Kultūra
Literatūra

Vilipsōna gaumīgā performance 16

Vilipsōns (Aivars Vilipsons, 1964) nebeidz patīkami pārsteigt, šoreiz, piepalīdzot Norai Ikstenai, viņš radījis performanci grāmatas veidolā.

Gribas uzsvērt tieši Noras Ikstenas veikumu, proti, rakstniece ir spējusi pieņemt mākslinieka spēles noteikumus, iemiesoties un saplūst ar dažbrīd raupjo, vienlaikus ievainojami trauslo vīrieša pasauli, tās slengu un domāšanu, līdz ar to lasītājs ne mirkli nešaubās, ka Vilipsōnam pieder rakstītais vārds no pirmās lappuses līdz pēdējai. Kopdarbā ir radīta konservatīvajai latviešu mentalitātei netipiska autobiogrāfisku atmiņu grāmata, kuras tekstu vēl apjomīgāku, dziļāku, aizkustinošāku savā atklātībā un tiešumā veido attēli ar Vilipsōna zīmējumiem. Svarīgi piebilst – zīmējumi no mazotnes, kas īpaši kolorē gan tekstu, gan grāmatu kopumā. Publicēti arī citi dokumentāli materiāli, piemēram, vēstules, dzejoļi, un tas viss ietērpts dzīvā valodā, absolūti nerespektējot nekādas klasiskās valodas normas (Vilipsōns nemeklē eifēmismus, izsakās bez aplinkiem un nekautrēdamies, gan sulīgi un starptautiski nolamājoties, gan mīļi atklājot savus īpašo runas izteiksmi), un, lūk, – tieši teksta pasniegšanas veids – leksika un humoristiskais stils ir tā odziņa, kuru daudzi var arī nepieņemt, raukt degunu, pat teikt – prasti. Nē, noteikti nav prasti – humors, kaut arī parupju vārdu piesātināts, šajā grāmatā ieskanas eleganti, švītīgi, dekadentiski un viegli. Jokus plēst literatūrā ir bezgala grūti, kopš žurnāla “Dadzis” laikiem humors mūsu literatūrā nokļuvis gluži vai izmirušo dinozauru lomā, līdz ar to dubults prieks par katru gaumīga humora un atraktivitātes piesātinātu tekstu.

Lielākoties ierasts, ka rakstnieks, izstāstot savas atmiņas, kas ietiecas arī bērnībā, cenšas iemiesoties bērna, pusaudža tēlā – atkarībā no tēlojamā laika posma. Šis ir cits gadījums. Atmiņām, kurām jau pēc definīcijas uzticēties lāga nevar, stāstītājs ietur šo distanci, un ne mirkli nešaubāmies, ka tas ir nobrieduša vīra – Ārprātija, Ārpija, Ārpja – atskats pagātnē. Piemēram, stāstot ainas par savu bērnību, autora klātbūtne atsedzas pieauguša cilvēka (ne bērna) izteiksmes veidā. Un vēl: Ārpijs ir korekts pret citiem – var tikai nojaust, kurš ir kura persona, protams, dažus arī izgaismojot, taču īpaši aizsargāti ir “pasīvās dekadences” līdzgaitnieki. Vienlaikus savus tikumus un netikumus autors atkailina līdz ārprātam.

Šajā grāmatā, iespējams, pat vairāk nekā citās tā saucamo atmiņu grāmatās jūtams epizožu kolāžas princips, kas atkal ieliek grāmatas koptēlam kārtējo plusa zīmi, jo arī atmiņās mēs mēdzam “lēkāt” pa savu dzīvi turp un atpakaļ uz nebēdu. Ārprātija gadi griežas kā karuselī. Spilgtas epizodes kolorētas arī no dienesta laikiem padomju armijā, no studijām Mākslas akadēmijā, no pirmajiem soļiem mākslā u. tml., un to visu autors ietvēris ap pusgadsimtu ilgā kultūrpanorāmiskā ainavā.

Iepriekš minēju par vieglumu valodas izteiksmē, bet vieglums stāstniekam neizgaist, attēlojot visnotaļ traģiskas dzīves epizodes, kas varēja beigties arī letāli, piemēram: “Nekad Ārpja pēdas tā nebija iztaisnojušās. Tur jau pat Māris Liepa apskaustos. Upe nesa mākslinieku ar visām (i) peldbiksēm – dziesma, ko tajā brīdī kāds varēja dungot, tak nedungoja… Ārpim gar acīm noslīdēja viss viņa negarās dzīves dažās sekundēs sa­blīvētais atainojums. “Tad šitāds būs man tas fināls?” nodomāja Ārpis, bet Māra Liepas stilā nostieptie pirkstgali viņu izglāba. Beidzot tika sataustīts pamats.” (8. lpp.) Ko lai saka – Ārprātijs ir dzimis laimes krekliņā, jo, lai arī cik traģiskas vai traģikomiskas būtu dzīves epizodes, mākslinieks ir vienmēr izsprucis sveikā.

Māksliniekam nereti piedēvējuši Sigismunda Vidberga, Kārļa Padega, Obrija Bērdsleja ietekmes. Protams, vakuumā nekas nerodas, taču Vilipsōna radošais rokraksts pārsteidz un atšķir ar viņa gleznoto, zīmēto, veidoto sieviešu augumu aprisēm un virtuozitāti. Arī šajā tekstā Ārprātija tēlā var saskatīt šo Citādo, proti, dzīves karnevalizāciju, masku spēli, kuras pamatā ir alkas pēc brīvības un pašizpausmes, pēc patiesas un neliekuļotas mākslas un arī dzīves, un pēc tīrradnības.

LA.lv