Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Zināšanu obligātais minimums politikā 6


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: Timurs Subhankulovs

Ir izteikumi, kuri, lai gan lietoti itin bieži, ja brīdi padomājam, saturiski ir visnotaļ neskaidri. Viens no tādiem skan: “tik daudz jau nu cilvēkam (izglītotam, mūsdienu u. c. varianti) vajadzētu zināt”. Problēma ir tā, ka vienalga, vai runa ir par Latvijas vēsturi, bioloģiju vai sportu, šī zināšanu obligātā minimuma apjoms un saturs būtiski atšķiras atkarībā no auditorijas. Līdzīgi ir ar vēlētāju priekšstatiem par politiku. Ja mēs nevis automātiski atkārtojam izteikumus “zinošs vēlētājs”, “pārdomāta izvēle”, “balsojiet gudri!” un līdzīgus, bet mēģinām saprast, ko šie izteikumi nozīmē, tad drīz vien jāsecina, ka jēdzīgu skaidrojumu nav. Pareizāk sakot, nereti liekas, ka cilvēks, kurš aicina citus vēlēšanu dienā izdarīt pārdomātu izvēli, ar šādu izvēli saprot pats savu nostāju. Tā, protams, ir diezgan apšaubāma loģika. Tomēr arī tad, ja noliekam malā šādu vīzdegunību, vienalga nav skaidrs, kas tad ir šis zināšanu minimums par politikas un valsts funkcionēšanu, kas konkrēto balsojumu kvalificē kā puslīdz saprātīgu. Atzīstu, ka man atbildes nav. Proti, neapgalvoju, ka labākais rīcības modelis ir doties pie vēlēšanu urnas kā baltai lapai, bet es neņemtos definēt šo minimumu. Kaut aptuvens priekšstats par valsts budžeta apmēru? Ierēdņu skaitu? Starptautiskajām saistībām? Jā, derētu gan, bet apgalvot, ka bez šādiem priekšstatiem balsojums būs “neinformēts” un “neapdomīgs”, būtu tas pats, kas apgalvot, ka bez, teiksim, sengrieķu mitoloģijas vai Bībeles zināšanām cilvēks nevar izbaudīt kādu 17. gadsimta mākslas darbu.

Šo tēmu komentāram izvēlējos tādēļ, ka – jo tuvāk vēlēšanu diena, jo biežāk dzirdēsim dažādus aicinājumus un pamācības, kas galu galā daļu vēlētāju var nokaitināt, savukārt nokaitināts gara stāvoklis nav nekas labs. Tādēļ dažas piezīmes. Arī pieņemot, ka daļai elektorāta patiešām ir diezgan izplūduši priekšstati par politiku, ir vērts padomāt par iemesliem. Iebraucot svešā pilsētā, vairākums no mums paņems viesnīcā vismaz bezmaksas karti – arī tad, ja nebūs iepriekš apgādājušies ar ceļvedi. Jo kartes (informācijas) paņemšanā mēs redzam jēgu. Ļoti iespējams, ka daļa vēlētāju nesaskata izvērstāku zināšanu par politiku jēgu, jo pieņem, ka šīm zināšanām un tam, kas notiek patiesībā, savstarpēji ir maz sakara. Kāda jēga braukt uz Romu ar Parīzes karti? Skarbi, bet tad jautājums, kā mēs tik tālu esam nodzīvojušies, vispirms jāuzdod pašiem politikas veidotājiem un komentētājiem. Pats izteikums par noteikta zināšanu par politiku apjoma nepieciešamību nozīmē, ka runātājs balsojumu uzskata par racionālu rīcību. Racionāls – labi, iracionāls (atbilstoši sajūtām) – slikti. Ir vērts pārdomāt, cik lielā mērā šāda konstrukcija ir pamatota. Tāda tā būtu, ja politika būtu racionāla, bet tāda tā nav, līdz ar to paģērēt racionālu izvēli, izvēloties kaut ko ne-racionālu (partiju ķīviņi, īstermiņa domāšana utt.), ir nedaudz savādi. Rupji izsakoties, kādēļ man jāizvēlas ar galvu, ja starp tiem, uz kuriem mana izvēle attiecas, daudzi ar galvu nedraudzējas?

Iepriekš uzrakstītais nenozīmē, ka priecājos par impulsīviem balsojumiem. Runa ir par to, ka – lai vispār iesāktos jēgpilna saruna par politiku, vispirms jāmēģina saprast sarunas dalībnieku nostāju (un tās cēloņus), atturoties no šīs nostājas apzīmēšanas par kaut kādā ziņā nepilnvērtīgāku. Ja mēs runājam par humanitārajām zinātnēm, tad jāteic, ka jau sen detektīvs netiek uzskatīs par zemāku žanru salīdzinājumā ar, teiksim, dzeju. Man ir grūti iedomāties, ka no kādas publiskas lekcijas izraidītu vai vīpsnātu par cilvēkiem, kuri nav par lekcijas tēmu izlasījuši, pieņemsim, desmit grāmatas. Kategoriju “zemāks”, “augstāks” lietošana zinātnē tiek uztverta kā vienkārši neprofesionalitātes pazīme. Līdz ar to, manuprāt, problēma ir tā, ka publicistika nereti tiek jaukta ar politikas zinātni. Publicistikā var kaut vai visu sabiedrību, neskaitot, protams, pašu dārgo publicistu, saukt par neizglītotu, nav problēmu; zinātnē šāds paņēmiens ir bezjēdzīgs.

LA.lv