Voldemārs Krustiņš: Prom samazgas 0
Te jums divi izvilkumi no divām tiesu lietām, kuras pavisam nesen iztiesātas Latvijas tiesās. Tie ir tieši divi izteikumi jeb “komentāri”, kādus interneta vidē izplatījuši kāds Anatolijs K. un kāds Aleksandrs H.
Lasītāju zināšanai: tiesu spriedumos, uz kuriem atsaucāmies, vārdi un uzvārdu iniciāļi ir speciāli kodēti, noslēpti, lai sabiedrībai nekļūtu zināms, kas ir tiesātie noziedznieki un tiem nerastos neērtības turpmākajā karjerā. Vienam ļaundarim piespriesti septiņi, otram divpadsmit mēneši – nosacīti. Par tādiem sodiem ļaundari paši vienojušies ar prokuroriem, savukārt tiesas tādus apstiprinājušas.
Tomēr, manuprāt, vislielāko uzmanību nav pelnījuši paši sodi par naida celšanu, lai gan arī par tiem var būt stipri atšķirīgi uzskati. Manuprāt, gan izmeklēšanas, gan tiesu iestādēm vissvarīgāk būtu noskaidrot un celt sabiedrības zināšanai priekšā tos cēloņus un iemeslus, kas izraisījuši naidīgās darbības. Ar tām nesaudzīgi jācīnās, un naida cēlāji nav vis rūpīgi jāslēpj no sabiedrības un uzraudzības iestāžu kontroles, gādājot par naida cēlāju “cilvēktiesībām”.
Vienam no tiesātajiem “Anatolijs” tiesa konstatējusi pamatizglītību, kas tam nemaz nav kavējusi primitīvā, patoloģiskā naida izplūdumiem. Piemēram, latviskā tulkojumā no tiesas sprieduma:
“Es uzskatu LR par savu Dzimteni. Mana dzimtā valoda – krievu. Un ja kaut kāda mauka domā, ka man par kaut ko ir jāciena fašistu cūkas, kuras karoja pret manu vectēvu, tad viņi dziļi maldās. Lai tinās ar savu Vairu projām uz Austrāliju un Kanādu un tur nododas nostalģijai.
Es esmu dzimis PSRS, un sarkanbaltsarkanā lupata priekš manis ir ne vairāk kā kapitālistisks cūku un fašistu lopu simbiki!” (Lieta nr. 11840005812). Šis “Anatolijs”, kura vaina kvalificēta ar septiņiem mēnešiem nosacīti, 2012. gada 24. novembrī izplatīja pa visu pasauli (latviskā tulkojumā): “Nav vietas uz manas zemes nevis okupantiem (kādu šeit vispār nav), bet gan nacionāli norūpējušamies izdzimteņiem. Uz šīs zemes nav vietas 99% LR parlamenta locekļiem. Liela daļa vietējo iedzīvotāju pilnībā ir pelnījuši deportāciju. Tas bija pierādīts 1941. – 1943. gadā. Kad vairāk par 10% LR iedzīvotāju izrādījās fašistiski izdzimteņi. Un tas nozīmē, ka no PSRS viedokļa deportācijas bija ne tikai attaisnojamas, bet pārāk liberālas. Un pašlaik ir redzams, ka ne visus fašistus bija nospieduši līdz galam.” Citā “komentārā” Anatolijs nožēlo, ka likums aizliedz fizisku iznīcināšanu, kaut gan “priekš mēsliem, kas apdzīvo manu dzimteni, vajadzētu darīt izņēmumu. Piedāvāju sterilizēt fašistu mātītes…”
Tādas “publikācijas” spriedumā veido, var teikt, kolekciju. Tiesa konstatē, ka tie ir “brīvi pieejami neierobežotam interneta lietotāju lokam un tos izlasa daudz dažādu cilvēku – gan krievvalodīgie, gan citu tautību pārstāvji, t. sk. latviešu tautai piederīgi, kuri atbilstošā līmenī pārvalda krievu valodu, tāpēc šāda rakstura komentāra publiskošana gan stimulēs līdzīgi domājošos krievvalodīgos paust latviešus aizskarošus uzskatus, gan izsauks latviešu tautas piederīgo pretreakciju, kura savukārt izpaudīsies kā krievvalodīgo aizvainošana, kas rezultātā paplašinās nacionālo un etnisko naidu un nesaticību starp abām tautām”.
Šis tiesas spriedumā ietilpinātais pieņēmums tomēr nenāk no pašas tiesas ēkas, diemžēl ir valdoši/vadošo aprindu aizkulišu izplatītais uzstādījums, ar kuru aizsedzoties aprindas un iestādes slēpj naida pilnas publiskas darbības, izvairās tās novērtēt un nosodīt.
Citā lietā, kur tiesāts “Aleksandrs” (Nr. 11840000613), manu uzmanību piesaistīja spriedumā pieminēta 2012. g. 8. marta publikācija, kas bija izraisījusi šo Aleksandra rīcību. Tajā apgalvots, ka 16. marts ir fašistiskās valsts “diena”. Tieši to pašu 2013. g. kārtējo reizi apgalvo “Saskaņas centra” deputāte Cvetkova, un šķiet, ka viņa Latvijā ir šī stāsta izplatītāja. (Cvetkova pagājušonedēļ Saeimas Ētikas komisijā saņēmusi nopēlumu par deputāta ētikas pārkāpšanu). Nav jābrīnās, ka attiecīgi “izglītotais” Aleksandrs veselā virknē internetizlēcienu apsaukā Latviju par fašistisku valsti. (“Priekš latvieša nacisms ir kā dziedāšanas vai dejošanas stunda.”)
Tā nu sakrita, ka minētos svaigos tiesu spriedumus izlasīju un pārdomāju pagājušajā nedēļā, kad Latvija dzīvoja Dziesmu svētku noskaņā. Un – “Priekš latvieša nacisms ir kā dziedāšanas vai dejošanas stunda”.
Un turpat vienlaikus arī “Saskaņas centra” Cvetkovas skandāls ar šīs deputātes klaigāšanu par neonacismu Latvijā. Vai gan jābrīnās, no kurienes aug naids, kas izriet no meliem un izdomājumiem, no kurienes aug šīs internetā izplatītās, pretvalstiskās samazgas?!
Tiesu varai Anatolijs un Aleksandrs teikuši, ka vainu atzīst un nožēlo. Tas esot mīkstinošais apstāklis. Turklāt “noziedzīgā nodarījuma rezultātā nav radīts kaitējums nevienai personai”. (Lieta Nr. 118400006) Pēc pēdējām ziņām no Saeimas, “Saskaņas centra” deputāte, turklāt Sabiedrības saliedēšanas komisijas dalībniece, Irina Cvetkova vainu Saeimas komisijā nav ne atzinusi, ne nožēlojusi.
