Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
30. maijs, 2013
Drukāt

“Visu Latvijai!” jaunieši atskatās uz Kārļa Ulmaņa piemiņas autobraucienu

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Kārļa Ulmaņa apvērsuma 79. gadadienā, 15. maijā, “Visu Latvijai!” jauniešu grupas sarīkoja karogotus autobraucienus Rīgas apkārtnē, Limbažos, Jelgavā un Liepājā, izmantojot Latvijas karogus. Akcija izpelnījās dažādus pārmetumus un lamas par Ulmaņa režīma un autoritārisma slavināšanu.

 

Uz “LA” redakciju atnāca akcijas organizatori: “VL” Baldones nodaļas vadītājs Jānis Eglīts un “VL” ģenerālsekretāra palīgs Ēriks Eriksons, un brauciena dalībniece – Rīgas Valsts tehnikuma audzēkne Karīna Lahina. Viņi pastāstīja, kāpēc rīkojuši akciju, ciena K. Ulmani, viņa idejas un kā skatās uz sabiedriskajiem procesiem mūsdienās. Ar jauniešiem sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ģirts Vikmanis.

 

V. Krustiņš: – Dzirdams, ka dažas t. s. sabiedrībā pazīstamas personas jūsu sarīkoto akciju novērtējušas negatīvi, par “diktatora atbalstīšanu”. Kāpēc jūs tā rīkojāties?

Ē. Eriksons: – Man saknes jāmeklē jau bērnībā. Atceros savu vecmammu, kura manī ielika darba mīlestību un ģimeniskumu, cieņu pret Latvijas valsti. Tas manī ir saglabājies un licis man interesēties, kāds bija Kārlis Ulmanis, kas bija tautas cienīts.

Protams, viņš arī ir kļūdījies kādos savos lēmumos, bet kurš gan nekļūdās. Viņš ir devis lielu pienesumu latviešu tautai un iededzinājis tādu patriotisma uguni, kas palīdzēja tautai pārdzīvot okupācijas gadus. Tā ir tā vēsturiskā atmiņa.

– Daudzi Ulmaņa personai klāt liek jēdzienu “antidemokrātija”?

– Cilvēkiem patīk runāt un runāt par notikumu formu, nevis par saturu, mērķi. Runā par “apvērsumu”, ne tā iemesliem, mērķiem.

J. Eglīts: – Ulmaņa devums un nopelni Latvijas vēsturē un latviešu tautas saglabāšanā ir nenovērtējami. Jā, tas, ko Ulmanis izdarīja 1934. gada 15. maijā, bija apvērsums. Taču ne jau apvērsuma dienu mēs pieminam, bet gan K. Ulmaņa darbu. Viņš to darīja, lai pārtrauktu politisku nihilismu, kas nedaudz turpinās arī patlaban. Mūsu laikos ir zudušas valstiskas vērtības, nevērtē realitātes. Piemēram, aizsardzības ministrs Artis Pabriks teicis, ka K. Ulmanis pazudinājis Latvijas neatkarību, taču vai viņš nezina, ka tolaik, kad K. Ulmanis pieļāva Latvijā ielaist PSRS karaspēku, pie Latvijas robežām tam bija milzīgs pārspēks.

– Vai jums nešķiet, ka pareizāk būtu K. Ulmani pieminēt viņa dzimšanas dienā – 4. septembrī? Jums, nacionālistiem, vismaz nebūtu ko pārmest?

– Tādi cilvēki kā K. Ulmanis jāpiemin, kad vien iespējams, ne tikai 4. septembrī vai 18. novembrī. Mums jāatdzīvina to latviešu tēli, kas pelnījuši atrasties goda vietā. Tas ikdienas steigā paskrien garām.

K. Lahina: – Papildināšu, ka K. Ulmanis tolaik piecos gados paveica daudz vairāk nekā tagadējie politiķi 20 gadu laikā. Tie, kas viņu tagad aprunā, neskatās uz saturu, bet mēģina ietērpt rāmjos. Tauta toreiz demokrātiskai, pašas vēlētai Saeimas valdībai neticēja.

Ģ. Vikmanis: – Kāds saturs, jūsuprāt, raksturoja ulmaņlaikus?

– Attīstība lauksaimniecībā, viņa valdība palīdzēja ap 15 000 saimniecībām tikt vaļā no parādiem, uzbūvēja Ķeguma HES un atklāja Brīvības pieminekli. Latvijai bija liels eksports uz ārzemēm un nevajadzēja tik daudz preču iepirkt no ārvalstīm.

V. Krustiņš: – Jūs izcili raksturojāt Ulmani. Taču dienā, kad jūs devāties braucienā, sabiedrībā pazīstami cilvēki ar augstiem, arī akadēmiskiem tituliem jūsu akciju kritizēja kā Ulmaņa režīma slavināšanu.

J. Eglīts: – Viņi pasaka, pat uzspiež savu viedokli, bet citu domās neieklausās.

Piemēram, “Providus” pētniece Iveta Kažoka. Nekad nav ieklausījusies citos! Viņa runā savu, visai liberālu viedokli, kas konservatīviem cilvēkiem kā man nav pieņemams. Cilvēki šādas aktivitātes pamana, kad tiek skarts nacionālais jautājums.

Kad motociklistu klubs “Brīvie vilki” devās sezonas atklāšanas pasākumā, neviens neinteresējās, kā notiek policijas eskorta pasūtīšana. Mūsu autobraucienā mašīnām bija vien valsts karogi, nevienam nebija līdzi plakāts ar Ulmani vai saukļiem par diktatūras atjaunošanu.

K. Lahina: – Esmu lasījusi šo profesoru izteikumus. Viņi noklusē visu labo, kas saistās ar ulmaņlaikiem, runā vien par padomju karaspēka ielaišanu Latvijā.

J. Eglīts: – Latvijā aizgājis šķērsām jēdziens “autoritāte”. Latvijā ir “Providus” un “Delna”, kas saņem lielus naudas līdzekļus no Latvijas un ārvalstu finanšu avotiem. Savu viedokli šīs organizācijas pauž kā vispārzināmu patiesību, kā “Patiesības ministrija”, kura apšauba citu pasākumu nozīmi.

K. Lahina: – Taču nezinu nevienu, kurš uz autobraucienu būtu vilkts ar varu. Viss mūsu organizācijā notiek demokrātiski – kas vēlas un atbalsta, tas piedalās. Mums nav obligātu pasākumu.

– Cik mašīnas un komandas piedalījās braucienā?

J. Eglīts: – No Rīgas startēja desmit automašīnas un viens motocikls, bet atgriezās 60 automašīnas un 8 motocikli. Jūrmalā, Jaunmārupē, Ķekavā un Stopiņos pievienojās mūsu domubiedri. Galvenā doma, kad veidoju maršrutu, bija parādīt, ka esam visur.

Ē. Eriksons: – Braucieni notika arī Jelgavā, Liepājā un Limbažos. Katrā automašīnā bija vismaz divi cilvēki, tad var rēķināt, ka Rīgas braucienā piedalījās vismaz 120 cilvēku plus vēl tie, kas pulcējās pie K. Ulmaņa pieminekļa Rīgā. Paldies policijas darbiniekiem, kas izcili labi pildīja savus pienākumus. Varēja just policistu pretimnākšanu.

J. Eglīts: – Jā, pateicība policistiem par īpašu attieksmi. Brauciena laikā nācās mainīt laikus, un viņi bez problēmām mums to atļāva. Kad pasākums noslēdzās, mēs lūdzām vēl mūs pavadīt, un policisti to darīja.

– Kā jūs uzņēma vietējie iedzīvotāji vietās, caur kurām braucāt?

– Katrā vietā, kur apstājāmies, piesaistījām cilvēku uzmanību. Kad braucām pa Brīvības ielu, tās malā stāvēja ģimenes ar maziem bērniem. Vecāki mūsu kolonnu fotografēja, bet bērni māja ar rokām. Tā bija sajūta, kuru daudzi cilvēki neiegūst citur. Tas bija kaut kas pacilājošs, deva spēku un iedvesmu rīkot šādu pasākumu nākamgad. Tas bija pozitīvs emociju lādiņš. Šādas akcijas būs vēl un vēl, un tās pulcēs vēl vairāk cilvēku.

– Vai varat runāt tikai par pagātni, kad Ulmanis bija labs valstsvīrs?

Ē. Eriksons: – Mēs uzsveram, ka valstsvīra Ulmaņa izceltās vērtības jātur godā arī šodien kā pārbaudīti instrumenti, lai sasniegtu mērķus. Mēs dzirdam, ka no Latvijas aizbrauc cilvēki, jo nav darba. Izskan jautājums, kā viņus dabūt atpakaļ.

– Kā praktiski panākt, lai cilvēki atgrieztos?

– Kā gan jaunās ģimenes atgriezīsies Latvijā, ja nebūs iespējas sūtīt savus bērnus latviešu bērnudārzā?

J. Eglīts: – Pašlaik rindas Rīgā ir uz latviešu bērnudārziem, krievu valodas bērnudārzos ir brīvas vietas. Latvieši savus bērnus spiesti sūtīt krievvalodīgajās bērnudārzu grupās. Tā ir situācija, kas bija jāmaina. Mēs dzīvojam neatkarīgā Latvijas valstī, kas tajā pašā laikā apmaksā pirmsskolas izglītību svešvalodā.

Pirms gada notika referendums par latviešu valodu, un tas 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas! Tagad izveidots Nepilsoņu kongress.

– Pašlaik Latvijā tiek veidota paralēlā vara jeb Nepilsoņu kongress, kura vēlēšanas notiks līdzās ar pašvaldību vēlēšanām. Kāds ir jūsu skatījums uz to?

J. Eglīts: – Mūsu spēki neļauj pašiem rīkoties, lai šādus precedentus novērstu. Toties t. s. Nepilsoņu kongresā darbojas pat viena no “SC” deputātu palīdzēm Elizabete Krivcova.

K. Lahina: – Latvieši paši valsts līmenī ir pārkāpuši iecietības robežu un ļauj sev kāpt uz galvas. Krievija atļaujas paziņot ES, ka tai jāiejaucas Latvijas un Lietuvas politikā un tajā pašā laikā piekodina, lai ES neiejaucas Krievijas iekšpolitikā. Mūsu vara nedara neko.

– Vara gan tā neteiks… Kādas akcijas jūs vēl nākotnē plānojat?

– Ar karogu braucieniem un lāpu gājieniem mēs veidojam latviešiem identitāti un cerību. Vajag vairāk cilvēku, kas var “kost pretī” un neliekties Maskavas priekšā. Tādu cilvēku vajag vairāk, lai latviešos iedvestu dzirksti.

Ē. Eriksons: – Kā ierasts, 18. novembrī rīkosim ugunsceļu pie Brīvības pieminekļa. Skatīsimies, kādi datumi vēsturē vēl ir ievērības cienīgi.

J. Eglīts: – Aicinām atzīmēt seno latviešu saulgriežus 21. jūnijā Turaidā un Daugmalē pēc senajām tradīcijām. 4. septembrī atzīmēsim K. Ulmaņa dzimšanas dienu. Ir sajūtas, kuras nav izmērāmas naudā. 18. novembra lāpu gājiena dalībnieki bieži saka paldies par uzaicinājumu, jo viņi guvuši sajūtas, kuras citur nav iespējams iegūt. Lāpu gājiens nav salūts, par ko jāmaksā dārga nauda. Lāpu gājienā iedegto uguni mēs nesam visu gadu līdz nākamajam gājienam. Pērn gājiena dalībnieku skaits pārsniedza 10 000 cilvēku. Rīgas dome toreiz solīja apturēt tramvaju satiksmi pie Brīvības pieminekļa, taču solījums netika turēts.

Ē. Eriksons: – Citkārt pie Brīvības pieminekļa dome nepielaiž mūsu autobusiņu, lai pēc lāpu gājiena mēs varētu salikt izdegušās lāpas. Domē izklāstu plānu pirms pasākuma, ka izdegušās lāpas liksim busiņā, taču vēlāk apzināti Pašvaldības policija nelaiž busiņu pie pieminekļa. Un tad tiek stāstīts un pārmests, ka lāpas atstātas pie kanāla un to šķidrums bojājot kanālmalu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+