Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. decembris, 2015
Drukāt

Ziemassvētki ar latviešu mūzikas pirmatskaņojumiem

Foto - LETAFoto - LETA

Ziemassvētku laika koncertos ar spilgtām interpretācijām priecēja ievērojami latviešu atskaņotājmākslinieki, līdzās labi zināmiem un ne tik bieži spēlētiem klasiķu opusiem ļaujot piedzīvot vairākus pirmatskaņojumus.

Šo pasākumu klāstā kā pirmais izskanēja kora “Maska” koncerts 20. decembrī Rīgas Domā, veselu programmu veltot diriģenta Jāņa Ozola vadītās muzikālās vienības kormeistares un vokālās grupas “Latvian Voices” vadītājas Lauras Jēkabsones daiļradei. Trīs lielāka apjoma cikli – piecas no sešām “Advent Story” daļām ir oriģinālmūzika, “Xmas All Around the World” – dažādu tautu ziemas saulgriežu dziesmu aranžējums, bet opusu “Ziema” no sākuma līdz galam veido pašas autores radītais tematiskais materiāls. Ciklā “Advent Story” vispirms uzrunāja skaņdarba melodiskais iezīmīgums, kas vietām raisīja zināmas asociācijas ar gregoriskajiem dziedājumiem, citkārt izvēršoties raksturu un stilu kontrastos. Tie paši tēlu pretstati nāca par labu arī ziemas saulgriežu dziesmu apdaru uztverei, savukārt pirmajā opusā uzmanību saistīja koklētāju ansambļa dalība, kam šoreiz patiešām bija nevis vienīgi koloristisks efekts, bet arī nopietna harmoniska funkcija. Turpretī skaņdarbs “Ziema” uzlūkojams gan kā visoriģinālākā no trim partitūrām, gan arī kā mākslinieciski nevienmērīgs veikums – epizodes, kur skaņās tika ietērpti pašas autores vārdi, uzreiz atgādināja visus pierastos motīvus no mūsdienu Holivudas animācijas filmām. Savukārt Raiņa un Aspazijas dzeja Lauras Jēkabsones iztēli acīmredzami atraisīja daudz jūtamāk, iegūstot vitālu un intonatīvi saistošu veidolu. Jādomā, ka komponistes iecerēm kopumā atbilda gan kora “Maska” dziedājums, gan koklētāju ansambļa “Balti”, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu grupas un pianistes Aurēlijas Šimkus spēle, un vismaz kādu no šiem trim opusiem savos Ziemassvētku koncertos ir vērts pamēģināt iekļaut programmā arī jebkuram citam amatieru korim.

Ziņa par jauno koncertciklu “Ielūdz Artūrs Maskats” Spīķeru koncertzālē 23. decembrī raisīja nenoliedzamu interesi, jo programmas norise, mūzikas repertuārs un uzaicinātie mākslinieki tika turēti noslēpumā līdz pat koncerta sākumam. Vilties nenācās – programmā, kuras pirmajā daļā līdzās atskaņotāju priekšnesumam risinājās saruna starp Artūru Maskatu un režisori Māru Ķimeli, bet otrā daļa – “Kontrabasa koncertstāsts” – turpināja koncerta pieteikumā “Mūzika. Dzīve un teātris” aizsākto tēmu, mūzikas un runātā vārda proporcijas bija izvēlētas precīzi, un saistošu mirkļu netrūka visā pasākuma gaitā. Pirmoreiz Rīgā izskanēja Lauras Gustovskas vokālais cikls “Sensitences” ar Aspazijas dzeju, bet paša Maskata radošo devumu pārstāvēja cikla “Trīs Aspazijas dzejoļi” kamerversija un Rīgas Krievu teātra izrādē iekļautais skaņdarbs “Es mīlu tevi”. Lauras Gustovskas veikums palika atmiņā kā mūzika, kurā vērts iedziļināties kā atskaņotājiem, tā klausītājiem – vokālām kantilēnām komponiste pretstatīja dramatiski spriegākas un daudznozīmīgākas intonācijas, neiztrūkstot arī trāpīgiem atradumiem klavieru partijā. Savukārt Maskata liriski poētiskajā skatījumā uz trim Aspazijas dzejoļiem, izrādās, tembrāli kolorītas nianses rodamas ne tikai iepriekš iepazītajā vokāli simfoniskajā partitūrā, bet arī soprāna dialogā ar flautu un klavierēm.

Koncerta pirmā daļa vēstīja, ka dziedātāja Inga Šļubovska-Kancēviča un flautiste Dita Krenberga ir teicamā mākslinieciskā formā, bet pianiste Agnese Egliņa to apliecināja arī “Kontrabasa koncertstāstā” – ainās no Patrika Zīskinda lugas “Kontrabass” ar Gunāru Upatnieku un aktieri Mārtiņu Meieru centrā. Gunāra Upatnieka sagatavotā programma bija patiešām nopietna un virtuoza, Reinholda Gliera, Hansa Fribas un Pedro Valsa skaņdarbu vidū īpaši izceļoties Dmitrija Šostakoviča “Adagio” no baleta “Gaišais strauts” – iespējai jebkuram kontrabasistam pilnā mērā parādīt savas spēles melodisko un tembrālo izteik­smīgumu – un Pētera Vaska opusam “Bass Trip” ar šajā koncertā piedzīvotās interpretācijas dziļumu. Līdzās mūzikai – Patrika Zīskinda brīžiem paradoksālais un smieklīgais, brīžiem eksistenciālais vēstījums, kura atainojumā Mārtiņš Meiers iejutās brīvi, taču vēl jo interesantāk būtu iztēloties, kā režisores Zanes Kreicbergas vadībā ar šādu uzdevumu tiktu galā Edgars Raginskis.

Ar klavieru kvarteta “RIX” uzstāšanos Mazajā ģildē 27. decembrī viss bija skaidrs jau no paša sākuma – izcilas interpretācijas kvalitātes, kuru pamatā ir neparasti plastiska un saliedēta saspēle starp vijolnieku Sandi Šteinbergu, altisti Ilzi Kļavu, čellistu Reini Birznieku un pianistu Jāni Maļecki, ik pa laikam izgaismojoties arī spožām soloepizodēm, īpaši vijolnieka un čellista sniegumā. Priekšnesuma emocionalitāte un māk­slinieciskās dramaturģijas loģika šeit nav atdalāma viena no otras, atskaņotājiem līdz ar to bez šaubīšanās atrodot vispiemērotāko skatpunktu Gabriela Forē, Gijas Kančeli un Josefa Suka mūzikas pilnvērtīgai atklāsmei. Arī Selgas Mences klavieru kvarteta interpretācijā, komponistes jaundarbam šādā programmas salikumā saistot pat vairāk nekā Forē 1. klavieru kvarteta izteikti romantiskajai pasaulei un Kančeli opusa “In L’istesso Tempo” “dievišķajiem garumiem”, kā arī sekojot Selgas Mences partitūrā ietverto lirisko ainu un impulsīvāko motīvu mijai, varēja sastapties ar daudziem negaidītiem pārsteigumiem skaņdarba tematiskās attīstības risinājumā un emocionālās izteiksmes pavērsienos.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (1)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+