×
Mobilā versija
+8°C
Vēsma, Fanija
Ceturtdiena, 19. aprīlis, 2018
12. decembris, 2017
Drukāt

Vokāli simfoniska vertikāle festivāla noslēgumā

Foto - Evija Trifanova/LETAFoto - Evija Trifanova/LETA

Artura Maskata "Baltijas dziesmu" atskaņojumā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšnesums kopā ar VAK "Latvija" un solistiem izgaismojās emocionāli piesātinātās krāsās.

Viena no 2016. gada vērtīgākajām iecerēm Latvijas un tās kaimiņvalstu muzikālās dzīves bagātināšanā bija “Baltijas muzikālais festivāls”, kura koncertos pagājušā gada pavasarī īstenojās sadarbība starp Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Igaunijas Valsts simfonisko orķestri un Lietuvas Valsts simfonisko orķestri, solot, ka šīs mākslinieciskās saites netiks aizmirstas arī nākotnē.

2017. gada pavasaris pienāca un aizgāja, liekot ar nožēlu pieņemt, ka turpinājums vairs nesekos, taču veltīgi – šāgada noslēgumā “Baltijas simfoniskais festivāls” ir atgriezies un arī Baltijas valstu simtgades svinībās tam būs nozīmīga vieta. Divos iepriekšējos festivāla koncertos Lielajā ģildē atkal skanēja lietuviešu un igauņu mūzika – Lietuvu te pārstāvēja Raminta Šerkšņīte, bet Igauniju – Arvo Perts un Erki Svens Tīrs, taču pēc programmām “Divas Ceturtās. Tīrs. Šūmanis” un “Baltijas piramīda” festivāla noslēgumu “Maskata vertikāle” 9. decembrī daudzi gaidīja ar īpašu interesi, jo koncerta otrajā daļā bija paredzēts pirmatskaņojums Artura Maskata vokāli simfoniskajam lieldarbam “Baltijas dziesmas”. Vēl pirms tam – Jana Sibēliusa Otrā simfonija, Somijas neatkarības simtgades brīdī atgādinot par četru ziemeļvalstu kopīgajiem vēstures likteņiem un nacionālās kultūras veidošanās gaitu.

Diemžēl jāteic, ka ar šīm labi domātajām iecerēm attiecībā uz Sibēliusa simfoniju nepietika, lai Lielās ģildes koncertā izskanētu šā opusa pienācīga interpretācija. Vispirms jau radās sajūta, ka Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim pietrūcis laika mēģinājumiem, jo daudzējādā ziņā izsvērtajiem atskaņojuma rakursiem stājās ceļā tādas nepilnības kā intonatīvi šaubīga spēle un neizkopti pūšaminstrumentu tembri, ko citos priekšnesumos parasti izdodas novērst. Otrkārt, Sibēliusa simfonisma uztvere – turklāt ne tikvien no diriģenta un atskaņotāju, bet arī no publikas viedokļa – bieži ir problemātiska, jo nepieciešams atrast gan atslēgu skaņdarba struktūrai un emocionālajam vēstījumam, gan mentālu tuvību ar komponista pasaules redzējumu, pretējā gadījumā pilnvērtīga saskar­sme ar partitūrā ietvertajām atklāsmēm nekādi nesanāk. Tā arī šoreiz – bija jāsecina, ka Andrim Pogam, kurš guvis ievērojamas sekmes tādu Sibēliusa laikabiedru kā Riharda Štrausa un Gustava Mālera opusu lasījumos, ar somu komponista simfoniju izdevies rast neregulārus saskares punktus. Brīžiem diriģenta atspoguļojums komponista paustajai psiholoģiskas introspekcijas un nacionālu tēmu saplūsmei izvērtās tiešām pārliecinošs, un tad arī stīgu grupa kopā ar pūšaminstrumentiem muzicēja kolorīti un saliedēti, bet citkārt kompozicionālās domas ritējums kaut kur pārtrūka vai apmaldījās, un tad savukārt tās orķestrālais iedzīvinājums izklausījās vai nu pārlieku rēgains, vai pompozs. Īsi sakot – bija daudzas suģestējošas epizodes, bet vienota kopaina tomēr neveidojās. Un, protams, ar Karlu Nilsenu vai Klodu Debisī būtu vienkāršāk.

Par Artura Maskata piecdaļu cikla “Baltijas dziesmas” konceptuālo pamatu var saukt latviešu, lietuviešu un igauņu identitātes saistību ar Baltijas jūru (zīmīgi, ka jau pirmajā daļā “Jūras balsis” ieskanas arī citas reģiona valodas, tādējādi dodot norādi uz vēl plašāku vispārinājumu), un šim nolūkam komponists izvēlējies dzeju triju Baltijas tautu valodās – no Latvijas nāk Vizma Belševica un Ojārs Vācietis (otrā daļa un fināls), no Lietuvas – Sigits Geda (ceturtā daļa), bet no Igaunijas – Pauls Ēriks Rummo (trešā daļa). Un izvērstais opuss vēstīja, ka Maskats arī šeit spilgti izteicis savu muzikāli poētisko izjūtu, tāpat pārliecināja komponista orķestrācijas un vokālās rakstības prasmes un dramaturģiskās arhitektonikas izpratne. 9. decembra koncertā “Baltijas dziesmas” guva arī veiksmīgu iztulkojumu – Andra Pogas vadībā Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšnesums izgaismojās emocionāli piesātinātās krāsās, papildu cilvēciskumu un nianšu spektru ienesa tenora Aleksandra Antoņenko dziedājums un vēl jo vairāk lietuvietes Vidas Miknevičutes izcili profesionālā meistarība soprāna partijas lasījumā, līdz ar to šeit nešaubīgi varēja novērtēt komponista romantiskās mūzikas valodas plastiskumu, valdzinājumu un izteiksmību.

Te gan jāpiebilst, ka ne viss skanēja vienlīdz saistoši – lai arī vispārzināms, ka šādi oratorijai radniecīga žanra darbi it kā prasa salīdzinoši tradicionālāku rakstību, brīžiem un it īpaši uz beigām muzikālās domas izklāsts tomēr šķita pārāk vecmodīgs, pārāk konvencionāls. Tādēļ sevišķu prieku sagādāja “Baltijas dziesmu” vidusdaļa ar brīnišķīgās igauņu etnomūziķes Mari Kalkunas sniegumu, kur skaņuraksts uzrunāja ar kontrastējošas tēlainības pavērsienu, ar trāpīgām, iedvesmojošām un ļoti, ļoti patiesām intonācijām. Vismaz pagaidām neatbildēts paliek jautājums, kā ar vokāli simfoniskām partitūrām tiktu galā Jānis Petraškevičs, Gundega Šmite vai Platons Buravickis, bet arī tad, ja viņi radītu principiāli atšķirīgus šedevrus, Maskata opuss vienalga pelnījis, lai par to atcerētos arī turpmāk.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+