“Jau šobrīd sastopamies ar 30-40 gadus veciem pieaugušajiem, kas nezina, kad sēt redīsus” – dabaszinību skolas programmā ir acīmredzamas nepilnības
0
LA.LV jau pirms laika aizsākām rakstu sēriju par Latvijas izglītības sistēmu. Saņemam redakcijā tiešām daudz vēstuļu, kas tikai apliecina, cik daudz neapmierinātības ir ar sistēmu Skola 2030 un cik daudz grūtību tā ikdienā rada.
Esam saņēmuši vairākus desmitus vēstuļu no skolēniem, vecākiem, pedagogiem, skolu darbiniekiem, taču nevienā no tām nav lasāmas uzslavas sistēmas veidotājiem. Tas liek aizdomāties.
Šoreiz izsmeļošas pārdomas saņēmām no Anitas Bisenieces, kura ne tikai jau no 1983. gada skolās mācīja ģeogrāfiju, bet ir arī pamatskolas ģeogrāfijas mācību grāmatu autore. Tātad cilvēks ar nozīmīgu pieredzi un zināšanām par šo jomu.
Turpinājumā pilnā apmērā publicēju viņas komentāru.
“Pašlaik esmu detalizēti iepazinusies ar pamatskolas dabaszinību un ģeogrāfijas mācību grāmatām, ko veidojusi nekompetenta komanda Skola 2030. Uzskatu, ka nedrīkst turpināt jaunās paaudzes samaitāšanu ar šo kulteni.
Galu galā tie bērni, kas pašlaik ir spiesti pa to kulties, reiz būs vecāki un darbinieki, kas neko nejēgs, un tādi darbosies mūsu valstī un savukārt radīs atkal bērnus.
Būtiskie šo “sacepumu” trūkumi turpinājumā.
Pirmkārt, dabaszinībās ir eklektiski samestas kopā astronomijas, bioloģijas, ģeogrāfijas, ķīmijas, fizikas lietas, neņemot vērā bērnu vecumposmu atbilstību, citu priekšmetu paralēlo esamību un savstarpējo pēctecību. Neko.
Jau tālo 2000. gadu sākumā, kad bija doma mainīt dabaszinību saturu, piedāvāju savu programmu, kas sadalīta pa vidēm. Iela, dārzs, virtuve, vannas istaba, utt., organiski saistot kopā visas lietas – nokrišņus, inerci, paēnu zem kokiem, rudens lapkriti, baložus uz ielas un to dzīvi utt., nedalot pasauli mazajam bērnam pa zinātnēm, vienkārši iepazīstot to kompleksi, ar katru gadu pievienojot šai pazīšanai jaunas parādības un lietas.
Šīs iestrādes man ir saglabājušās, esmu gatava piedalīties bērnam draudzīga un saprotama mācību satura izveidē. Mazajām klasēm vispār nebūtu vajadzīgas mācību grāmatas, toties pilns kabinets ar lietām, ar kurām darboties, kā to ar baltu skaudību vēroju Dānijas, Lielbritānijas pamatskolās. Jautājums arī, ciktāl jēdzienam “dabaszinības” atbilst sākumskolas klasēs atrodamais tehnogēnais saturs.
Otrkārt, abos priekšmetos nav ievērots elementārais psiholoģijas princips – no tuvākā uz tālāko, no pazīstamākā uz svešāko, bet ir darīts tieši otrādi. Nav vērtēta arī iegūto zināšanu un prasmju eventuālā pielietojamība vēlāk. Tā mēs šobrīd sastopamies ar 30, 40 gadus veciem vecākiem, kas nezina, kad sēt redīsus, kad gurķus, kā uzvesties uz apledojušas ielas, kā atšķirt priedi no egles.
Treškārt, ģeogrāfija patiesi ir nonsenss. Trijos gados praktiski nekas netiek iemācīts par savu valsti, Baltiju, Eiropu, valstis, galvaspilsētas, ievērojami dabas un sabiedrības tūrisma objekti, etnogrāfija utt. Tā vietā kurss sākas, piedodiet, ar neviena nepierādītu pasaules apokaliptisku radīšanu. Tas ilgus gadus ietekmēs mūs sabiedrības elementāro inteliģences līmeni.
Bez tam pašreizējā pieeja rada ārkārtīgas grūtības skolēniem un līdz ar to nepatiku un pat naidu pret mācību procesu kā tādu.
Ja lietām pieiet šādi, tad, loģiski, mazam bērnam nevajadzētu mācīt ‘mamma’ kā pirmo vārdu dzīvē, bet uzreiz ‘cilvēce’, ko tur ķēpāties.
Nepieļaujami jau bija tas, ka pamatskolā pazuda ģeogrāfija 6. klasē, tātad šis priekšmets zaudēja vesela mācību gada saturu. Tieši tur bija paši ģeogrāfijas pamati, tai skaitā elementārā orientēšanās, kas Latvijā ir arī ļoti populārs vaļasprieks.
Ceturtkārt, mācību grāmatu noformējums – sākumskolas bērniem ir paša lielākā formāta grāmatas cietajā iesējumā ar naža asmeņa asuma stūriem. Tādas nav viegli nēsāt kaut vai mugursomā, ja par tēmu veido vienu atvērumu, pietiek ar uz pusi mazāku formātu, lai būtu pietiekams burtu un attēlu lielums. Un grāmatai mīkstie vāki ar lamināta pārklājumu, kas samazina svaru.
Lūdzu, iepazīstieties ar manis sarakstītajām mācību grāmatām ģeogrāfijā apgādā “Zvaigzne ABC”, kuras kopā ar apgāda redakciju radījām bērniem interesantas, vecumposmam atbilstošas, praktiski pielietojamas dzīvē, piemēram, rīcība ekstremālos vides apstākļos utt.
Arī jau toreiz nācās saskarties ar Izglītības un zinātnes ministriju, rosināju, ka tolaik vēl pastāvošā ģeogrāfijas programma 6.- 9. klasēm jāsāk no Latvijas un jāiet tālāk uz Baltiju, Eiropu, pasauli. Šī ideja tika noraidīta ar argumentu, ka Latvija ir tik neinteresanta, lai viņi mācās vispirms par mērkaķiem un ziloņiem. Otra iebilde bija – par Latviju viņiem jāmācās 9.klasē, lai varētu nokārtot valsts pārbaudes darbu. Citādi viņi jau visu būs aizmirsuši…. Nācās atgādināt, ka šis pārbaudes darbs ietver arī botāniku, ko patiesi mācās 6. klasē. Pēc šādas argumentācijas no 5.-8. klases vispār var tak nemācīties, visu aizmirsīs tik un tā.
Piebildīšu, ka pēc vecumposmu psiholoģijas šai posmā nedrīkst vispār veikt zināšanu pārbaudes kā augstskolā, reizi vairākos mēnešos utt., tas jādara pa maziem posmiņiem, un tad arī apzinoties, ka bērna apziņā jāieliek t. s enkuri, saistot iepriekš apgūto un jauno vienotā sistēmā.
Lielais jautājums, protams, ir, ka pedagogi, izņemot dažus, klusē un mokās paši un moka bērnus, lai viņus neatlaistu no darba un viņi nekļūtu par persona non grata.
Jaunie pedagogi, protams, neko citādāku nav redzējuši un tāpēc nezina, ka var citādi – vieglāk, interesantāk. Esmu runājusi ar vairākiem, viņu atbilde ir – ES varu iemācīt!!
Ziloni arī var iemācīt dejot, bet ir ļoti daudz bērnu, kuriem tomēr ir nepieciešams, lai mācību satura veidotāji būtu pazīstami gan ar apgūstamo zināšanu un prasmju pēctecības principu, gan vecumposmu psiholoģiju, bērna uztveres īpatnībām katrā šai posmā.
Naudu vajadzētu ieguldīt arī mācību ekskursiju nodrošināšanā, tās metodiski plānojot visām Latvijas vēl palikušajām skoliņām tā, lai pamatskolas laikā bērns apskatītu dabas un cilvēku radītās vērtības gan visos Latvijas novados, gan Baltijas valstīs saskaņā ar katras klases mācību saturu.
It kā priecājos, ka man šim visam vairs nav jāiet cauri, taču tie ir mani mazbērni, kas mācās un tuvākajos gados būs spiesti mocīties ar šo visu, manu daudzo skolēnu bērni utt.”
Ir ko teikt par Skola 2030 vai citām izglītības sistēmas tēmām? Ar prieku uzklausīšu! [email protected]!
