Brāļus Jākobu (1785-1859) un Vilhelmu (1786-1863) Grimmus pazīstam viņu pasaku dēļ, tomēr ir diezgan daudz piemirstu, bet visnotaļ aizraujošu faktu gan par pašiem brāļiem, gan viņu mūža darbu. Vilhelma 230. jubilejā daži no šiem faktiem.
Patiesībā bija daudz vairāk nekā tikai divi brāļi: Grimmu ģimenē bija deviņi bērni, no kuriem seši izauga lieli, no viņiem – viena māsa.
Ģimenes pieaugušie vīrieši – tēvs un vectēvs – nomira agri, atstājot lielo ģimeni trūkumā. Ģimenei nācās pārcelties no ziedoša, pārtikuša lauku apvidus uz daudz saspiestākām mājām pilsētā.
Vilhelms un Jākobs bija viens otram tuvākie no Grimmu ģimenes bērniem; bērnībā viņi dalīja vienu gultu un galdu, studiju laikā dzīvoja vienā istabā, un pat tad, kad Vilhelms apprecējās (gadu vecākais Jākobs visu mūžu palika vecpuisī), abi dzīvoja vienā mājā un kopīgi rūpējās par Vilhelma četriem bērniem.
Jākobs un Vilhelms bija lingvisti, viņi lika pamatu tik apjomīgai vācu valodas vārdnīcai, ka pabeigta tā tika tikai 120 gadus vēlāk. Savukārt abu slavenās pasakas ir tikai un vienīgi pētījumu blakusprodukts, kurš sākotnēji pat nebija paredzēts bērniem.
Viņi bija perfekta komanda: Jākobs pamatā nodarbojās ar pētniecību, kamēr Vilhelms fokusējās uz radošo un literāro apstrādi.
Brāļi Grimmi pieslējās tā dēvētajam “Getingenes septītniekam” – grupai, kas protestēja pret atteikšanos no konstitūcijas un nevēlējās zvērēt uzticību Hanoveres jaunajam karalim. Šī iemesla dēļ abus atlaida no darba Getingenes universitātē.
Brāļi Grimmi dzīvoja trūcīgi: pat pēc tam, kad slavenās pasakas jau bija publicētas un iztulkotas, viņiem nācās iztikt ar vienu maltīti dienā.
Par pasaku popularitāti jāpateicas britam Edgaram Teiloram, kurš 1823. gadā (11 gadus pēc vācu izdevuma) pasakas iztulkoja un izdeva Anglijā, kur bērni tās iemīlēja.
Krājuma popularitāte kļuva par iemeslu, kādēļ Jākobs un Vilhelms izrediģēja sākotnēji daudz baisākos vai vietām erotiskākos sižetus, lai tie būtu piemēroti lasīšanai ģimenes lokā. Teiksim, par Salātlapiņas un prinča attiecībām sākotnēji liecināja Salātlapiņas grūtniecība.
Nekādu labo feju! Grimmu versijā Pelnrušķītei palīdz nevis būtne ar burvju nūjiņu, bet gan riekstkoks, kuru meitene izaudzējusi, laistot ar savām asarām.
Ļaunās pamātes? Nieki! Lielākajā daļā Grimmu pasaku (“Ansītis un Grietiņa”, “Sniegbaltīte” un citas) savus bērnus gatavas noslepkavot īstās mātes. Par pamātēm viņas kļuva, lai saglabātu birģeru ģimenes priekšstatus par mātišķumu.
Arī vardes nav jābučo. Grimmu versijā varde pārvēršas princi pēc tam, kad princese viņu aizmetusi pret guļamistabas sienu. Taču, līdzko princis ieguvis pievilcīga jaunekļa tēlu, abi dodas gultā. Vēlākajos izdevumos brāļi pierediģēja pasaku atbilstoši tradicionālajai dzimumu morālei, un princis pēc princeses tēva lūguma kļūst par viņa meitas “dārgo kompanjonu un vīru”.
Brāļi papildināja, uzlaboja, rediģēja pasaku krājumu līdz pat 1857. gadam. Pasaku 7. izdevums kopumā aptvēra 210 folkloras paraugus – bez pasakām arī fabulas, anekdotes un reliģiskus stāstus – un lielā mērā ir pamatā visiem līdz mūsu dienām nonākušajiem Grimmu pasaku krājumiem.
No Grimmu pasakām ietekmējušies tādas rakstnieces kā Mārgareta Atvuda, Andžela Kārtere, Enna Sekstone, jaunākā versija pieder slavenajam Filipam Pulmenam, kurš izdevis grāmatu “Grimmu pasakas jauniem un veciem”.
Pirms pieciem gadiem kāds Vācijas arhivārs atklāja 500 “jaunas” vācu pasakas – tās savācis brāļu Grimmu kolēģis Francs Ksavjē fon Šēnverts, un šajā kolekcijā atrodamas “Pelnrušķītes”, “Apburtās princeses”, “Sniegbaltītes” vīrišķās versijas. Vai Grimmi par tām nezināja, vai apzināti atstāja ārpus kolekcijas? Mēs to varam nekad neuzzināt.
