arī vēlēšanās slimniekam visu izskaidrot par viņa ārstēšanu, bet tad nav jābrīnās, ka cilvēks, šādā vienaldzības koridorā nokļūdams, veselāks nekļūst. Un kā lai viņš piekrītoši māj ar galvu, dzirdot veselības ministri Čakšu sakām, ka onkoloģija valstī ir prioritāte? Ar to domādama, ka jāsamazina mirstība no šīs drausmīgās kaites un tas jādara ne tikai veselības politikas veidotājiem, bet arī mediķiem.

Jā, var jau ar lielu gandarījumu paziņot, ka “zaļais koridors” jeb audzēju primārās diagnostikas sistēma darbojas, ka arvien vairāk cilvēkiem dota iespēja desmit dienās tikt pie diagnozes, lai uzsāktu ārstēšanu, bet kas notiek pēc tam? Ja “zaļais koridors” pārvēršas par vienaldzības vai melno koridoru, tad cilvēku acīs paziņojumam par to, ka šogad finansējums onkoloģijai palielināts par 15 miljoniem eiro, ir nulles vērtība. Tiesa, politikas veidotāji vien nevar atrisināt tās problēmas, kas ir attiecīgo ārstniecības iestāžu kompetencē. Nav saprotams, piemēram, kāpēc Latvijas Onkoloģijas centra vēdera dobuma un mīksto audu ķirurģijas nodaļa jo-projām nav apvienota ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīniku, kur ir Baltijā lielākais operāciju bloks, kas diemžēl pilnībā nav noslogots, un kur strādā ļoti pieredzējuši ārsti. Šaubos, ka viņi, piemēram, pacienta Aivja gadījumā ļautu bez konsilija lēmuma kādam savam ne visai pieredzējušam kolēģim griezt pušu pacienta vēderu, lai tikai paskatītos, “kas lācītim vēderā”.

Vai politiķiem ir jāmāca ārstam sarunāties ar savu pacientu? Nē, taču. Ja mediķim šī vēlme nenāk no dabas, tad risinājuma tikpat kā nav, ja nu vienīgi kādi iestādes vadības rīkoti kursi komunikācijas spēju uzlabošanai.

Lai tiktu vaļā no vienaldzības un melnā koridora, vēl ir ļoti daudz darāmā, lai varētu apgalvot, ka onkoloģija ir prioritāte ne tikai uz papīra, bet arī dzīvē.

LA.lv