Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. maijs, 2013
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Geku ģimene siltumnīcās izaudzē tik, cik paši var pārdot

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Ja kāds vēlas uzzināt, kā izaudzināt talantīgus basketbolistus, iedarbīgā kāpostu recepte noteikti jājautā Geku saimei Iecavas novadā – te darbīgā lauksaimnieku ģimenē uzauguši divi jauni, perspektīvi basketbolisti. Tāpat kā stādu audzēšanas knifus un padomus šī ģimene netur noslēpumā.


Dārzeņkopība savulaik bijusi ikdiena Raimonda un Mārītes Geku piemājas saimniecībā “Mežsētas” Iecavas novada Zorģos. Pēdējos gados saimniecībā gan izvēle veikta par labu puķu stādu audzēšanai, taču nelielos apjomos vairākās siltumnīcās aug teju viss, ko vien var izaudzēt un stādu tirgos pārdot. Šis rūpals palīdz bez kredītiem kaut lēni, bet pašiem celt blakus vecajai “Mežsētu” mājai jaunu ēku un izaudzināt trīs atvases. Tiesa gan, lielākie Geku bērni jau izauguši un spēj jau paši sevi nodrošināt. Agate (20) beigusi ģimnāziju, ir novērtēta basketboliste un šobrīd vien traumas dēļ spiesta ieturēt pauzi sporta gaitās. Arī tālāk mācīties vēl nesteidzas, bet nedaudz piepalīdz vecāku saimniecībā. Kad viesojamies “Mežsētās”, Agate tirgo vecāku audzētos stādus Rīgas tirgū.

Vidējais no bērniem – Dāvis (18) mācās Rīgā ģimnāzijā un spēlē basketbola klubā “VEF Rīga”. Jau 13 gados esot devies uz Rīgu, skolu apvienojot ar basketbola treniņiem, un 16 gados noslēdzis līgumu ar basketbola klubu uz pieciem gadiem. Sākotnēji vecākiem bija jāīrē dzīvoklis jauniešiem, tagad par to galva nav jālauza – Dāvis dzīvo kluba apmaksātā miteklī. Abi vērā ņemamus panākumus sportā guvuši vecāku atbalsta dēļ un, iespējams, pateicoties darba rūdījumam, kādu guvuši vecāku saimniecībā. Mārīte un Raimonds smej, ka savulaik audzējuši daudz kāpostu – abi palīdzējuši visos darbos. Gan stādījuši, gan ravējuši un rudenī, kad kāpostu galviņas bija jānovāc, katra kāpostalva bija jānotīra un jāpasviež. Tā, viens otram sviežot kāpostgalvas, būs satrenējušies. Tomēr diez vai abi bērni būtu pamanīti, ja interesi par sportu nebūtu atbalstījuši vecāki. Abiem kopš bērnības citas intereses nemaz nav bijušas – tikai sports. Sākotnēji trenējušies viegatlētikā, bet drīz tika pamanīti un novērtēti kā talanti basketbolā.
Geki6_LV_15

Jaunākais dēls Edvards (10) atšķirībā no māsas un brāļa labprātāk dodas uz tautas deju nodarbībām. Arī pilsētas dzīve nevelk. Kaut vēl mazs, Edvards teic, ka paliks vecāku mājās.

Uz paplātes ne pašiem kas iedots, ne bērniem jāpasniedz viss gatavs, uzskata Raimonds un Mārīte Geki. Kamēr vēl dzīvojuši “Mežsētās”, lielākie bērni nākuši uz lauku katru dienu. Nu viņiem ir ar ko salīdzināt – basketbolu esot vieglāk spēlēt. Mārīte nosaka: “Augstskolai naudu nedodu, pašiem tā jānopelna, kaut vai mājās jāstrādā.”

Kad pirms 20 gadiem Raimonds Saulaines tehnikumā iepazinies ar Mārīti un atnācis šeit dzīvot, te bijusi tikai vecā māja. Par to savulaik no savas kolhoza algas nomaksājuši Mārītes vecāki. Tēvs stādājis būvbrigādē, bet mamma – fermā. Arī šobrīd kūtiņā mammai mīt gotiņa, vistas un truši, kuriem no vecām bērnu šūpolēm znots uztaisījis būri. Mārītes mamma nāk no Latgales – Preiļu puses Sīļukalna. Sapazinusies ar Mārītes tēvu, kas pēc tautības ir vācietis, un pēckara juku laikos, vēl bērns būdams, pazaudējis ģimeni dzelzceļa stacijā. Dzīves līkloči atveduši uz Latgali. Tur joprojām dzīvo Mārītes krustmāte. Pēc saspringtāku darbu cēliena Mārīte uz Latgali dodas kā uz sanatoriju. Tīrāks gaiss, klusāks un visjaukākie cilvēki, nevis čīkstētāji. “Ja vēl kāda ballīte…” smej Mārīte un nopietni turpina: “Tur tikai pirms pieciem gadiem elektrību ievilka. Veļu vienalga gludina ar ogļu gludekli. Krustmāte savos 80 gados slauc trīs govis un ar rokām ūdeni sanes. Stipri, spēcīgi cilvēki Latgalē dzīvo.”

Arī Iecavas pusē, ko dēvē par gurķu galvaspilsētu, nav laika čīkstēt. Darba ritms un režīms esot nežēlīgs – ziemā Geku ģimene vairākkārt naktī dodas kurināt siltumnīcas, pavasarī jau trijos naktī ceļ stādus mašīnā un ved uz tālākiem tirgiem. “Mums ar pārdošanu problēmu nav. Ja ir kvalitāte, tad patīkami tirgot un cilvēki mūs meklē atkal. Jaaudzē maz, bet laba prece.” Mārīte min, ka katrā vietā ar tirgošanu vedas citādi, arī pieprasītā prece atšķiras. Vispatīkamāk esot tirgoties Liepājā. Liepājnieki par stādu cenu daudz nekaulējas, daudz pērk puķes. Latvijas otrā galā – Daugavpilī – puķes pērk reti, arī stādi pircējiem šķietot dārgi. “Tirgojot izjūtam iedzīvotāju maksātspēju. Katrā vietā tā ir atšķirīga, arī cilvēki ir ļoti dažādi. Nu jau zinām, kādas puķes uz kuru pilsētu jāved.”

Ģimene vairākās nelielās siltumnīcās izaudzē tik, cik paši varot mazumtirdzniecībā pārdot. Stādi aug vairākos stāvos un sēti dažādos laikos. Kurināšanas un smagākos darbus paveic Raimonds, bet smalkākos – Mārīte.

Labi lolotos puķu stādus var novērtēt arī Iecavā, kur ģimene jau tradicionāli piepilda pilsētas puķu kastes. Šogad kastēs ieplānots stādīt pelargonijas kopā ar nokarenajiem augiem.

Puķu stādiem vairāk pievērsušies pirms astoņiem gadiem, jo dārzeņu audzēšana lielākos apjomos nav nesusi ne gandarījumu pašiem, ne pildījusi maku. Pašu galdam gan jau pierasti pašu audzēti dārzeņi: “Jo tā garšīgāk,” nosaka Mārīte. Lauku labumus dažkārt aizvedot abiem bērniem uz Rīgu. “Mežsētu” saimnieki strādā un cer pabeigt jauno māju, kur arī lielajiem bērniem būs savas istabas. Lai ir kur atgriezties.

 

Raidījumu “Viensētu stāsti” par basketbolistu un stādu audzētāju mājām “Mežsētas” klausieties 18. maijā plkst. 16.05 Latvijas radio 
1. programmā.

{gallery id=”1757″}

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+