1942. gada 28. februārī. Atvadas no Kārļa Zāles 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem Rīgā notika atvadīšanās no Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa autora tēlnieka Kārļa Zāles (1888–1942). Viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu skulptoriem bija nomiris 19. februārī savās mājās Inčukalna “Atvasītēs”. Mūža pēdējos gados Zāle cīnījās ar plaušu tuberkulozi, taču iespēju robežās turpināja strādāt. “Ar lielu gribas spēku viņš mainīja agrāko dzīvesveidu un ieradumus.
No bohēmieša tas pārvērtās askētā, bet nezaudēja pie tam ne darba prieku, ne sparu, ne savu saulaino omu,” nekrologā “Tēvijā” rakstīja mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. Viņš apgalvo, ka Zālem dzīves pēdējos mēnešos padomā bijis piemineklis 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem. Taču iecere nepaspēja īstenoties laikam pat ne skiču veidā. Citos apstākļos nacionālo simbolu autora Kārļa Zāles bēres droši vien būtu izvērtušās grandiozā, valsts organizētā pasākumā ar tūkstošiem pavadītāju, taču vācu okupētajā Rīgā kara laika apstākļos nekas tāds nebija iespējams.
Atvadīšanās notika pēcpusdienā, Doma baznīcā. Sanākuši pārsvarā bija Zāles kolēģi, kultūras jomas pārstāvji. Mākslas akadēmijas studenti un mācībspēki stāvēja godasardzē pie zārka. Dziedāja Teodora Kalniņa koris. Pēc tam bēru gājiens aiz katafalka pa Jēkaba ielu devās uz Brīvības pieminekli, mirkli tur apstājās, un tad tālāk uz Meža kapu kapliču, kur nelaiķi atstāja pa nakti. Apbedīšana notika nākamajā dienā, 1. martā, svētdienā Brāļu kapos. Līdz tam ļaudīm bija ļauts atvadīties no tēlnieka kapličā. Pie kapa sanāca ap simts pavadītāju – lielākoties piederīgie, draugi, pašpārvaldes un dažādu organizāciju pārstāvji.
